Ilūkstietes Rutas Krapānes dzīve aizsākās tālajā Omskas apgabalā, kas bija viņas vecāku Alberta un Veronikas un vecmammas Magdalēnas izsūtījuma vieta. Lai gan viņa ir piedzimusi Sibīrijā, tomēr par deportācijām sirdī ir ierakstījušās gan priecīgas, gan skumjas ainas, mīļo atmiņu stāstījumi un pašas atziņas. Ruta Krapāne „Latgales Laikam” teica, ka viņa nevar un negrib to aizmirst, tāpat, būdama Ilūkstes novada politiski represēto kluba vadītāja, par šo bargo laiku atgādina jaunajai paaudzei.
„Šis omītes lakats, kas ir uz maniem pleciem, ir pabijis Sibīrijā, mēs, trīs bērni -Vija, es, Ruta, un brālis Ainis - šajā lakatā arī tikām izauklēti, pēc tam tas kopā ar mums atkal atbrauca uz Latviju,” iesāka stāstījumu Ruta, izrādīdama albumu ar tēva fotografētajām bildēm izsūtījumā un Latvijā.
Albertu, Veroniku un Magdalēnu Baltmaņus izveda 1949. gada 25. martā no Baltiņu māju pagalma toreizējā Rubenes pagastā Ilūkstes apriņķī (tagad tas ir Dunavas pagasts). Bija agrs rīts, vecmamma, uzlikusi jau pieminēto lakatu, gājusi uz baznīcu, taču bruņoti karavīri viņu aizdzinuši atpakaļ. Pēcāk vilciens viņus kopā ar daudziem citiem izsūtītajiem aizveda uz ciemu Čebaki, kas atrodas Boļšerečinas rajonā Omskas apgabalā. Ruta, neslēpdama asaras, atminējās: „Mammīte stāstīja, ka brauciens vilcienā bija grūts. Viņa bija devītajā mēnesī, gaidīja pirmdzimto, manu māsiņu. Un toreiz vilcienā bija kāda sieviete, viņai piedzima dvīņi, taču zaldāti visus jaundzimušos, arī šos dvīnīšus, meta pa logu laukā. Tas bija šausmīgi.”
Latvieši arī Sibīrijā bija ļoti strādīgi, uzcēla daudzus ciemus. Rutas tētis bija iesaistīts celtniecībā, bet mamma pēc māsiņas piedzimšanas uzreiz aizgāja strādāt ķieģeļnīcā. Vecmamma auklēja mazo Viju, vēlāk arī Rutu un Aini. Tētis kopā ar citiem izvestajiem uzbūvēja skolu, klubu, jaunu fermu, pirti. Kad tante atsūtīja šujmašīnu, visi bērni staigāja mammas šūtajās kleitās, biksēs un kreklos. „Tētis prata visu, viņš bija labs mūrnieks, galdnieks. Brālis atsūtīja fotoaparātu, un tētis iemācījās labi fotografēt. Viņš bija pirmais fotogrāfs sādžā. Vietējie, ieraudzījuši, kā top fotogrāfijas, iesauca tēti par burvi. Varbūt tāpēc reiz pie tēta atnāca sieviete ar sāpošu zobu, lūdza, lai ārstējot. Tētis taisnojās, ka viņš neesot burvis," stāsta Ruta.
Visu rakstu lasiet 24. marta numurā.
