Keramiķu ģimene – Jekaterina un Kaspars Geiduki – kopā aktīvi piedalās simpozijos un izstādēs. Šādos pasākumos viņi pārstāv divas valstis: Kaspars – Latviju, bet Jekaterina – Baltkrieviju.
Saveda kopā keramika
Dažādu keramikas mākslas simpoziju dalībnieku sarakstos alfabēta kārtībā viņu vārdi tiešām atrodas blakus. Nu jau ir pagājis gads, kopš Jekaterina un Kaspars apprecējušies, un tagad ir divi keramiķi Geiduki. Bet tā varēja arī nebūt, ja Katja reiz nebūtu ieklausījusies sevī un izvēlētos citu ceļu, jo Jekaterina visu pirms ieguva inženieres ekonomistes izglītību. Vecāki uzstāja, lai meita iegūtu šādu – labu izglītību, neskatoties uz to, ka Jekaterinai vienmēr ir paticis radošs darbs un viņa mācījās mākslas skolā. Izvēlētā profesija viņu nesaistīja, taču Baltkrievijas Valsts informātikas un radioelektronikas universitāti Jekaterina tomēr pabeidza. „Otrajā vai trešajā kursā jau bija pilnīgi skaidrs, ka tas nav mans „lauciņš,”, stāsta Katerina, „daudz interesējos par mākslu, gāju uz dažādām izstādēm utt.” Pēc universitātes absolvēšanas 2008. gadā strādāja nevis savā specialitātē, bet par mēbeļu dizaineri, kā arī daudz nodarbojās ar abstrakto glezniecību populārā Minskas studijā pie mākslinieka Rišarda Maja. Strādājot par dizaineri, Jekaterina pārliecinājās, ka viņai nepieciešama nopietnāka izglītība mākslas jomā, un viņa iestājās Baltkrievijas Mākslas akadēmijā.
Jekaterina iestājās keramikas nodaļā, jo viņu jau sen piesaistīja šis virziens. „Minskā īrēju dzīvokli, un mani sajūsmināja mākslinieciskie keramikas trauki mājokļa saimnieces bufešu plauktos,” atceras Katja. Viņu pārsteidza un savaldzināja keramikas darbu reljefs un formas. Turklāt aizrāva arī tas, ka keramikā iespējams parādīt viņai tik tuvo abstrakciju. Studējot akadēmijā, Katja uzreiz sāka piedalīties simpozijos, sākumā kā brīvprātīgā, vēlāk – jau kā profesionāla keramiķe. Vienā no tiem viņa iepazinās ar Kasparu.
Latvijas dēls
Aptuveni divus gadus Jekaterinas un Kaspars veidoja attiecības, atrodoties tālumā viens no otra, bet nedaudz vairāk kā pirms gada Katja absolvēja akadēmiju un pārcēlās uz Latviju, tad viņi arī apprecējās. Jekaterina gatavojās dzīvesvietas maiņai, mācījās valodu, tiesa, šajā ziņā nācās saskarties ar dažām grūtībām. „Minskā ir latviešu valodas kursi, taču tos bija grūti savienot ar darbu un mācībām,” stāsta Kaja, „tāpēc es diezgan ilgi meklēju repetitoru.” Tieši privātskolotāja vadībā viņa pakāpeniski apguva latviešu valodas pamatus. Jau Baltkrievijā viņa izlasīja Viļa Lāča romānu „Zvejnieka dēls”, kurš viņu toreiz dziļi pārsteidza kā daiļdarbs, bet, atbraukusi uz Latviju, Jekaterina saprata, cik precīzi šis romāns atspoguļo to, kas ir latvieši, viņu raksturu, savas valsts mīlestību un daudz ko citu.
Pirms tikšanās ar Kasparu Jekaterinai nebija pieredzes saskarsmē ar latviešiem. Pirmais, kas viņu pārsteidza, bija rāmums un cieņa, kas nepiemīt baltkrieviem, jo īpaši vīriešiem. Visvairāk viņu pārsteidza Kaspara attieksme pret sievieti. „Droši vien, daļēji tā ir arī baltkrievu sieviešu vaina, taču baltkrievu vidū ir grūti atrast vīrieti, kurš spētu tā cienīt sievieti,” savu viedokli pauž Jekaterina. Latvijā viņa vēlreiz pārliecinājās, cik mierīgi un inteliģenti ir latvieši. „Varbūt, tāds ir Kaspara paziņu loks,” saka Katja, „taču Latvijā es vēl neesmu saskārusies ar cilvēku nekaunību vai kultūras trūkuma izpausmēm.” Arī pati Katja ir mierīgas dabas, un tas viņu un Kasparu vieno. Turklāt tas palīdz arī darbā. Lai gan abi ir keramiķi, ģimenē ir maz domstarpību. „Ja arī strīdamies, kas notiek ļoti reti, es pāreju uz krievu valodu,” smejot saka Katerina.
Atbildot uz jautājumu, kas ir īpašs attiecībās un ģimenes dzīvē ar baltkrievieti, Kaspars teic, ka attiecībās nevajag cilvēkus šķirot pēc tautības, ādas krāsas, seksuālās orientācijas vai kā cita. „Mīlestībai nav nekādu šķēršļu un ierobežojumu,” viņš saka.
