Divdesmit pirmā gadsimta cilvēku dzīvesveids ir mazkustīgs, kas veicina dažādas saslimšanas un diskomfortu. Šādos gadījumos var palīdzēt fizioterapeits un ieteikt “zāļu recepti” – aktīvi vingrojumi, relaksācijas tehnikas un arī 1000 soļu garas pastaigas svaigā gaisā. Taču ir arī smagas diagnozes – bērnu cerebrālā trieka, Prādera-Villija sindroms, Dauna sindroms, insults. Šādos gadījumos fizioterapeits ir kā labais eņģelis, kas stāv klāt un neļauj padoties. Lēnām un ar ļoti lielu pacietību motivē atveseļoties.
Fizioterapeite Olga Servute nu jau piekto gadu strādā rehabilitācijas centrā „Vale” un studē Rīgā Lietišķās kinezioloģijas skolā. Darbs ir viņas sirdslieta, ko viņa veic ar lielu atdevi. Fizioterapeita darbs ir ļoti atbildīgs, emocionāls – ir jāprot atrast saiknīti starp sevi un pacientu. Viņai ir ļoti daudz draugu, paziņu un pacientu, ar kuriem viņa kontaktējas jau vairākus gadus: “Ja cilvēks ir iekšēji harmonisks un laimīgs, viņš dod to enerģiju citiem,” saka Olga.
Viņa strādā gan ar pieaugušajiem, gan bērniem un ir trenere pilates nodarbībās: “Nekad nebiju sapņojusi par fizioterapiju. Man gribējās aizbraukt ātrāk prom no mājām. Es mācījos mākslas skolā Ilūkstē un gribēju saistīt savu dzīvi ar mākslu – interjera dizainu vai arhitektūru. Man likās, ka es varu darboties radošā sfērā. Man padevās arī sports un eksaktie priekšmeti -- algebra, ģeometrija un fizika. Šobrīd māksla ir nolikta dziļi plauktā. Zīmēšanas prasmes tagad noder fizioterapeitu kursos, kad jāuzzīmē cilvēka skelets.”
Līdz fizioterapijai viņa nonāca nejauši. “Mūsu ģimenē visi nodarbojas ar sportu. Tētis kādreiz spēlēja futbolu, basketbolu, mamma nodarbojās ar biatlonu, māsa spēlē basketbolu un mazais brālis -- futbolu. Mēs pat tagad, sanākot kopā, uzspēlējam basketbolu. Arī es visu dzīvi sportoju – skolā spēlēju basketbolu un biju komandas kapteine. Spēlēju volejbolu, skrēju krosu, stafetes. Mājas ir „miljons” medaļu. Es biju labākā sportistes Ilūkstes 1. vidusskolā un man piedāvāja trenēties Daugavpils Universitātes (DU) basketbola komandā. Pēc skolas uzsāku studijas Daugavpils Universitātes Sporta katedrā. Tad arī bija pirmais „randiņš” ar fizioterapiju, kad studiju laikā padziļināti iepazinos ar anatomiju un fizioloģiju un nāca apjausma – es gribu vēl un vēl darboties tieši šajā jomā. Ieguvu sporta skolotāja bakalaura diplomu, bet pēc gada sāku studēt fizioterapiju”.
Fizioterapija ir samērā jauna nozare, kas kļūst aizvien populārāka un pieprasītāka. Taču starp fizioterapeitiem nav konkurences, jo nav divu vienādu pacientu. “Tiekoties ar kolēģiem ir dalīšanās pieredzē un sarunas ir bezgalīgas. DU pasniedzēji ir tie, kas ieliek pamatus un mīlestību pret šo profesiju. Pasniedzēju Zentu Piscovu var saukt par fizioterapeitu māti mūsu pilsētā, kura atbalsta un visiem palīdz. Visi fizioterapeiti ir viņas roku izauklēti. Svetlana Stalidzāne, kura māca manuālo terapiju un masāžas kursu gan sportistiem, gan fizioterapeitiem, ir cilvēks, kuram jebkurā laikā var piezvanīt, pajautāt un paprasīt padomu. Pasniedzēji ir gluži kā dzīves pavadoņi, kuri vienmēr ir blakus. Fizioterapeitam ļoti daudz jāmācās, lai pilnveidotos, jo medicīna iet uz priekšu, nāk jaunas metodes, jauni atzinumi. No septembra līdz pat vasarai katrās brīvdienās ir 2--3 dienu kursi. Man vismīļākie un vissirsnīgākie ir mazuļu kursi, kur darbojamies ar lellēm, lai iegūtu jaunas prasmes”.
