Vanda Bauļina uzskata, ka tagad pienācis īstais laiks vākt akmeņus. Pēc intensīva un auglīga darba, veidojot Daugavpils rajona un Daugavpils arhitektūras objektus, viņas dzīvē esot iestājies ne mazāk interesants un notikumiem bagāts laiks, kuru var veltīt sev un tuviniekiem: „Izmētāt akmeņus vairs nedrīkst, viss ir jāpaspēj.”
Savu sakņu zināšana
Pirms vairākiem gadiem Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzejā Vanda Bauļina atklāja izstādi „Dzimtas relikvijas”, kurā bija apskatāmi sirdij mīļi Vandas ģimenes sadzīves priekšmeti, kurus rūpīgi vāca viņas māte Anna Undrovena un saglabāja pēctečiem. Ar mātei veltīto ekspozīciju Vanda gribēja pavēstīt auditorijai, cik svarīgi ir saglabāt savu senču piemiņu un zināt savas saknes. Priekšmeti, kuri ar laiku kļūst par īstu retumu, relikvijām, glabā to cilvēku, kuri dzīvojuši pirms mums, roku siltumu un emocijas.
Vanda kopš bērnības interesējas par vēsturi, pēta savas dzimtas vēsturi no XIX gadsimta. Viņa ir izsekojusi četru paaudžu dzīvei un gatavojas izpētīt Bauļinu ģimenes vēsturi. Jāpiebilst, ka Leonīds pieņēma mātes uzvārdu. „Mūsu dzimtā ir bijis kāds zviedrs, jo mātei ir skandināvu uzvārds, savukārt tēva dzimtā bija Voratinski – tas ir kņazu uzvārds.” Vanda un māte bija ļoti tuvas. Viņa atceras, kā kopā ar viņu pastaigājās pa Daugavpili, māte stāstīja par mājām, to bijušajiem iedzīvotājiem.
Arī Vanda visu vāc un dēvē sevi par „pļuškinu”: „Es, tāpat kā vīrs, stiepju uz mājām visu un neko neizmetu. Daudzus vecus priekšmetus es lietoju, piemēram, mātes izšūtos galdautus uzklāju svētkos, uzņemot viesus.” Vanda ir saglabājusi Leonīda Bauļina vēstules, mātes kvītis un karalaika receptes, fotogrāfijas, zaļu receptes, grāmatas… „Arī Leonīds visu vāca un ir pat pārspējis mani. Viņam, piemēram, bija 19 āmuri, 19 fotoaparāti un 900 skaņuplates.”
Vandas kolekcijā ir trīs ļoti vērtīgas burtnīcas ar viņu abu bērnu – meitu Beātes un Justīnes un dēla Andreja dzīves aprakstu. Vanda pierakstījusi mazuļu pirmos vārdus, soļus, pirmās nerātnības un nozīmīgus notikumus. „Bērni ir kā loterijas biļetes, tās dala Dievs pēc vecāku nopelniem,” saka Vanda, kura uzskata, ka trīs bērni ģimenē ir norma. Viņa ir ļoti priecīga, ka bērni nav aizbraukuši uz ārzemēm un viņi var bieži satikties. „Tā ir liela laime, ja bērniem ir vēlēšanās tikties ar saviem vecākiem. Laime ir draudzēties ar bērniem, jo dažkārt draudzība neizveidojas. Es tikai nesen sapratu, ka bērniem var kaut ko parādīt tikai ar savu piemēru, nevis vārdiem, kuri izraisa vienīgi pretdarbību,” saka Vanda. Viņas bērni jau ir pieauguši, bet, pēc mātes teiktā, vēl joprojām „izmētā akmeņus”, un viņu vecumā tas ir normāli. Vecākā meita Beāte iet mātes pēdās un projektē arhitektūras objektus, dēls nodarbojas ar datoru administrēšanu, bet Justīne saistījusi dzīvi ar mūziku, spēlē čellu.
