Rēzeknes novadā dzimusī Maija Hartmane desmit gadu vecumā kopā ar vecākiem aizbrauca uz Angliju. Nodzīvojusi tur divpadsmit gadus, visa ģimene atgriezās dzimtajā Rēzeknes novadā. Par to, cik sarežģīti bija pieņemt šo nozīmīgo lēmumu, kā arī par to, kā uzņēma dzimtene, Maija pastāstīja avīzei „Latgales Laiks”.
Svarīgais lēmums
Maijas ģimene aizbrauca uz Angliju 2006. gadā. Tolaik Latvija jau bija iestājusies Eiropas Savienībā, pavērās jaunas iespējas un daudzi gribēja uzzināt, kā tad īsti ir tur – Eiropā. „Vecāki plānoja pavadīt Anglijā gadu un tad atgriezties,” stāsta Maija, „taču tur es sāku iet skolā, un gads pats par sevi „pārvērtās” divpadsmit gados.” Tur Maija ieguva izglītību, tostarp arī augstāko – viņai ir diploms uzņēmējdarbības jomā.
Kad Maijas vecāki beidzot bija gatavi atgriezties Latvijā, Maija vēl mācījās universitātē, tāpēc kļuva aktuāls jautājums, -- braukt projām visiem kopā vai tomēr pabeigt studijas. „Nolēmu pabeigt, maijā saņēmu diplomu, bet jūnijā mēs atgriezāmies Latvijā,” stāsta Maija. Viņa bilst, ka vissarežģītākais saistībā ar braukšanu mājās bija lēmuma pieņemšana. Jo īpaši viņai, kura daļu bērnības, pusaugu gadus pavadīja Anglijā, tur ieguva draugus un paziņas. Palīdzēja arī iekšējā sajūta, ka gribas atgriezties. Anglijā viņa to apsprieda ar saviem vienaudžiem no Latvijas, Lietuvas, Polijas. „Viņiem šādas sajūtas nav,” saka Maija, „viņi vienkārši neredz sevi dzimtenē.” Droši vien, svarīga loma bija tam, ka Maija bieži brauca uz Latviju, brīvdienās šeit dzīvoja pie vecmāmiņas. „Tolaik vēl pieķēru sevi pie domas, ka agri vai vēlu atgriezīšos un dzīvošu tieši šeit,” saka Maija. Viņai dzimtajā pusē ir tuvs itin viss – cilvēki, kultūra, dzīvesveids.
Jau ir pagājis gads, bet ģimene vēl joprojām cīnās ar stereotipu, ka atgriežas tikai neveiksminieki. „Nākas visiem pierādīt, ka tur normāli dzīvojām un strādājām, vienkārši gribējās mājās,” bilst Maija. Turklāt Latvijā Hartmaņiem līdz pat šim laikam jautā: „Kam jums tas vajadzīgs?” Jāpiebilst, ka arī Anglijā pastāvīgi uzdeva šo jautājumu.
Viss tiek iepazīts salīdzinot
Ieguvusi izglītību Anglijā un tagad, darbā saskaroties ar Latvijas izglītības sistēmu, Maija jūtas pārsteigta, ka vidusskolā bērni turpina padziļināti apgūt visus mācību priekšmetus. Anglijā pēc devītās klases skolēnam jāizvēlas novirziens – pieci pamata profila mācību priekšmeti, kurus viņš apgūs vidusskolā, un tad visus trīs gadus skolēns mācās, domājot par savu karjeru nākotnē. Ar rezultātiem, ko rada pilnīgi pretējā pieeja Latvijas izglītībā, Maija saskaras ik dienu, konsultējot Rēzeknes novada skolēnus karjeras izvēlē. „Pat divpadsmitās klases beigās daži skolēni nezina, ko darīs tālāk, kur mācīsies,” viņa saka.
Runājot par bērnu audzināšanu, Maijai patīk, ka Anglijā jau kopš bērnības māca novērtēt darbu un naudu, kas nopelnīta, to darot. „Anglijas bērniem, sākot no piecpadsmit gadu vecuma, piepelnīšanās katru nedēļas nogali ir norma,” stāsta Maija, „piemēram, es strādāju picērijā.” Savukārt Latvijas bērniem slodzes dēļ visbiežāk nav laika, vai arī bērnu darbs tiek uzskatīts gandrīz vai par apkaunojumu, -- ja tu strādā, tātad tavai ģimenei ir finansiālas problēmas.
Taču ir lietas, kas nepatīkami pārsteidz arī Anglijā. Piemēram, angļu ģimenes ārstu paviršais darbs nav nekāds izdomājums. „Tur tik tiešām visu slimību ārstēšanai viņi izraksta paraceptamolu un nosūta mājās,” stāsta Maija. Viņa atceras, kā astotajā klasē šādas „ārstēšanas” rezultātā nomira viņas klasesbiedrene, kura bija saslimusi ar gripu. Lai gan, pēc Maijas teiktā, nonākot Anglijas slimnīcā, jūties gluži kā pieczvaigžņu viesnīcā.
To visu salīdzinot, Maija secina, ka Latvijā vislielākais pluss ir tas, ka tu vienkārši esi mājās. Viņai, dzīvojot Latvijā, galvenais ieguvums ir iespēja cieši kontaktēties ar radiniekiem.
