Līksnas kultūras namā šobrīd ir skatāma Elitas Poļakovas darināto suvenīru izstāde. Amatnieces darbi bieži ir apskatāmi un nopērkami arī tirdziņos, un Elitas firmas zīme ir viņas iemīļotie zirdziņi, kā arī citas mīļlietiņas, kurām, kā pasmaida autore, neesot nekāda praktiska pielietojuma.
Līdz oficiāli reģistrētai amatniecībai Elitu esot aizdabūjuši bērni. Viņa strādāja bibliotēkā, ļoti patika, vienīgais trūkums bija darbs sestdienās un vakaros, tāpēc pārāk maz sanāca redzēt abus mazos dēliņus. „Ar rokdarbiem jau sen biju nodarbojusies. Nolēmu palikt mājās. Reiz dēlam vajadzēja aizpildīt anketu par to, kur strādā vecāki, un audzinātāja rakstīja – „bezdarbniece”. Es teicu: „Nē, es neesmu bezdarbniece, es esmu mājsaimniece, tās taču ir divas dažādas lietas!” Tad nolēmu reģistrēties kā pašnodarbinātā. Aktīvāk strādāt mani pamudināja Raiņa mājas Berķenelē darbinieki, kas vairākas reizes uzaicināja uz pasākumiem. Arī novada dome aicināja uz dažādiem kursiem. Tā aizgāja – tirdziņš pēc tirdziņa,” stāsta Elita. "Tehnikas ir dažādas – adīšana, šūšana. Beidzamajā laikā man patīk koks. Zāģēt un apstrādāt es neprotu, bet man patīk dekorēt koka figūriņas, izmantojot linu audumu, linu diegus, podziņas."
Elita gan esot sapratusi, ka amatniecība ir kaut kas pa vidu starp darbu un hobiju. Bet, veicot darbības uzskaiti, savi „plusiņi” tomēr esot redzami. Viņa atceras, ka pēc skolas beigšanas rīkojusies kā visi – studijas universitātē, algots darbs. „Bet tad kādā brīdī saproti, ka sapņi arvien attālinās un beidzot taču ir jāsāk tos piepildīt," saka amatniece.
Visu rakstu lasiet 20. marta numurā.
