Astoņdesmit sešus gadus vecā Daugavpils iedzīvotāja Ludmila Krjučkova, bijusī skolotāja, kura mūsu pilsētas skolās nostrādājusi gandrīz pusgadsimtu, Lielā Tēvijas kara sākumā tik tikko nepiedzīvoja Ļeņingradas blokādi. Viņas vectēvs – latvietis, bija Latvijā pazīstams dārznieks un strādāja Rundāles pilī. L. Krjučkova atzīst, ka viņa ir laimīgs cilvēks un visu dzīvi ir satikusi tikai labus un sirsnīgus cilvēkus.
Miers… un pēkšņi karš
Neskatoties uz cienījamo vecumu, Ludmila izskatās daudz jaunāka par saviem gadiem, bet viņas aizrautīgais un emocionālais stāstījums, atraisītība, humora izjūta un prasme uzklausīt sarunas biedru var kalpot kā piemērs jebkura vecuma cilvēkam.
Ludmila piedzima Oktobra dzelzceļa stacijā „Verebje” Ļeņingradas apgabalā. Turklāt šī stacija nebija vientuļš namiņš pie dzelzceļa sliedēm, bet gan īsts ciems. Ludmilas māte (arī Ludmila) bija latviete, strādāja par pavāri, bet tēvs Aleksejs vadīja vietējo mašīnu un traktoru staciju (MTS). Izņemot Ludmilu, ģimenē vēl bija māsa Valentīna un brālis Vitālijs.
1941. gada septembrī septiņgadīgā Ludmila gatavojās sākt skolas gaitas, taču sākās karš un par skolu nācās aizmirst. Šajā laikā meitene atradās pionieru nometnē, bet ģimene paspēja pārcelties uz Oļgino turpat, Ļeņingradas apgabalā, kur savulaik atradās cara Nikolaja II meitas Olgas bijusī muiža, kas bija nosaukta par godu viņai. „Nometnē bija aptuveni 200 bērni no Ļeņingradas un tikpat – no Maskavas. Es labi atceros, kā pusdienlaikā pa radio paziņoja, ka ir sācies karš. Runāja Molotovs. Mēs, bērni, situāciju lāgā neapjautām, taču, spriežot pēc pieaugušo uzvedības, sapratām, ka ir noticis kaut kas ļoti slikts un pat briesmīgs,” stāsta Ludmila Krjučkova.
Nometnē izcēlās panika. Vācieši sāka bombardēt objektus, jo īpaši dzelzceļu, kurš savienoja Ļeņingradu un Maskavu. Nākamajā dienā tika uzspridzināta skola, kurā Ludmila gatavojās mācīties.
Svarīgākais jautājums bija bērnu evakuācija, kuru vecāki dzīvoja Maskavā un Ļeņingradā. Maskaviešus izdevās nogādāt galapunktā, bet vilcienu, kurš stāvēja stacijā „Vjalka” un gatavojās doties uz Ļeņingradu, fašisti sabombardēja. Aizgāja bojā ļoti daudz bērnu.
Tēvs devās uz fronti 1941. gada 26. jūnijā un karoja Kaļiņinas frontē. Ģimene paspēja saņemt no viņa vien trīs vēstules, pēdējo – 1941. gada augustā, -- šo vēstuli Ludmilai brīnumainā kārtā izdevies saglabāt. Viņa rāda šīs ģimenes relikvijas – saraustītā rokrakstā aprakstītas, apbružātas papīra lapiņas, -- tēvs ziņo, ka ir dzīvs, vesels un gatavs doties cīņā ar ienaidnieku. Pēc tam sakari ar tēvu pārtrūka. Vēlāk noskaidrojās, ka viņš krita 1942. gada februārī pie Rusas, taču tiek uzskatīts par bezvēsts pazudušu. Ludmilai Krjučkovai joprojām nav zināmi nedz tēva bojāejas apstākļi, nedz viņa atdusas vieta.
