„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 29. marts
Piektdiena
Agija, Aldonis
+9.2 °C
apmācies

Daugavpils Mārtiņa Lutera katedrāles atdzimšana

Savas vēsturiskās attīstības gaitā Latgale kļuvusi par Latvijas katolicisma centru. Tomēr, vērojot reģiona reliģisko ainu dažādos vēstures posmos, bieži vien Latgales reģiona kontekstā novārtā tiek atstāts evaņģēliski luteriskās baznīcas mantojums un dievnamu likteņi. Daugavpils baznīcu kalnā, kur atrodas četras dažādu konfesiju baznīcas, pirmā tika uzbūvēta Mārtiņa Lutera katedrāle. Savas pastāvēšanas laikā dievnams piedzīvojis smagus likteņa pavērsienus.

Daugavpilī jeb toreizējā Dinaburgā luterāņu kopiena izveidojās jau ap 1630. gadu. Līdz pat 19. gadsimtam evaņģēliski luteriskajai draudzei pilsētā nebija savas pastāvīgas lūgšanu vietas. Vairākos avotos minēts, ka 1834. gadā, kad Dinaburgu apmeklējis Krievijas cars Nikolajs I, amatnieks un cimdu meistars Gotfrīds Dibels caram iesniedzis lūgumu atļaut pilsētā dibināt luterāņu draudzi. Jaunās luterāņu draudzes vajadzībām tika iekārtota viena no Dinaburgas cietokšņa kompleksa ēkām. Jau divus gadus vēlāk – 1836. gadā, akadēmiķis Francis Šusters izstrādāja būvprojektu mūra baznīcas celtniecībai, tomēr šis projekts netika realizēts.

1863. gadā vien nepilni 10% Dinaburgas iedzīvotāji bija luterāņi. Pārsvarā pie šīs konfesijas piederēja vācu amatnieki un cietokšņa virsnieki. Pilsētas teritorijas paplašināšanās un iedzīvotāju skaita pieaugums palielināja vajadzību pēc lielākām telpām, kur pulcēties draudzei. Līdzekļus jauna mūra dievnama celtniecībai sāka vākt 1872. gadā. Savukārt 1890. gadā Krievijas impērijas Iekšlietu ministrijas Garīgo lietu departamenta vicedirektors vērsās pie Vitebskas guberņas vadības ar lūgumu ļaut Dinaburgas luterāņu draudzei iegādāties zemes gabalu baznīcas celtniecībai. Par 400 rubļiem draudze iegādājās zemi Jaunbūves mikrorajonā. Dievnama celtniecībai tika savākti apmēram 18 000 rubļu, un 1891. gadā tika uzsākta jaunās mūra baznīcas celtniecība. Dievnama būvniecības projektu izstrādāja vācbaltu arhitekts Vilhelms Neimanis. Tajā laikā Neimanis bija galvenais pilsētas arhitekts.

Mārtiņa Lutera katedrāles celtniecība tika pabeigta divu gadu laikā un 1893. gada 31. oktobrī svinīgā dievkalpojuma laikā katedrāle tika iesvētīta. Dievnams celts neogotikas stilā. Tā celtniecībai izmantoti sarkanie ķieģeļi, kas izgatavoti Kalkūnes ceplī. Ēka ir garenbūve ar netipisku plānojumi. Katedrāles rietumu pusē izbūvēts zvanu tornis ar augstu piramīdas veida smaili. Tornis izrotāts ar arkveida joslām. Fasāde ir asimetriska, tās lielākais akcents ir gotiskā roze jeb rozes veida logs ar kolonnām un arkādi. Austrumu pusē izvietota draudzes telpa, altāra zona un simetriski veidotas sakristejas.

Pirmā pasaules kara laikā katedrāle smagi cietusi, tomēr kopīgiem spēkiem luterāņu draudze to atjaunoja. No 1927. līdz 1928. gadam tika renovētas katedrāles ārsienas un jumts. Vēlākos gados dievnamā tika paplašināta ērģeļu lukta, kas atradās virs galvenās ieejas, kā arī ierīkota centrālapkure. Katedrāles remonts noslēdzās 1935. gadā. Šajā laikā Daugavpils luterāņu draudzei jau bija nodibināta sava svētdienas skola, draudzes koris un dāmu komiteja. Te regulāri tika rīkoti ne vien dievkalpojumi, bet arī ērģeļmūzikas koncerti.

Otrā pasaules kara laikā, atkāpjoties padomju armijai, Mārtiņa Lutera katedrāle tika aizdedzināta. Ugunsgrēkā cieta tornis, koka interjers, logu rāmji, kancele, altāris, ērģeles un jumts. Arī šoreiz draudzes locekļi operatīvi iesaistījās katedrāles atjaunošanas darbos. Tika uzlikts jumts, atjaunots tornis, logu vitrāžas tika aizstātas ar parastiem stikliem. 1944. gadā, atkāpjoties vācu armijai, padomju armijas uzlidojumu laikā dievnamam izbira logi. Laikā, kad luterāņu draudzei nebija sava mācītāja, katedrāle tika pilnībā izpostīta. Lokomotīvju kurtuvēs tika sadedzinātas koka interjera detaļas, altāris, kancele, soli, pat grīdas dēļi. Gadu vēlāk – 1945. gadā, kad pilsētā ieradās mācītājs Nikolajs Muižnieks, draudze pakāpeniski centās atsākt savu darbību. tomēr to kavēja tā laika vara un pilsētas vadība, kura uzstāja, ka draudzes vajadzībām pietiek vien ar nelielu kapelas telpu.

Jau pāris gadus vēlāk – 1947. gadā katedrāles telpas sāka izmantot kā noliktavu. 1955. gadā dievnams nonāca Daugavpils Lokomotīvju depo īpašumā. Tajā laikā uzņēmums katedrāles telpās ierīkoja savu boksa skolu. Pētot luterāņu dievnamu likteni Latgalē, var pamanīt līdzības. Daudzviet luterāņu baznīcu ēkās tika ierīkotas sporta skolas, kinoteātri vai koncertzāles.

Saskaņā ar Latvijas Republikas likumu “Par īpašumu atdošanu reliģiskajām organizācijām”, Daugavpils luterāņu draudzei savu dievnamu izdevās atgūt vien 1993. gadā. Mācītāju Linarda Rozentāla un Aivara Guseva vadībā tika uzsākti katedrāles restaurācijas darbi. Vien divu gadu laikā tika atjaunots dievnama tornis, jumts, krusts, kā arī iestikloti logi un atjaunota elektroapgāde. Regulāra dievkalpojumu norise Daugavpils Mārtiņa Lutera katedrālē atsākās 1998. gadā. Savukārt 2003. gadā Daugavpils luterāņu draudze saņēma Valsts pieminekļu aizsardzības inspekcijas Gada balvu nominācijā “Valsts un sabiedrisko organizāciju ieguldījums”.

Mārtiņa Lutera katedrāle ir pirmais dievnams, kas uzbūvēts Daugavpils Baznīcu kalnā. Šodien Baznīcu kalns ir viens no populārākajiem pilsētas tūrisma objektiem, kas uzskatāmi atspoguļo Latgales sakrālās ainavas un kultūru daudzveidību. Jāpiebilst, ka Daugavpils Mārtiņa Lutera katedrāles zvanu tornī izveidots skatu laukums, kas ir viena no nedaudzajām vietām, kur baudīt pilsētas panorāmu.