Izņemot tradicionālās ligzdu vīšanas vietas – kokus, māju jumtus un dažādas ēkas, stārķiem ir nejauks ieradums ierīkot savus mājokļus elektrības stabu galos. Tādējādi viņi pakļauj briesmām gan savu, gan mazuļu dzīvību. Daugavpils novadā un citviet Latgalē iedzīvotāji vairākkārt redzējuši uz elektrības vadiem beigtus stārķus. Tas ir briesmīgs skats…
Putni rada īssavienojumu
Stārķi nav cilvēki, tāpēc tiem nav ne jausmas, kas ir elektriskā strāva. Tāpat putni nezina arī to, ka elektrības staba galā savītā ligzda atrodas ļoti bīstamā vietā. Gan jau ikviens ir redzējis, kad sīkie putni – strazdi, zvirbuļi, krauķi, vārnas u. tml. sēž uz elektrolīniju vadiem, atgādinot notis. Taču putniem tas nav bīstami, jo attālums starp vadiem nav tāds, lai tie spētu tiem vienlaikus pieskarties ar kājām vai spārniem, bet viens vads ar elektrību „nesit”. No elektrošoka putni visbiežāk iet bojā līnijās, kur vairāki vadi atrodas salīdzinoši tuvu cits citam. Elektrošoku izraisa putna radīts īssavienojums, kad spārni savieno dažādu spriegumu vadus, kā rezultātā elektrība plūst caur ķermeni, izraisot apdegumus un paralīzi, kas ir letāla. Šis risks pastāv liela izmēra putniem, kas mēģina nosēsties uz elektrolīniju vadiem, – lieliem plēsīgajiem putniem, arī stārķiem, kuru spārnu atplētums var sasniegt pusotru metru. Jāatzīmē, ka gulbji, gārņi, zosis un dzērves uz elektrolīnijām nesēžas.
Šī raksta autors reiz kļuva par liecinieku stārķu bojāejai augstsprieguma līnijā, kura stiepjas gar viensētu „Grantskalni” (Daugavpils novada Vecsalienas pagasts). Neviens no mājas iedzīvotājiem nepamanīja brīdi, kad stārķi nolaidās uz vadiem, kad pēkšņi pašķīda dzirksteles un bija dzirdama īssavienojumam raksturīgā skaņa – sprakšķēšana. Palūkojušies uz elektrolīniju, ar šausmām ieraudzījām pārogļojušos stārķa ķermeni, kas atradās uz vadiem. Pēc kāda laika vēja brāzma nopūta to zemē. Beigto putnu nācās aprakt. Šajā pašā dienā līdzīgs gadījums notika netālu no „Grantskalniem”, kad gāja bojā vēl viens stārķis.
Risks dzīvībai
Šādās situācijās, lai novērstu nelaimi, nav iespējams neko izdarīt. Turklāt daudz biežāki ir tā dēvētie zemējuma traucējumi, kas rodas, veidojoties atstarpei starp vadu un iezemētu strāvas polu. Tas notiek, kad putna ķermenis vai ligzdošanas materiāls nonāk saskarē ar vadiem vai balstu detaļām. Elektrošoka risks pieaug lietus laikā, kad putnu spalvas kļūst mitras.
Arī stārķēnus, kuru vecāki novijuši ligzdu elektrības staba galā, var piemeklēt traģisks liktenis. Mazuļi pieaugot palecas, vicina spārnus, iemēģinot tos lidojumam. Šādā situācijā tie var kļūt par elektriskās strāvas upuriem.
Taču stārķus apdraud ne tikai elektriskā strāva. Šogad stārķu pāris, kurš apmeties ozolā līdzās „Grantskalniem”, zaudēja savus mazuļus, kuri vēl pat nebija sākuši mācīties lidot. Tos, tāpat kā daudzos strazdu pēcnācējos, pilnībā iznīcināja sesks. Tas tika pat līdz vārnas ligzdai, kura atrodas pašā ozola galotnē, aprija vienu no vecākiem un visus mazuļus. Palikušas dzīvas vairs tikai steidzīgās un trokšņainās bezdelīgas. Taču var pienākt arī viņu kārta, jo tā jau ir bijis ne reizi vien.
Pašlaik viensētā iestājies neierasts klusums. Agrāk apkaimi pieskandināja strazdu dziesmas, tie steidzās meklēt barību sev un mazuļiem, bet tagad putni aizlidojuši projām, un visi trīspadsmit strazdu būri palikuši tukši. Savukārt stārķu pāris, palicis bez pēcnācējiem, pavada laiku tukšā. Tie lido šurpu turpu, nesaprotot, kas noticis un kur palikuši viņu mazuļi. Stārķi nolaižas uz saimniecības ēku jumtiem un ilgi sēž uz tiem, vai arī elektrības stabiem, riskējot aizskart ar spārniem vadus. Šad tad putni uzturas savā ligzdā un ilgi klabina knābjus, gluži kā apspriežot notikušo. Vai arī vienatnē klīst par viensētas teritoriju. Tas ir skumjš skats…