Ceļš uz Urāliem
1941. gada novembrī ģimenei pavēlēja 24 stundu laikā savākt mantas un gatavoties evakuācijai. Vietā, kur dzīvoja Zubehini, vāciešu vēl nebija, taču blokādes loks ar Ļeņingradu savilkās aizvien ciešāk. Kopa ar māti un trim bērniem dzīvoja vectēvs Augusts un vecmāmiņa Cicilija. Līdz Pirmajam pasaules karam viņi abi strādāja Rundāles pilī, vectēvs bija dārznieks, vecāmāte – pavāre. Tur viņi iepazinās un apprecējās.
„Visvairāk sašutis bija vectēvs, viņam sākās histērija. Vectēvs teica, ka Pirmajā pasaules karā viņam nācās bēgt no vāciešiem, un arī tagad viņi, un atkal jādodas ceļā. Stacijā „Torbino” stāvēja preču vilciens ar lopu vagoniem, katrs bija paredzēts sešdesmit ģimenēm. Cilvēki sēdēja gluži kā siļķes mucā. Mums sešiem piešķīra nāras. Par komfortu nebija laiks domāt, galvenais bija izglābties. Vagona vidū atradās taupības krāsniņa. Ceļā mūsu vilcienu vairakkārt bombardēja. Bija bail, taču Dievs bija mums žēlīgs,” atceras Ludmila Krjučkova. Līdz galapunktam vilciens vilkās gandrīz mēnesi. Kad tas ieradās Urālos, vietējie iedzīvotāji aizveda evakuētos uz savām mājām. Vienā no ģimenēm, kurai Zubehini ir ļoti pateicīgi, viņi nodzīvoja līdz pat Uzvaras dienai. Ludmila pa šo laiku pabeidza trīs klases. Vectēvu izsauca uz dzimteni netālu no Ļeņingradas un vienlaikus pienāca vēstule no mātesmāsas Latvijā, kura piedāvāja pārcelties pie viņas. „Taču vectēvs uzstāja, lai mēs dotos kopā ar viņu. Kad atgriezāmies, ieraudzījām, ka mūsu dzīvoklis palicis neskarts. Bija briesmīgs bads, mēs ēdām balandas un nātres, pavasarī meklējām dārzos pussapuvušus kartupeļus,” emocionāli stāsta Ludmila.
Uz Latviju pie tantes Irmas Bērziņas Zubehini devās 1947. gadā. Viņa tolaik dzīvoja Ilūkstē un strādāja par tiesnesi.
Ludmila pabeidza vidusskolu gandrīz ar zelta medaļu – to viņa nesaņēma, jo krievu valodā bija četrinieks. Un tūlīt pat, 1953. gadā, iestājās Daugavpils Pedagoģiskā institūta (DPI) Fizikas un matemātikas fakultātē.
Skolēni sauca par māti
Ar savu nākamo dzīvesbiedru, Daugavpils kara aviācijas tehniskās skolas virsnieku, skaistuli leitnantu Konstantīnu Krjučkovu Ludmila , tolaik DPI otrā kursa studente, iepazinās dejās: „Viņš pienāca pie manis no mugurpuses un pagrieza ar seju pret sevi. Tobrīd skanēja melodija „Sevastopoles valsis”. Man bija kupla bize, acīmredzot, tā arī piesaistīja jaunekli. Mēs gājām dejot. Tā mūsu attiecības – tikšanās – šķiršanās un nopūtas turpinājās līdz ceturtajam kursam, pēc tam mēs nosvinējām kāzas.”
Pēc institūta Ludmila strādāja par skolotāju vidusskolā cietoksnī, pēc tam pārgāja uz astoņgadīgo skolu, bet 1964. gadā, kad šo skolu apvienoja ar 2. vidusskolu, tajā Ludmila Krjučkova nostrādāja par fizikas skolotāju tieši gadsimta trešdaļu un tikpat ilgi bija arī klases audzinātāja. Viņa uzaudzināja simtiem un, varbūt, pat tūkstošiem skolēnu: „Neesmu pateikusi sliktu vārdu nevienam savam skolēnam, nepacēlu balsi un izturējos pret viņiem kā pret saviem bērniem, ne tikai sniedzu zināšanas, bet arī mīlēju viņus. Skolēni bieži sauca mani par māti. Tas bija ļoti patīkami.” Ludmila nekad nenostādīja sevi augstāk par saviem audzēkņiem, komunicējot ar viņiem kā līdzīgs ar līdzīgu, taču – bez familiaritātes.
