Jeļizaveta Petrova un Anna Gimbute ir Daugavpils teātra baleta trupas dejotājas. Meitenes ir dzimušas 1990. gadā, - tai pašā, kad tika pieņemta Latvijas neatkarības deklarācija, viņas ir atjaunotās neatkarīgās valsts vienaudzes. Meitenes ir atradušas savu vietu dzīvē, turklāt šeit pat, Daugavpilī, Latvijā, un strādā iemīļotu darbu, kuru nevēlas mainīt ne pret ko citu.
Interesanti, ka Jeļizaveta ir dzimusi Baltkrievijā, kur viņas tētis dienēja, bet pēc tam atveda mammu sev līdzi uz Latviju, kur piedzima viņas māsa. Anna ir dzimusi un uzaugusi Daugavpilī. Meitenes smejas, ka līdz intervijai nemaz neesot piedomājušas, ka viņu vecums sakrīt ar valsts neatkarības atjaunošanu. Abas uztver sevi kā daļu Latvijas, kuru viņas uzskata par savu zemi, savu dzīvesvietu, kas devusi viņām iespēju piepildīt savus sapņus. „Es šeit izaugu, mācījos, šeit ir visi man tuvie cilvēki – tāpēc šī ir mana dzimtā zeme,” saka Jeļizaveta.
Meitenes saka, ka esot apmierinātas ar dzīvi Daugavpilī. Galvenokārt tāpēc, ka viņām ir darbs, kas sagādā prieku. „Svarīgi ir būt nodarbinātam. Projām brauc tie, kas neatrod, ko darīt. Bet man ir darbs, kas sniedz baudu, es negribu nekur doties prom. Arī manai ģimenei, tuvajiem cilvēkiem ir darbs, viņi visi ir šeit un negatavojas aizbraukt,” saka Jeļizaveta. „Mūsu darbs jau ir kā hobijs, dzīve ir aizpildīta,” uzskata Anna, un piebilst, ka laikā, kad teātrī netop jauni iestudējumi, arī brīva laika atpūtai pietiekot.
Visu rakstu lasiet 30. aprīļa numurā.
