„Lai darbs lasītājiem būtu interesants, ir nepieciešamas trīs lietas - noslēpums, Pelnrušķīte un ļaunā pamāte,” tā īsumā galvenās romāna sastāvdaļas raksturo rakstniece Māra Svīre, kura viesojās Daugavpilī un tikās ar lasītājiem Latgales Centrālajā bibliotēkā.
Visiem atmiņā vienmēr paliks latviešu kinofilma „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kuras sižeta un scenārija autore ir Māra Svīre. Rakstniece nolasa pantiņu no grāmatas, kas izskan galvenās varones Mirttantes jubilejā. Tas esot vienīgais dzejolis, ko rakstniece savā mūžā sacerējusi. Lai arī stāsta pamatā ir radu strīds par mantas sadali, tas izdevies ļoti labestīgs un jautrs, tāpēc jau vairāk nekā trīsdesmit gadu garumā saglabājis aktualitāti. Kad stāsts tika ekranizēts, rakstniece neesot traucējusi režisoram Jānim Streičam, tikai reizi aizbraukusi apskatīties filmēšanas vietu. Viņa gan brīnījusies, kā Lilita Bērziņa ar mirdzošo zobu protēzi mutē tēlos Mirttanti, jo tas neatbilst īstajam tēlam. Taču filmēšanās laikā aktrise protēzi izņēmusi. Kad apjautājusies, kā viņa piekritusi to izdarīt, jo vienmēr vēlas labi izskatīties, Bērziņa lepni atbildējusi: „Bet es taču esmu aktrise!”. Režisors ieviesis dažas savas korekcijas. Piemēram, no filmas pazīstamais Ēriks romānā patiesībā bija Mārtiņš, taču J. Streičs pateicis, ka Mārtiņš ir ļoti gruntīgs vārds, bet Ēriks vairāk esot tāds pirpindriķis. Kad svinējuši Streiča 75 gadu jubileju, rakstniece iepazinusies ar viņa brāli, arī vārdā Ēriks. Tad viņa atcerējusies seno stāstu, pavilkusi brāli malā un teikusi: „Neesmu kūdītāja, bet ģimenes skandāli man gan patīk!” Par pirpindriķi visi trīs esot izsmējušies.
Rakstnieces māsa Lija Brīdaka ir pazīstama dzejniece, kas jau skolas gados bijusi ļoti centīga teicamniece. Vecāki Mārai pārmetuši, vai arī viņa nevarētu būt kā Lija. Domājot par nākamo profesiju, Māra Svīre vēlējusies studēt filologos, bet māsa viņu atrunājusi, jautājot, vai tiešām Māra vēlas pēc tam strādāt par skolotāju. Turklāt mamma bija skolotāja, darbs nebija no vieglajiem. Klausot māsas padomam, devusies uz juristiem, jo savā naivumā bija iecerējusi pēc studijām strādāt par kādas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāju. Toreiz viņa nezināja, ka nevis izglītība, bet partija bīda pa karjeras kāpnēm.
Visu rakstu lasiet 30.aprīļa numurā.
