Vairs nav aiz kalniem diena, kad šis skaistais pāris stāsies laulībā. Natālija Blaževiča un Aleksandrs Milašs patika viens otram jau skolā, taču jauniešu ceļi šķīrās. Viņi satikās nejauši pirms diviem gadiem Krāslavā. Natālija tolaik bija atgriezusies no Anglijas un apmetusies uz dzīvi dzimtajā pilsētā, savukārt Aleksandrs atbrauca uz pāris nedēļām atvaļinājumā no Dānijas. Šī liktenīgā tikšanās būtiski mainīja Aleksandra dzīvi – viņš atgriezās Krāslavā, lai vairs nešķirtos no savas mīļotās.
Virzītājspēks – mīlestība
Natālija, kura Anglijā nodzīvoja septiņus gadus, Krāslavas centrā noīrēja telpas un atvēra skaistumkopšanas salonu, kur viņa ir ne tikai administratore, bet arī uzacu korekcijas meistare. Natālija atzīst, ka ārzemēs gūtā pieredze nākusi par labu. Savu meistarību viņa slīpēja skaistumkopšanas salonā nelielā pilsētiņā Hemelhempstedā netālu no Londonas. Taču šo darbu viņa nedabūja uzreiz. Vairāki gadi bija nepieciešami, lai apgūtu valodu un pārkvalificētos, jo profesionālās zināšanas, kuras Natālija apguva Rīgas Stila un modes tehnikumā, Anglijā izrādījās nepietiekamas.
Anglijā pavadīto laiku Natālija atcerēsies visu mūžu. Pirmo darbu, tāpat kā vairākums mūsu tautiešu, viņa atrada ar darbā iekārtošanās aģentūras starpniecību. Uzkopa viesnīcu numurus, strādāja produktu noliktavā -- darīja visu, ko piedāvāja darba devējs. Iedzīvoties nebija viegli. Prasītais darba temps un apjoms sākumā nogurdināja tā, ka nācās sakopot visu savu gribasspēku. Arī sadzīves jautājumus nevarēja nokārtot uzreiz. Diezin vai ir daudz tādu cilvēku, kuri jūtas komfortabli, dzīvojot vienā mājā ar svešiniekiem.
„Nevar teikt, ka darbs skaistumkopšanas salonā man nesagādāja baudu. Es redzēju savu klienšu apmierinātās sejas. Angļi ir pieklājīgi cilvēki, kuri prot novērtēt centību un uzmanīgu attieksmi pret sevi. Taču, neskatoties uz to, viņiem ir cita mentalitāte, kurai ir jāpielāgojas. Gāja laiks, un es aizvien biežāk sāku domāt, ka vēlos atgriezties mājās, pie tuviem cilvēkiem,” stāsta Natālija. Viņa ne reizi vien dzirdēja angļus sakām „home is home” – „mājas ir mājas”.
Aleksandram, atšķirībā no Natālija, paveicās vairāk. Kopenhāgenā viņš uzreiz atrada darbu specialitātē vienā no japāņu restorāniem. Protams, arī viņam nebija viegli iedzīvoties jaunajā vidē. Taču rezultātā, šefpavāra – japāņa vadībā, Aleksandrs apguva visas austrumu virtuves gudrības. Aleksandrs teic, ka Dānijā viņa karjera veidojās gana veiksmīgi. Pārgājis uz vjetnamiešu restorānu tīklu, viņš kļuva par menedžeri.
Taču arī Aleksandrs neslēpj – kad vien bija iespēja, viņš steidzās uz mājām. Visus savus atvaļinājumus pavadīja Krāslavā, izbaudot brīžus kopā ar tuviniekiem un Latgalē ierastos ēdienus.
Saticis Natāliju, Aleksandrs saprata, ka pienācis laiks „noenkuroties”. Aleksandrs redzēja viņā gudru, uzticamu draugu un savu bērnu māti. Savukārt Natālija uzsver, ka Aleksandrs iekaroja viņas sirdi ar rūpēm, uzmanību un pozitīvismu. Viņi abi jau ir tajā vecumā, kad pret ģimenes veidošanu izturas atbildīgi. Laimīgai ģimenes dzīvei nākamajiem dzīvesbiedriem nepieciešams ne tikai atsevišķs mājoklis, bet arī darbs, kas dod stabilus ienākumus.