Vēlme integrēties
Pašlaik, lai kopā ar vīru dzīvotu un strādātu Latvijā, Jekaterina noformē uzturēšanās atļauju, kura ir spēkā vienu gadu. Jāpiebilst, ka birokrātija ir liels mīnuss gan vienā, gan otrā valstī. „Latvijā var visu noformēt ātrāk, taču tas ir ļoti dārgi,” saka Katja. Tāpēc viņai tūlīt pēc kāzām nācās braukt uz Baltkrieviju, lai samainītu pasi un noformētu uzturēšanās atļauju. Tas izmaksāja daudz lētāk, taču aizņēma aptuveni trīs mēnešus.
Uz dzimteni Jekaterina brauc reti, pirmām kārtām, aizņemtības dēļ, otrkārt – viņa vēlas ātrāk apgūt valodu un integrēties. „Nevaru teikt, ka man pietrūkst komunikācijas ar radiniekiem un draugiem Baltkrievijā, turklāt tagad tā vairs nav problēma, jo ir telefoni un internets,” uzskata Katja. Viņa jau ir nokārtojusi latviešu valodas eksāmenu pirmajai – A1 kategorijai. Taču tas vēl nav viss – Jekaterina uzskata, ka viņas sarunvalodas līmenis jau ļauj kārtot eksāmenu B kategorijas iegūšanai. „Vissarežģītāk ir ar rakstu valodu, taču es cenšos apgūt arī to,” viņa saka. Katjas galvenais skolotājs un palīgs, protams, ir Kaspars, kurš uzskata, ka viņa metodika ir pavisam vienkārša, -- ģimenē sarunāties latviešu valodā: „Es uzskatu, ka inteliģentam cilvēkam ir jāzina tās valsts valoda, kurā viņš dzīvo, viņam ir jāsaprot, ko saka, kā arī jāprot lasīt un rakstīt.” Kaspars lepojas, ka viņa sieva patstāvīgi mācās valodu un ir guvusi lielus panākumus. Taču Katja pastāsta par vēl vienu metodiku, ko ieviesis Kaspars (tā viņš savulaik mācījās angļu valodu), -- katru jaunu vārdu latviešu valodā dzīvesbiedri kopīgi rūpīgi izanalizē – kā tas jālieto, kā mainās utt.
Tagad Jekaterina jau pat saprot latgaliešu valodu – to visvairāk viņa dzird, tiekoties ar Kaspara vecmāmiņu. Šī valoda viņai atgādina baltkrievu, poļu un krievu valodas sajaukumu, šo runu viņa bieži dzirdējusi dzimtenē. Baltkrievijā Jekaterina piedzima un uzauga Brestas apgabala pilsētā Bjaroza.
Katja, Katerina, Katrīna
Salīdzinot Latviju un Baltkrieviju, Katju pārņem divējādas jūtas. Viņai itin kā šķiet, ka Baltkrievijā ir vairāk dabīgu produktu, materiālu utt. Piemēram, linu audumus mājām vai ar rokām gatavotas ziepes viņa ved tikai no dzimtenes. Tikai no turienes viņa tagad ved arī sēklas. „Pērn izaudzējām tomātus no Latvijā pirktām sēklām, un tie garšoja gluži kā veikalā pirktie – bija bezgaršīgi, gluži ģenētiski modificēti,” stāsta Jekaterina. Savukārt šīgada raža, audzēta no Baltkrievijā pirktām sēklām, viņasprāt, ir pavisam citāda – „īsta” un garšīga. Taču Katja atzīmē, ka produktu kvalitāte Latvijā ir daudz augstāka. Par to kvalitāti jūties gandrīz drošs, jo īpaši tad, ja uz iepakojuma ir speciāla zīme. „Kā ir kur ražota lielākā daļa Baltkrievijas produktu, kādas izejvielas izmantotas, nav zināms,” tos pērkot, neesmu droša, ka tie man nekaitēs.”
„Latvijā mani apmierina viss,” atzīmē Jekaterina, „īpaši cilvēki un daba.” Vienīgais, kur Latvija „zaudē” Baltkrievijai, ir augstās cenas. Vēl Katerinai ļoti patīk, ka Latvijas iedzīvotāji ir daudz tuvāki dabai. Viņasprāt, Baltkrievijā cilvēki šādi kļūst, tikai tuvojoties vecumdienām: „Latvijā neviens nepeļ par to, ka jaunieši vāc un kaltē zālītes, pēc tam gatavo no tām tējas, vai arī paši audzē dārzeņus utt. Savukārt Baltkrievijā jauniešu vidū šādas nodarbošanās nav populāras.” Turklāt Latvijā Katjai ir vienkāršāk, jo viņa ir veģetāriete, un šeit, atšķirībā no Baltkrievijas, speciālo produktu sortiments ir daudz plašāks. „Taču Latvija un Baltkrievija ir kaimiņvalstis un izteiktu atšķirību nav, tāpēc, droši vien, patīk šeit dzīvot,” saka Jekaterina, „pat baltkrievu kartupeļu pankūkas, kuras es labprāt gatavoju, Latvijā ir gandrīz nacionālais ēdiens.”
Katjas Baltkrievijas pasē ir trīs vārdi: krieviski Jekaterina, baltkrievu valodā – Kacjarina, vēl ir arī vārda variants angļu valodā. Savukārt Latvijā viņai nācis klāt vēl viens vārds. Kaspars viņu sauc latviski – par Katrīnu. Šis variants viņai patīk visvairāk un, visdrīzāk, tieši tas reiz tiks ierakstīts Jekaterinas jaunajā – Latvijas pasē.