Notrīsēja sirds
Neapstrīdami, radošais ceļš nav viegls. Ar radošo darbu, ar retiem izņēmumiem, nevar nopelnīt, arī Leonīds Bauļins šajā ziņā nebija „izredzētais”, stāsta Vanda: „Maizi vajag katru dienu, tāpēc nevar sēdēt, gaidot mūzu, kā daži domā. Mūza – tās ir muļķības, Raimonds Pauls saka: „Kāda mūza? Sēdies un strādā!”
Vanda uzskata, ka viņas satikšanās ar Leonīdu bijusi jau iepriekš nolemta. Pirmajā tikšanās dienā Vanda „uzminēja” viņu ar muguru. Tolaik Vanda mācījās 11. klasē un apmeklēja Vasilija Paršikova mākslas studiju Ķīmiķu mikrorajonā, jo bija izlēmusi, ka kļūs par arhitekti. Nodarbību laikā studijā ienāca jaunietis, un Vanda, sēžot ar muguru pret durvīm, sajuta, kā notrīsēja sirds. Pēc nodarbībām viņi satikās tramvajā un sāka runāt, Leonīds izkāpa tajā pašā pieturā, kur Vanda. „Tā viss arī sākās tajā 1967. gada novembrī…” viņa atceras.
Leonīds ļoti labi mācēja pasniegt dāvanas, tās vienmēr bija interesantas un pārdomātas. Kopdzīves 25 gadu jubilejā viņš uzdāvināja sievai unikālu, rokām darinātu viesu grāmatu ādas iesējumā, par kuru Vanda jau sen sapņoja. To bija veidojusi pazīstamā mākslinieka Leo Preisa dzīvesbiedre. Tagad šajā grāmatā savas atsauksmes atstāj Vandas viesi, kurus viņa ar prieku uzņem. Vanda un vecākā meita Beāte ir mantojušas no mātes un tantes ēst gatavošanas prasmi. Mājās glabājas senas poļu un latviešu virtuves recepšu grāmatas.
Vanda kopā ar Leonīdu pirmoreiz devās uz Aglonu jau deviņdesmito gadu sākumā. „Leonīds bija ļoti kustīgs un zinātkārs cilvēks, viņu viss interesēja, mēs pastāvīgi kaut kur braucām,” atceras Vanda. Pirmais lielais ģimenes brauciens Polijas apceļošana, šajā valstī viņi nobrauca 4000 kilometrus. Ģimene kaut kur brauca ik nedēļu, viņi apceļoja visu Latviju, neizlaida dziesmu svētkus Rīgā. Vanda nesen atgriezās no Krievijas, kur apciemoja Leonīda dzimtās vietas. Ņižegorodskas mākslas skolas bibliotēkai viņa uzdāvināja 48 Bauļina gleznu albumus.
Vienā no Leonīda Bauļina radošajai darbībai veltītājām izstādēm viņa kolēģe un draugs Valda Mežbārde runāja par mākslinieka uzticību Daugavpilij, kā arī to, ka pilsēta ir pelnījusi, lai šeit būtu meistara muzejs. Vanda saka, ka Daugavpilī dzimuši ļoti daudzi izcili cilvēki, un ļoti daudzi ir pelnījuši savu muzeju: „Leonīdam jau ir paveicies – muzejā ir viņa zāle, par to milzīga pateicība jāsaka Romualdam Gibovskim, tas ir viņa nopelns.” Leonīda Bauļina zāles logi atrodas pret pagalmu, kur viņš kādreiz dzīvoja.
Populārais Latvijas scenogrāfs Andris Freibergs aicināja Leonīdu Bauļinu strādāt par scenogrāfu Jaunatnes teātrī Rīgā, bet viņš palika Daugavpilī.
