Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā pirms mēneša tika atklāta Ģertrūdes Zeiles gleznu personālizstāde „Gleznas. Mans laiks.”, bet 23. oktobrī viņa muzejā tikās ar mākslas cienītājiem un Saules skolas audzēkņiem, kuriem bija iespēja aprunāties ar gleznotāju par mākslu un citiem jautājumiem.
Uzrunājot jauniešus, Ģertrūde Zeile aicināja viņus nemitīgi mācīties, špikot un kopēt atzītus māksliniekus, smelties visu, jo pašlaik viņi to vēl var atļauties, kamēr vēl nav atraduši sevi un izveidojušies par personībām mākslā. Gleznotāja atzina, ka neviens nedzimst jau gatavs mākslinieks, tamdēļ ir daudz jāstrādā, jāmācās un jāmēģina, kas par nožēlu jaunajai mākslinieku paaudzei īsti nepatīkot, jo viņi uzreiz visu grib gatavu.
Māksliniece pastāstīja par dažām savām izstādē redzamajām gleznām, kurās atspoguļotas viņa emocijas, pārdzīvojumi un pieredzētais dzīvē. Viņa atklāja arī vairākus interesantus savas dzīves mirkļus, piemēram, no studiju laika Mākslas akadēmijā, kad abi ar profesoru Konrādu Ubānu nolēmuši viens otru uzgleznot. Viņa atceras, kā profesors toreiz nevienam nezināmajai studentei pats pagatavojis un pienesis tasi kūpošas kafijas, saviļņojot meiteni līdz sirds dziļumiem. Ģertrūdei izdevies uzgleznot profesora portretu, vēlāk šī glezna tika nopirkta un nonāca muzejā Rīgā, taču viņas pašas portrets tā arī netapa gatavs. Profesors vairākkārt sācis viņu gleznot, taču vēlāk visu krāsu nokasījis ar špakteli, jo neuzskatījis par gana labu. Toreiz jaunajai studentei viņš teicis, ka gleznošot viņu visu dzīvi.
Visu rakstu lasiet 31.oktobra numurā.
