Jau vairākus gadus Daugavpilī dzīvo un strādā tekstilmāksliniece Ksenija Šinkovska. Pirms septiņiem gadiem viņa pārcēlās šurp uz pastāvīgu dzīvi no Krievijas galvaspilsētas un šo lēmumu nenožēlo.
Kas ir kopējs Daugavpilij un Maskavai
Daugavpils Ksenijai ir ļoti tuva tādā ziņā, ka atgādina viņas bērnības Maskavu – Čertanovas rajonu, kur aizritēja Ksenijas bērnība. „Tagad šajā rajonā sabūvēti tirdzniecības centri un daudzstāvu nami,” stāsta Ksenija, „taču es atceros laiku, kad Čertanovā, skrienot pa ieliņu garām vienstāva namiņiem, pēc tam – pa tiltu pāri upītei, varēja nokļūt tuvējā mežā.” Ksenija uzskata, tieši tas viņai patīk arī Daugavpilī – neliela, mājīga pilsēta, kas dzīvo saskaņā ar dabu. K. Šinkovskai jau sen ir saikne ar Daugavpili – šeit dzimis viņas vīrs, tāpēc pāris reizes gadā māksliniece šeit viesojās arī pirms pārcelšanās. „Braucot šurp ciemos kopā ar ģimeni, ar katru gadu aizvien mazāk gribējās atgriezties Maskavā,” atzīstas Ksenija. Tad pienāca brīdis, kad ģimene nolēma apmesties uz dzīvi Daugavpilī.
Ksenija neinteresējas par politiku, turklāt neseko ziņām avīzēs un televīzijā. Viņa uzskata, ka valsti veido, pirmām kārtām, cilvēki, tāpēc priekšstatu par to var sniegt saskarsme. Pašlaik viņas saikne ar Krieviju ir draugi un tuvinieki, ar kuriem Ksenija sāka vairāk komunicēt tieši pēc pārcelšanās uz Latviju. „Es reizi pusgadā braucu uz Maskavu, un ik reizi tiekos ar draugiem un tuviem cilvēkiem,” stāsta māksliniece, „savukārt agrāk, kad dzīvojām vien četru kilometru attālumā cits no cita, dažkārt neredzējāmies gadiem.”
Privātā telpa
Atbildot uz jautājumu, vai ir atšķirība, kur strādāt, -- Krievijā vai Latvijā, Ksenija teic, ka starpības nav. Vienīgi Daugavpilī ir mazāks jūtama milzīgā mākslinieku konkurence, kāda ir Krievijas galvaspilsētā, tādējādi padarot radošo cilvēku komunikāciju saspringtāku. Savukārt šeit, viņasprāt, šajā ziņā viss ir tīrāk un patiesāk. Ksenija jau ir pieradusi pie tā, ka vietējie iedzīvotāji vienmēr brīnās un jautā – kā varēja pārcelties no Maskavas un Daugavpili? Ksenija uzskata, ka šāds jautājums liecina par to, ka daugavpilieši nemīl savu pilsētu, taču patiesībā Daugavpils ir ļoti dažāda un lieliski iedvesmo. Ksenijai, kura baidās no milzīgiem ļaužu pūļiem, Daugavpils patīk arī tāpēc, ka šeit nav tik daudz cilvēku. „Ej pa pilsētu, un tev visapkārt ir privāta telpa,” saka Ksenija. Pat jauniešu kompānija, kura vakarā nāk pretī pa ielu, neiedveš bailes, jo īpaši, ja sāk skaisti dziedāt latviešu valodā par baltajām kaijām – Ksenijai patīk tāda Daugavpils.
Māksliniece uzskata, ka pašlaik, pateicoties arī internetam, robežas ir izzudušas, un viņai, dzīvojot Daugavpilī, itin nekas netraucē uzturēt sakarus ar cilvēkiem visā pasaulē, -- redzēt, kā pie paziņām Kanādā atkritumu spainī ielīdis jenots, vai arī kā pazīstama māksliniece Jaunzēlandē ik rītu fotografē skatu, kas paveras pa viņas mājas logu, un parāda to visai pasaulei.
Viss tiek iepazīts salīdzinājumā
Ksenijai ir negatīva pieredze komunikācijā ar ierēdņiem un dažādām instancēm Krievijā, māksliniece dievina Daugavpili arī par to, ka šeit dažādi dokumenti tiek noformēti ļoti ātri. Viņa pastāstīja, kā kārtoja bērna medicīnas karti Maskavā. Jāizstāv milzīgas rindas, jāpierakstās vairākus mēnešus iepriekš, vēl ir jāsaprot mājieni, jāprot „sarunāt”, -- tas viss Ksenijai nav pieņemams. Viņa iemīlēja Daugavpili vēl vairāk, kad šeit ārstu komisiju pirms skolas viņa ar bērnu izgāja pusstundas laikā. Ksenijai patīk arī apkalpošana un komunikācija valsts iestādēs, piemēram, saistībā ar darbu viņai nākas vērsties arī Valsts ieņēmumu dienestā (VID). Tā kā Ksenija neorientējas grāmatvedībā, viņai šķiet, ka uzdod pagalam muļķīgus jautājumus, taču mākslinieci pārsteidz pieklājība un takts, ar kādu VID darbinieki kārtējo reizi cenšas viņai paskaidrot to, ko viņa jautā nebūt ne pirmo reizi.
