Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2020. gada 23. septembris
Trešdiena
Vanda, Veneranda, Venija
+11.2 °C
skaidrs laiks

Andris Zagorskis: man te ir viss – ģimene, darbs, hobijs RU

Projekta “Atgriešanās Latgalē: mīts vai realitāte” ietvaros “Latgales Laiks” savus lasītājus iepazīstinās ar astoņiem remigrācijas veiksmes stāstiem. Tajos atklāsim pieredzi, problēmas un iespējas, ar kādām saskārušies tie Latgales iedzīvotāji, kuri nolēmuši atgriezties Latgalē.

Andris Zagorskis dzimis un audzis Daugavpilī. Apguvis rūpniecības iekārtu remonta speciālista profesiju, un pēc Latvijas iestāšanas Eiropas Savienībā, kā daudzi Latvijas iedzīvotāji, devies labāka darba meklējumos uz Īriju. Tur Andris nodzīvojis astoņus gadus, bet nu jau apritējuši gandrīz deviņi gadi, kā Andris atgriezies dzimtajā pilsētā, kur atradis labu darbu un neparastu hobiju.

“Agrāk es strādāju Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīcā,” stāsta Andris, “alga nebija liela un neredzēju karjeras izaugsmes iespējas. Tiklīdz tika atvērtas Eiropas Savienības robežas, viens no kolēģiem aizbrauca strādāt uz ārzemēm. Pēc tam aizbraucu arī es. Darbu neviens nesolīja, nācās meklēt pašam. Darbu atrast bija grūti. Es strādāju par metinātāju, bet pirms tam es paspēju pastrādāt arī uz lauka un šķirot kartupeļus.”

Par metinātāju Andris Zagorskis nostrādāja gandrīz trīs gadus. Tomēr finanšu jautājumos ar darba devēju skatījums nesakrita, tāpēc darba attiecības tika pārtrauktas. Vēlāk Andris iekārtojās uzņēmumā, kas specializējās metāla konstrukciju izgatavošanā. “Aizbraukt bija grūti,” atzīst Andris, “te man palika sieva ar mazu bērnu. Pa šo laiku ar pirmo sievu piedzīvojām šķiršanos.”

Dzīve Īrijā Andrim šķita daudz piesātinātāka un dinamiskāka nekā Daugavpilī. Viņš atzīst, ka uz Latviju braucis kā uz laukiem, kur viss ir mierīgi, lēni un pat skumji. Arī darba apstākļi Dublinā bijuši daudz labāki nekā Daugavpilī, kā arī vietējo attieksme pret viesstrādniekiem bijusi pozitīva. “Pret mums izturējās ļoti labi, mūs novērtēja, jo mēs esam strādīgi un uzticami cilvēki,” atceras Andris.

Būdams aktīvs, radošs un idejām bagāts cilvēks, Andris Īrijā mēģināja uzsākt savu uzņēmējdarbību, ražojot Latvijā tik ierasto spēli – novusu. “Es darbojos ar novusu, Īrijā tas bija jaunums,” stāsta Andris, “es izgatavoju un popularizēju mūsu – latviešu spēli ārzemēs. Cilvēki bija pārsteigti – kas tas tāds ir! Es īrēju vietu tirgū, pārdevu spēļu galdus un par 2 eiro stundā piedāvāju spēlēt novusu uz vietas.” Šī spēle gan vairāk ieinteresējusi jauniešu – puišu auditoriju. Andris smejas, ka puikas regulāri skrējuši pie vecākiem prasīt naudu, un stundām ilgi spēlējuši tirgus placī.

Kā jau praktisks vīrietis, novusa galdus Andris izgatavoja pats. “Noīrēju māju. Otrais stāvs bija tukšs. Iegādājos nepieciešamos instrumentus un izejmateriālus un visu izgatavoju no nulles. Līdz tam man nebija pieredzes, bet ļoti gribējās strādāt pašam,” saka Andris.

Lai spertu soli tuvāk savu ieceru īstenošanai, Īrijā Andris mācījās uzņēmējdarbības kursos. “Gribēju atvērt savu novusa klubu, kur cilvēkiem būtu iespēja pavadīt brīvo laiku,” atklāj Andris, “diemžēl īstenot šo ieceri neizdevās. Mans domubiedrs piedāvāja iesaistīties viņa uzņēmējdarbībā. Mums bija uzņēmums, kurā nodarbojāmies ar metāla konstrukciju izgatavošanu.”

Pasliktinoties ekonomiskajai situācijai, sekoja krīze, kas ietekmēja arī Andra un viņa kolēģa uzņēmējdarbības attīstības iespējas. Uzņēmējdarbību nācās pārtraukt, kam sekoja lēmums atgriezties Latvijā. “Sākumā atbraucu uz Daugavpili atvaļinājumā,” stāsta Andris, “pārskatot avīzes, pamanīju SIA “EAST METAL” darba sludinājumu. Piezvanīju, mani uzaicināja uz pārrunām un testu. Viss izdevās jau pirmajā reizē. Mani bija gatavi pieņemt darbā, bet man vēlreiz vajadzēja braukt uz Dublinu, lai atvestu savas mantas.”

Pirms galīgās atgriešanās Latvijā, Andris ar sievu Īrijā pavadīja vēl trīs mēnešus. “Nopirku busiņu, sakravāju savas mantas, dzīvniekus – kaķi un sesku, un atgriezos uz pastāvīgu dzīvi Latvijā,” smejas Andris, “tajā laikā atgriezās daudzi Latvijas iedzīvotāji. Nebija nekādu pārmetumu vai negāciju. Tieši pretēji – draugi priecājās, ka beidzot esam kopā, ka nav nekur jābrauc vai jāzvana pa „Skype”. Ar dzīvesvietas meklējumiem nebija problēmu. Tā kā vecāki dzīvoja laukos, mums bija iespēja dzīvot viņu dzīvoklī tepat pilsētā.”

