Jānis Baltacis ir pārliecināts, ka vecums nav šķērslis, lai sāktu dzīvi no jauna. Savu astoņdesmito dzimšanas dienu viņš sagaida ar prieku, jo dzīve bijusi laimīga, neskatoties uz dažādām peripetijām, turklāt tagad blakus ir mīļš cilvēks, kas viņam esot īsta Dieva dāvana.
Neesot vairs tie gadi, lai lektu pāri Jāņu ugunskuram un dzertu alu, beidzamajos gados līgošana notiekot klusi, jo katrs svin savā ģimenē vai draugu lokā, taču jaunībā gan neizticis bez jautrības. Tā kā Baltaču dzimtā Jāņu daudz, šie svētki allaž bijuši svarīgi. Jāņi tikuši sēdināti izpušķotā goda krēslā un mesti gaisā, skaļi kliedzot „urrā!”. Jāņa tēvs pratis brūvēt gardu alu, svētkos ar kaimiņiem nākuši cits pie cita ciemos katrs ar savu ar muciņu. Šo seno arodu arī Jānis apguvis un brūvējis alu pats savām kāzām. Viņš pamāca, ka pats svarīgākais ir izgatavot labu iesalu, jo no tā būs atkarīga alus garša. Beidzamajos gados gan vairs alu darīt nesanāk, nav ne iekārtu, ne arī vajadzības, arī pašam alus vairs īsti negaršo. Jānis Baltacis uzskata, ka ikvienā ģimenē noteikti jābūt Jānim. „Arī meitai piekodināju, ka viens no dēliem viņai noteikti jānosauc par Jāni, jo kā gan citādi ģimenē Jāņus svinēs, kad manis vairs nebūs? Līgas gan izdomātas padomju laikā, lai Jāņus nesvinētu,” jautri saka sirmgalvis.
Baltaču ģimenes vārds ir pazīstams saistībā ar mūziku. Jāņa dēls Andris ir solists grupā „Baltie lāči”, meita Brigita Madelāne komponē mūziku, spēlē ģitāru un dzied. Arī pašu gaviļnieku dziesma pavada visu dzīvi, kas bijusi gana aktīva. Atšķirībā no saviem bērniem Jānis nav ieguvis muzikālo izglītību, šīs dotības dzimtā mantotas paaudzēs.
Visu rakstu lasiet 19. jūnija numurā.