Kseniju mazliet pārsteidz fakts, ka daļa Latvijas iedzīvotāju nepieņem šo valsti vai arī nevēlas, piemēram, zināt un mācīties latviešu valodu. Viņasprāt, tāpat kā daudzās citās lietās, „viss ir galvā”, t.i., cilvēks nevis pakļaujas apstākļiem, bet gan pats izvēlas savu dzīves ceļu un, ja kaut kas neapmierina, spēj to mainīt. „Dzīve jāveido tā, lai tev tā patiktu. Ja nespēj mainīt klimata joslu, maini savu attieksmi,” viņa saka.
Ksenija atzīst, ka Daugavpilī ir nestandarta valodas vide, taču viņa meklē iespējas, lai varētu komunicēt latviski. Piemēram, pilnveidot latviešu valodas prasmes var Daugavpils mākslinieku asociācijā. Viņa jau daudz ko saprot un, kad vien iespējams, cenšas runāt latviski. Ksenija jau ir mācījusies visos iespējamos latviešu valodas kursos un arī tagad turpina valodas apgūšanu. Viņu patīkami pārsteidz tas, cik daudz šajā ziņā palīdz valsts, turklāt bez maksas.
Ksenijas dēls laikā, kad ģimene pārcēlās uz Latviju, vēl tikai sāka runāt, tāpēc vienlaikus ar dzimto valodu viņa dzīvē ienāca arī latviešu valoda. Pašlaik viņš mācās ceturtajā klasē, un valsts valodas apgūšanā lielu palīdzību sniedz skolotāji, kuri, pēc Ksenijas domām, ir ļoti pacietīgi un profesionāli.
Vai mākslinieks var izdzīvot Latvijā
Ksenija veido tūbas skulptūras. Lai gan, viņasprāt, radošajā procesā materiālam ir otršķirīga nozīme. „Galvenais ir iznākums, darba forma, nevis materiāls, no kāda tas izgatavots, -- akmens, ledus vai smiltis.” Mākslinieces saknes ir austrumos, tāpēc tūba viņai ir „īstais” materiāls, turklāt Ksenija atceras, ka vecāku mājās vienmēr bijusi tūba. Turklāt māksliniecei ļoti patīk tūbas faktūra, kura iedvesmo un mudina strādāt radoši. Svarīgs faktors ir arī tas, ka tūba ir ekoloģisks materiāls. „Es tajā jūtu dzīvību,” saka māksliniece. Ļoti spilgtas atmiņas viņai palikušas no brauciena uz Kaukāzu, kur Ksenija redzēja, cik viegli aitas „atdod” vilnu, kas vasarā uzaugusi kalnos. Tas, ka materiāls netiek iegūts, sagādājot dzīvniekam ciešanas, K. Šinkovskai sniedz pozitīvu enerģiju, un tieši tāpēc viņa dzīvē neizmanto ādu un kažokādas. Tūbas velšanā mākslinieci piesaista arī īpašais senatnīgums un arhaisms – būtībā tas ir pats pirmais tekstils, kurš tika radīts agrāk par citiem audumiem.
Runājot par iespēju ar mākslu nopelnīt iztiku, Ksenija bilst, ka šis jautājums ir ļoti individuāls, taču viņai tas izdodas. Tas ir tāds pats darbs, kā jebkurš cits, viņai ir tāda pati darba diena, stāsta Ksenija. Atšķirība un īpatnība ir tā, ka savu dienu viņa organizē pati, bet darba alga neienāk kontā noteiktā dienā. „Man ir tāpat kā visiem māksliniekiem – brīžiem bagāts, brīžiem – tukšā,” ar ironiju saka Ksenija. Savus darbus viņa izliek pārdošanai dažādās avangardiskās galerijās – tas arī ir mākslinieces galvenais ienākumu avots. Ksenija jau ir pieradusi pie šāda dzīves ritma un šādi dzīvo jau aptuveni 20 gadus -- kopš tā laika, kad pēc sevis meklējumu posma tika skaidrībā par savu aicinājumu. Taču, lai ar mākslu nopelnītu, ir daudz jāstrādā, bet viņa ir gatava saņemt neregulāru atalgojumu un paciest citas neērtības apmaiņā pret brīvību un neatkarību, turklāt darīt iemīļotu darbu, ar kura palīdzību var paust savu pasaules redzējumu.