Valodas un sevis saglabāšana
Sākumā ģimene ilgu laiku dzīvoja Anglijas austrumos, Pīterboro. Tā ir rūpnieciska pilsēta, kur ir daudz fabriku un arī darbavietu. Pīterboro viegli atrast darbu, tāpēc tur ir ļoti daudz emigrantu, tostarp arī mūsu tautiešu. Pilsētā ir latviešu kopiena, pateicoties kurai ir daudz vieglāk saglabāt valodu un kultūru. Turklāt latviešu kopienas vai komūnas ir gandrīz katrā lielā Anglijas pilsētā. „Tur mēs dziedājām, dejojām, es mācīju bērniem mūziku,” stāsta Maija, „brīvdienas mēs vienmēr centāmies pavadīt vidē, kur ir latviešu valoda un kultūra.”
Latviešu valodu viņi saglabāja, pateicoties vecākiem, saka Maija. Sarežģīti bija ar māsu, kura piedzima Anglijā un gāja tur bērnudārzā. Maija teic, ka bieži vien emigrantu ģimenēs bērnam „atvieglo” dzīvi un, lai viņam būtu vieglāk bērnudārzā un skolā, arī mājās sāk runāt angliski. Rezultātā bērni slikti runā dzimtajā valodā vai arī nerunā tajā nemaz. Maija ir redzējusi daudzas šādas ģimenes. „Pie mums bija noteikums – mājās runāt tikai latviski,” stāsta Maija, „šajā jautājumā vecākiem bija ļoti stingra un, kā izrādījās, pilnīgi pareiza nostāja.”
Dzīve Latvijā
Beidzamos četrus gadus Apvienotajā Karalistē Maija, nu jau kopā ar savu vīru Kristapu, dzīvoja trešajā lielākajā pilsētā Līdsā. Daudziem paziņām tas bija liels pārsteigums – kā, atgriežōties no lielpilsētas, var apmesties uz dzīvi Latvijas laukos? Kristaps dzimis Saldū, taču, pārceļoties uz Latviju, jaunā ģimene nolēma apmesties tieši Rēzeknes novadā. Pirmkārt, Maija smejot saka, ka sievietei vienmēr ir taisnība; otrkārt – lielākā daļa vīra ģimenes palika Anglijā, un Kurzemē būtībā nebija, pie kā braukt. Bet viņiem sākumā bija ļoti svarīgs atbalsts, lai būtu, pie kā padzīvot, kamēr noīrēs vai nopirks mājokli. Rēzeknes novadā dzīvo visi Maijas radinieki, turklāt ne tikai vecāki, kuri atgriezās no Anglijas, bet arī vecmāmiņas, vectētiņi, tantes, krustmāte, pat vecvecmāmiņa. Turklāt, viņasprāt, Rēzeknes novadā ir daudz iespēju un tas strauji attīstās.
Maija uzskata, ka viedoklis -- Latgalē vispār nav darba un šeit nav, ko darīt, -- tas ir stereotips. Viņa ir Rēzeknes novada pašvaldības Izglītības -- uzņēmējdarbības kontaktpunkta speciāliste Maltas un Kaunatas pagastā. „Protams, viss ir atkarīgs no cilvēka spējām, izglītības, prasībām utt.,” saka Maija, „taču es aizvien biežāk redzu un saprotu – ja cilvēkiem ir vēlēšanās kaut ko darīt, Latgalē tam ir gana daudz iespēju.”
Viņa un dzīvesbiedrs bija gatavi tam, ka šeit nebūs „zelta kalnu” un ka darba alga daudzreiz mazāka nekā Anglijā. „Mēs to apzinājāmies, taču gribējām dzīvot un strādāt Latvijā, turklāt nevis pilsētā, bet tieši laukos.” Kristaps atrada darbu jau pirmajā nedēļā pēc atgriešanās un ir tirdzniecības pārstāvis. Maija sākumā audzināja mazo meitiņu, bet, kad bērns bija iekārtots bērnudārzā, viņa ātri atrada darbu.
Maijas vecāki sapņoja par savu veikaliņu, viņiem bija pieredze mazumtirdzniecībā vēl pirms došanās uz Angliju. Tagad viņiem ir savs tirdzniecības uzņēmums Maltas centrā.
Atgriežoties Latvijā, Hartmaņu ģimene izmantoja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas reemigrācijas pilotprojekta sniegtās iespējas un sadarbojās ar Latgales reģiona koordinatori Astrīdu Leščinsku. Maija atzīst, ka koordinatores palīdzība visvairāk bija nepieciešama brīžos, kad nācās saskarties ar birokrātiju: „Pēc tik daudziem Anglijā nodzīvotiem gadiem man nebija nekāda priekšstata, kā Latvijā jāraksta iesniegumi. Es zvanīju Astrīdai un mēs kopā, pa telefonu, aizpildījām dokumentus.” Turklāt pēc atgriešanās koordinatore palīdzēja noformēt arī pašvaldības mājokli. Nenoliedzot reemigrācijas projekta svarīgumu, Maija tomēr uzskata, ka valstij vairāk pūļu jāpieliek pretējā virzienā. „Jādomā par to, lai neaizbrauktu tie, kas vēl dzīvo Latvijā, lai viņiem būtu stimuls un vēlēšanās šeit palikt, dzīvot un strādāt,” ir pārliecināta Maija.