Pat aizgājusi pensijā 1988. gadā, līdz 2002. gadam viņa strādāja 10. vidusskolā par latviešu valodas skolotāju. Ludmila to nezināja perfekti, bet dzirdēja, kā ģimenē, jo īpaši vectēvs ar vecomāti, runāja latviski. Tāpēc šo to iegaumēja: „Ienākusi klasē, es godīgi atzinos, ka latviešu valodu zinu ne visai labi, īpaši gramatiku, un ka tagad mēs to mācīsimies kopā. Tā arī darījām un guvām lieliskus panākumus.”
Neaizstājamais
Dzīvesbiedri nodzīvoja kopā gandrīz četrdesmit gadus, līdz pat Konstantīna nāvei 1995. gadā. Viņiem ir divas meitas – vecākā Tatjana un jaunākā Olga. Abas dzīvo un strādā Rīgā, Tatjana ir prečzine, bet jaunākā, Olga, absolvēja vidusskolu ar zelta medaļu un medicīnas akadēmiju – ar sarkano diplomu, strādā par neiropatoloģi.
Runājot par mūžībā aizgājušo dzīvesbiedru, Ludmila uzsver viņa labestību un godīgumu. Lai arī viņš šad tad ātri aizsvilās, tas netraucēja dzīvot saticībā, jo Ludmila bija savas otrās pusītes pretstats – mierīga un nosvērta: „Dažkārt Konstantīns iekarsa ne pa jokam. Tad jau arī man derētu pateikt viņam pāris „mīļu” vārdu. Taču es, tieši pretēji, šādos brīžos teicu, ka normālā noskaņojumā tu esi tik skaists un pievilcīgs vīrietis, bet, kad dusmojies, izskaties slikti. Viņš uzsmaidīja, un mēs ātri vien salabām. Kopā ar Konstantīnu es jutos drošībā, kā aiz akmens sienas.”
Pēc mīļotā dzīvesbiedra nāves Ludmila pat nedomāja saistīt dzīvi ar kādu citu vīrieti. Viņa nespēja nevienu iedomāties Konstantīna vietā, jo uzskata, ka vīru neviens nespētu aizstāt. Visus rokas un sirds piedāvājumus Ludmila atraidīja, rūpējoties par ģimeni vienatnē. Ludmila iegrima darbā, kurš palīdzēja aizgaiņāt skumjās domas, un deva spēkus, lai varētu dzīvot tālāk.
Viena no viņiem
Ludmila rāda fotoalbumu un mapes, kurās glabājas iemūžinātie viņas dzīves brīži un unikālā ciltskoka dokumenti, -- vectēva un vecāsmātes fotogrāfijas, viņa pases grāmatiņa, vecāku, māsu, brāļa un bērnu fotogrāfijas. Un arī skolēnu foto, kur viņi kopā ar savu otro māmiņu rok kartupeļus, sēž stundās un piedalās dažādos skolas pasākumos.
Daudzus vērtīgus dokumentus Ludmila Krjučkova pagājušajā gadā uzdāvināja Rundāles pils muzejam un Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejam.
Pašlaik Ludmila Krjučkova par spīti kaitei, kura viņu piemeklējusi (staigāt pa māju nākas, balstoties uz spieķa), nesēž klēpī saliktām rokām. Viņa aktīvi darbojas, palīdzot pensionāru un darba veterānu biedrībai.
Meitas regulāri brauc uz Daugavpili pie savas māmiņas, un viņa, cik vien ļauj spēki, apciemo meitas.
Pārcilājot domās garajā mūžā piedzīvoto, Ludmila Krjučkova uzskata sevi par vislaimīgāko sievieti – viņa mīlēja vīru, kurš viņai atbildēja ar to pašu, abi izaudzināja brīnišķīgas meitas, ir mazdēls, un, kā atzīst sarunas biedre, ļoti svarīgi, ka dzīvē viņai vienmēr veicās satikt labus cilvēkus. Iespējams, tāpēc, ka Ludmila pati ir viena no viņiem.