Atgriežoties Daugavpilī, Andris uzsāka darba gaitas metālapstrādes uzņēmumā SIA “EAST METAL”. “Es biju apmierināts ar atalgojumu,” atzīst Andris, “kad atgriezāmies, mana otrā sieva bija stāvoklī, ja nemaldos, sestajā mēnesī. Pēc neilga laika mums piedzima bērniņš. Visa pietika, bija gan alga, gan bērna pabalsts, viss bija labi, un vēl aizvien ir labi.”

Andris ne mirkli nenožēlo savu lēmumu atgriezties Latvijā, lai gan strādājot Īrijā viņam licies, ka te vairs neatgriezīsies: “Man šķita, ka te nav ko darīt, ka te ir atpalikusi valsts, un tur ir labāk. Bet, kad pienāca krīze, es sapratu, ka tur par mani neviens neparūpēsies, ka es nevienam neesmu vajadzīgs. Cilvēkus izlika uz ielas, viņiem nebija nekādu pabalstu. Tika atrasti visdažādākie iemesli, lai cilvēkiem nepiešķirtu pabalstus. Es domāju, ka mūsu valdība tomēr ir tuvāk un vismaz kaut kā parūpēsies par saviem cilvēkiem. Te arī ir radinieki un draugi, kuri palīdzēs. Drošāk likās te, nekā kaut kur tur.”

Radošas idejas Andri nav pametušas arī pēc atgriešanās dzimtajā pilsētā. Pirms apmēram trim gadiem viņš sāka interesēties par lāzergriešanu un ar šīs tehnoloģijas palīdzību sāka izgatavot dažādus interesantus un neparastus koka dekorus. Lāzergriešana kļuvusi par hobiju ne tikai Andrim, bet arī viņa ģimenei. “Es esmu praktisks cilvēks,” norāda Andris, “es nepaļaujos tikai uz savu darbu. Ja kaut kas notiek un darba vairs nav, ģimene tāpat ir jāuztur. Sāku pētīt un nodarboties ar lāzergriešanu. Tajā laikā tas bija jaunums, un es laikam pat biju viens no pirmajiem, kas sāka ar to nodarboties Daugavpilī. Tas ir mans hobijs. Ja, nedod Dievs, kas notiek ar darbu, šo gadu laikā esmu ieguvis pietiekami lielu pieredzi, lai varētu uzsākt savu uzņēmējdarbību šajā jomā.”

Jāpiebilst, ka Andris pats konstruējis lāzeriekārtu, ko izmanto koka priekšmetu izgatavošanā un apstrādē. “Jā, uztaisīju pirmo – nepatika,” savā pieredzē dalās Andris, “izjaucu un tagad komplektēju otro. Pašlaik gaidu detaļas, bet jau pēc kāda mēneša tas būs gatavs darbam. Pats rasēju, apgūstu dažādas 3D programmas. Palīdz arī „YouTube”. Šis hobijs piesaista arī bērnus. Daudz ko izgatavojam kopā.”

Pirmie Andra izgatavotie priekšmeti bija atklātnes 8. martā, ko viņš dāvināja savai sievai un mammai. Izrādās, ka skolas gados Andris apmeklējis Bērnu un jauniešu centra “Jaunība” organizēto kokapstrādes pulciņu, un jau bērnībā vecākus priecējis ar dažādiem paša veidotiem darbiem. Pašlaik Andra hobijs ir attīstījies tik tālu, ka viņš iekārtojis veselu darbnīcu, kur tiek izgatavoti un glabāti dažādi suvenīri, dekori, kā arī neparastas, bet praktiskas lietas.

Arī Andra sieva iekārtojusi atsevišķu plauktu, kur glabā dažādas vīra radītās dāvanas. Par ideju trūkumu Andris nesūdzas. Viņš uzsver, ka vienmēr bijis radoši domājošs. Jaunu lietu radīšanā palīdz arī bērni.

Runājot par pašreizējo situāciju Latvijā, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, Andris Zagorskis norāda, ka sociālekonomiskā situācija varētu būt līdzvērtīga. Andris seko līdzi aktualitātēm un ir informēts par Latvijā īstenoto remigrācijas programmu. Kopumā to viņš vērtē pozitīvi: “Vajag mēģināt atgriezt tos, kuri aizbraukuši, tikai cilvēkiem jāpiedāvā stabilitāte – adekvāti atalgotu darbu. Mums te ir daudz bezmaksas iespēju – mācīties, atpūsties, izklaidēties.”

Jautāts, vai pašreizējā ekonomiskajā situācijā varētu atkal doties strādāt ārpus Latvijas, Andris atbild: “Ja man tagad kāds piedāvātu braukt projām, es ne par ko nebrauktu. Man te ir viss – ģimene, darbs, hobijs. Es varētu aizbraukt vien tad, ja paliktu bez darba un bez iespējas attīstīt savas idejas un ieceres.”

Andris uzskata, ka Latvijā ir pietiekoši daudz iespēju izpausties, un arī viņam pašam vēl ir daudz ideju un ieceru, kuras nākotnē noteikti tiks īstenotas.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem . Par “Andris Zagorskis: man te ir viss – ģimene, darbs, hobijs” saturu atbild “Latgales Laiks”
#SIF_MAF2020