„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 28. marts
Ceturtdiena
Ginta, Gunda, Gunta
+10.2 °C
apmācies

Mihails Abramovs brīvības sajūtu meklē teātrī RU

Daugavpils teātra aktiera Mihaila Abramova darbs ir viens no spilgtākajiem pagājušās sezonas notikumiem, tā intervijā „Latgales Laikam” teica teātra mākslinieciskais vadītājs Oļegs Šapošņikovs. 31. janvārī notiks pēc F. Dostojevska romāna motīviem iestudētās lugas pirmizrāde, kurā Mihails tēlo vienu no lomām.

Uz skatuves – no triju gadu vecuma

Teiciens „Es uzaugu teātrī” Mihailam nav tukša skaņa, jo viņš tik tiešām jau kopš dzimšanas dzīvoja teātrī. Viņa vecāki strādāja Latvijas PSR Valsts Jaunatnes teātrī un bija apmetušies tajā pašā ēkā, jo piektajā stāvā atradās kopmītne. Māte bija kostīmu māksliniece, tēvs – aktieris. Abi dzimuši Sanktpēterburgā, taču dzīves ceļš aizveda uz Rīgu, kur viņi iepazinās.

„Vienā ziņā tas bija ērti – pirmajā stāvā strādā, piektajā – dzīvo,” stāsta Mihails, „lai gan dažkārt 24 stundas atrasties vienā vietā, kopā ar aktieriem, nemaz nešķita tik labi.” Taču, viņaprāt, tas radīja savdabīgu slēgtu sistēmu, kur viss bija saistīts tikai ar teātri un itin visur bija jūtama teātra klātbūtne un elpa. „Mani uzveda uz skatuves triju gadu vecumā,” Mihails ar ironiju stāsta, „izrādē „Čukokala” sēdēju zālē, bet noteiktā brīdī mani paņēma pie rokas un veda uz skatuvi, tiesa, dažreiz arī neveda, jo man kļuva garlaicīgi un es devos savās darīšanās.” Taču loma bija ļoti svarīga, turklāt ar vārdiem – pēc frāzes „netīreļiem kauns un negods” bija jāielien lielā butaforiskā vannā.

Izrāde bija iestudēta pēc Korneja Čukovska darbu motīviem -- Latvijas PSR Valsts Jaunatnes teātrī tas bija leģendārs uzvedums un tika izrādīts neskaitāmas reizes. Mihails ar sirsnību atceras aktieri Valēriju Diku, kurš šajā izrādē tēloja Mazgāmuti. Mihaila atmiņā spilgti iespiedies ar vienīgais uznāciens uz skatuves kopā ar māmiņu lugā „Pašnāvnieki”, kad viņš jau bija vecāks. Mihailam bija uzticēta kurlmēma zēna loma, un arī māte, lai gan nebija aktrise, tēloja šajā izrādē. Šis iestudējums bija ievērojams tajā ziņā, ka to iestudēja Rīgas Jaunatnes teātris, -- tā pēc reorganizācijas nosauca Latvijas PSR Valsts Jaunatnes teātri. Deviņdesmito gadu sākums teātra dzīvē bija smags posms, tolaik daudzi pameta ne tikai no teātri, bet arī, stāsta Mihails.

Brīvības „saliņa”

Neskatoties uz grūtībām, Mihaila tēvs Vladimirs Abramovs ir palicis uzticīgs aktiera profesijai un strādā Sanktpēterburgas teātrī „Subbota”. „Lai gan ārēji mēs esam pilnīgi atšķirīgi, ar katru gadu aizvien labāk saprotu, ka itin visā – gan dzīvē, gan profesijā, sāku līdzināties tēvam,” stāsta Mihails, „manī, droši vien, ir mazliet vairāk ekspresijas.”

Mihaila sniegumu uz skatuves skatītāji var vērot jau piekto gadu – tieši tik ilgi viņš strādā Daugavpils teātrī. Tā kā Mihailam ir darba pieredze citos teātros, tostarp lielās pilsētās, viņš atzīmē, ka maziem provinces teātriem piemīt savdabīga brīvība. „Gan galvaspilsētu, gan citiem populāriem teātriem jācenšas „turēt marku”, pastāvīgi kaut ko pierādīt,” uzskata Mihails, „savukārt, jo provinciālāks ir teātris, jo tam ir lielāka brīvība un iespēja palikt godīgam.”

Mihailam profesijā noteicošā ir brīvības sajūta. Kādreiz tieši tāpēc viņš pievērsās aktiermākslai, šī sajūta Mihailu vilināja arī studiju gados un ir svarīga joprojām. Tieši šī brīvība savulaik viņam  palīdzēja atgriezties profesijā, kad dažādu iemeslu dēļ Mihails bija uz laiku pametis. „Šī ir vienīgā profesija, kurā tu vari būt absolūti brīvs,” saka Mihails, „pat neskatoties uz to, ka veltī teātrim visu savu dzīvi, strādā tajā kā vergs un nomirsti kā vergs, ar smaidu sejā.”

Pat partnerība un pastāvīga sadarbība un mijiedarbība ar citiem cilvēkiem, kā arī piedāvājamie apstākļi, bez kuriem teātris nav iespējams, Mihailam ir brīvības sinonīmi. Savukārt atkarību no režisoriem, skatuves partneriem viņš uzskata par normālu parādību. „Pielāgošanās ir mana darba daļa,” saka Mihails, „šeit viss ir ļoti individuāli – ir režisori „Karabasi”, bet ir tādi, kuri mēģinājumu sāk ar vārdiem „nu, ko mēs ar tevi tagad šeit darīsim?” Taču galvenais ir tas, kā šī darba metode ietekmēs galarezultātu.”

Vairāk lasiet 24. janvāra numurā!