Patriotisms kā mīlestība
Vanda daudzus gadus strādāja par arhitekti, viņas darba ceļš sākās starpkolhozu celtniecības pārvaldes projektēšanas institūtā „Agroprojekts”, kur Vanda nostrādāja divdesmit gadus. Pēc tam viņai piedāvāja kļūt par Daugavpils rajona padomes Kultūrvēstures mantojuma nodaļas vadītāju, vienlaikus Vanda strādāja Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā. Vanda stāsta, ka visās savās nedaudzajās darba vietas viņa iepazinusies ar brīnišķīgiem cilvēkiem, no kuriem ļoti daudz ko iemācījusies, piemēram, ar mākslas zinātnieci un grāmatu autori par Latvijas kultūras mantojumu Rūtu Kaminsku, arhitektiem Juri Skalbergu, Ausmu Skujiņu, Jāni Asari un citiem. Ar daudziem viņa joprojām uztur sakarus.
Atbildot uz jautājumu, kurš Daugavpils objekts, pirmām kārtām, viņai palicis atmiņā kā „pašas bērns”, Vanda nosauc volejbola skolas ēku Kandavas ielā. Drīzumā skola atzīmēs 30 gadu jubileju. Vanda atceras, kā šī ēka tika būvēta tukšā vietā, „Agroprojekts” pie tās projekta strādāja divus gadus. Par Jēkabpils mežniecības kantora ēkas projektu komanda, kurā strādāja Vanda, 1984. gadā saņēma Latvijas PSR Ministru padomes prēmiju. Pašlaik šajā ēkā upes krastā atrodas viesnīca. Vanda strādājusi arī pie kritušajiem poļu leģionāriem veltītā piemiņas krusta Slobodkā, Salienas kultūras nama rekonstrukcijas, Raiņa mājas Berķenelē, Poļu nama Varšavas ielā ģenerālplāna.
Aizbraucot uz ārzemēm, Vanda ar lielu interesi pēta modernās arhitektūras ēkas, piemēram, Gdaņskā lielu iespaidu uz viņu atstāja Šekspīra teātra ēkas arhitektūra, kurā Vanda ieraudzīja angļu literatūras klasiķa lugu rakstura iemiesojumu. Daugavpilī Vandai patīk iet uz teātri, koncertiem, viņai patīk būt tur, kur it daudz cilvēku, vērot viņu emocijas.
Vanda, tāpat kā viņas senči, dzimusi Daugavpilī, daudzbērnu ģimenē, kurā lielā cieņā turēja poļu tradīcijas. Viņas ģimenē obligāti svin poļu un latviešu reliģiskos un kalendāros svētkus. Viņa saka, ka no poļiem varot mācīties patriotismu, jo viņiem tas ir gēnos. „Poļiem ir lozungs „Dievs. Gods. Tēvzeme”. „Gods” poļu valodā nozīmē „honor”, tas ļoti precīzs apzīmējums. Es domāju, ka patriotisms ir gluži kā mīlestība. Ja mīli cilvēku, tad ne jau par kaut ko, bet vienkārši mīli,” saka Vanda un piebilst, ka ik reizi, kad skan Polijas vai Latvijas himna, viņa jūt, kā trīs sirds.
Vanda jau gandrīz trīsdesmit gadus aktīvi darbojas Daugavpils poļu biedrībā „Promeņ”, bieži apmeklē Poliju. Nesen kārtējo reizi ciemojās Gdaņskā, tagad jau kopā ar Latviešu kultūras centra senioru deju kolektīvu „Atbalss”. „Iedomājieties, pie manis pienāk Ivars Mironovs un aicina dejot viņu kolektīvā. Es taču jau esmu veca, kādu vairs dejošana,” nenopietni saka Vanda un šķelmīgi smaida. I. Mironovs viņu tomēr pierunājis.
Uzziņai
Vanda Bauļina ir apbalvota ar Polijas prezidenta Zelta krustu par nopelniem kultūras mantojuma saglabāšanā un Polijas Republikas Cīņu un ciešanu piemiņas padomes Zelta medaļu.