Vajadzīgas iespējas
Aleksandrs nolēma izveidot savu uzņēmumu sabiedriskās ēdināšanas jomā. Viņu iedvesmoja tas, ka valsts apsolīja finansiālu atbalstu reemigrantiem, kuri nolēmuši uzsākt saimniecisko darbību. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas izstrādātais reemigrācijas pilotprojekts solīja Latgales reģionam četrus grantus (36 000 eiro). Viena biznesa projekta, kurš guvis atbalstu konkursā, maksimālais finansējums bija 9000 eiro. Taču Aleksandrs nevarēja pieteikties granta saņemšanai. Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem, konkursā drīkstēja piedalīties tikai tie reemigranti, kuri atgriezušies valstī ne agrāk kā pirms gada un kuru dzīvesvieta nebija deklarēta Latvijā ne mazāk kā trīs gadus. Aleksandrs Milašs nebija ziņojis Pilsonības un migrācijas pārvaldei par to, ka atrodas ārzemēs un saglabājis deklarēto dzīvesvietas adresi Latvijā. Šī iemesla dēļ neviens no Latgales reemigrantiem nesaņēma grantu, un apsolītā projekta nauda atgriezīsies valsts kasē.
Runājoties ar Aleksandru, ir skaidrs, ka šis gudrais un enerģiskais cilvēks noteikti īstenos savus plānus. Viņa motivācija ir stipra un laimīga ģimene. Tādi cilvēki, kā viņš, arī ir valsts nākotne. Varbūt, aicinot jaunatni atgriezties dzimtenē un vienlaikus solot atbalstu, valstij nevajadzētu radīt birokrātiskus šķēršļus? Varbūt, nepieciešami elastīgāki noteikumi?
Jau daudzus gadus tiek diskutēts par to, ka Latvijas iedzīvotāji, kuri pamet valsti, neievēro Iedzīvotāju reģistra likuma nosacījumus. Aptaujas liecina, ka vairākums emigrantu negrib zaudēt deklarēto dzīvesvietas adresi Latvijā, jo pēc atgriešanās rodas problēmas ar bērnu reģistrāciju skolā, vietu piešķiršanu bērnudārzā, nekustamā īpašuma nodokļa maksāšanu, kura likme pieaug līdz pat septiņām reizēm. Jaunais Diasporas likums, ko Saeima pieņēma šī gada 1. novembrī, nedaudz vienkāršo prasības darba migrantiem, taču galvenokārt domāts tam, lai ārzemēs dzīvojoši Latvijas iedzīvotāji nezaudētu savu identitāti. Taču diezin vai tas veicina reemigrācijas procesu. Cilvēki gaida nevis jaunus un sarežģītus likumus, bet reālas iespējas atrast dzimtenē labi apmaksātu darbu un sociālās garantijas.
Reemigrācijas pilotprojekta galvenais mērķis bija reģionālo koordinatoru tīkla izveidošana, kuru uztur kontaktus ar Latvijas iedzīvotājiem ārzemēs, kuri vēlas atgriezties dzimtenē. Koordinatoriem jāsniedz potenciālajiem reemigrantiem informācija par darbā iekārtošanās perspektīvām, pašvaldību iespējām mājokļa piešķiršanā, vietām bērnudārzos un citu sadzīves jautājumu risināšanu. Reģionālā reemigrācijas projekta koordinatore Latgalē Astrīda Leščinska uzskata, reemigrācijas pilotprojekts, iespējams, nav perfekts, taču nebūt nav slikts. Dažos reģionos reemigranti saņēmuši solītās subsīdijas saimnieciskās darbības attīstībai. Astrīda atzīmēja, ka beidzamajā laikā Latgalē atgriezušās 36 ģimenes, kurām tika sniegta palīdzība dažādu jautājumu risināšanā. Noskaidroti arī daudzi potenciālie reemigranti. Ir svarīgi uzturēt ar viņiem kontaktus, sniedzot visu nepieciešamo informāciju. Nākamajā gadā plānots veltīt lielāku uzmanību reemigrācijas jautājumam, tāpēc t9iks palielināts arī reģionālo koordinatoru skaits.