Olga ir trausla, sievišķīga un visbiežāk viņai tiek jautāts: “Vai tev nesāp rokas?”, jo fizioterapeita galvenais darba instruments ir rokas. ”Nē, tu pie visa tā pierodi, ar laiku rokas kļūst stipras. Dienā var ņemt trīs masāžas – tas ir maksimums, ko fizioterapeits var maksimāli dot enerģētiski. Nav spēka paņēmienu, vienkārši jāzina, kur jāpieliek roka, kur jāpiespiež, tas nav fizisks darbs. Ar rokām tu mācies sajust cilvēku –jūti, kāds viņš ir, kāda ir viņa enerģētika, vai viņš ir mierīgs, vai viņu kaut kas uztrauc. Ķermenis visu stāsta. To visu var koriģēt, nav obligāti teikt par to pacientam, ja viņš grib, viņš pats noteikti pastāstīs. Dažkārt cilvēkam vajadzīga uzmanība. Uzliec roku un viņam viss pāriet. Ar katru gadu es jūtu vairāk un vairāk. Tur laikam ir tā fizioterapeita izaugsme – sajust un mācēt uzklausīt ķermeni. Nevis cilvēku, bet ķermeni”.
Strādāt ar pacientiem, kam ir smagas diagnozes, ir ļoti grūti emocionāli. “Sākumā bija ļoti grūti – katru reizi gribējās raudāt. Bērnus vienmēr ir īpaši žēl, sirds to uztver smagi. Grūti saprast, par ko šiem mazajiem cilvēciņiem ir tādi smagi dzīves pārbaudījumi. Ar pieaugušajiem smagi strādāt pēc insulta, jo šie pacienti vienmēr ir ļoti nomākti un bēdīgi. Pārnākot mājās, es domāju, dažreiz naktī varu pamosties, jo atcerējos, kā būtu labāk tam pacientam. Ir ļoti grūti to norobežot. Pie tā visiem fizioterapeitiem ir jāstrādā – lai darbu atstātu darbā un mājās atnāktu ar tīru galvu. Ne vienmēr sanāk, jo tiešām ir pacienti, kuri „iegraužas iekšā” un tu domā par viņiem visu laiku: ko darīt un kā. Ar laiku to iemācās. Ja pie tevis atnāk cilvēks – tev viņu jāmotivē. Tu nevari stāvēt un žēlot. Tu esi cilvēks, pie kā viņš atnācis pēc palīdzības. Tev viņam jāpalīdz”.
Mūsdienās fizioterapeitam nākas saskarties arī ar stresa un pārslodzes sekām. Tie varbūt arī nepareizi darba apstākļi, kas nav pielāgoti cilvēka ķermenim tā, lai viņam būtu komfortabli un veselībai nekaitīgi. Fizioterapeits redz, vai cilvēks ir aktīvs, vai cilvēkam ir tikai „darbs – mājas, mājas – darbs”. “Bieži braucu ar mašīnu pa Daugavpili un skatos: “O, iet glīta meitene, bet iegurnis jau sagrozīts. Viņai jāatnāk un jāpastiepj to muskuli.” Tā ir, pie fizioterapeita biežāk nāk sievietes: “Atnākot pie fizioterapeita, sievietei uzlabojas stāja un viņa kļūst skaistāka: pazūd saliektā mugura un viņa uzreiz jūtas citādi. Sievietēm ir jāizvairās no ilgām statiskām pozām. Piemēram, strādājot pie datora, ir jātaisa pauzes – jāpieceļas, jāizstaipās. Arī bērnus vajag mudināt būt aktīvākiem, jo viss sākas ar vecākiem. Ja vecāki to sāks ieaudzināt no bērnības – tev ir jākustas, tev jāskrien, tad mēs, varbūt, arī kļūsim veselīgāki. Bērnam kopš piedzimšanas jābūt fizioterapeita uzraudzībā, lai laikus novērstu problēmas. Daugavpilī bērniem nodarbības ir no trīs gadiem, un mana meita, kurai nupat palika trīs gadi, jau nāk pie manis uz darbu. Te ir dažādas rotaļlietas un priekšmeti, kas bērnu rosina aktīvi darboties. Mums arī mājās ir viss inventārs – lielās bumbas, mazās bumbas, līdzsvara paklājiņi”.
Sports Olgai ir ne tikai ikdienas darbs. Viņa vada nodarbības un pati ļoti daudz vingro: “Vasaras periodā ir trīs vingrošanas grupas, rudenī, ziemā, pavasarī parasti ir vairāk, vēl es regulāri skrienu un mana aizraušanās ir veikbords un snovbords. Ziemā es braucu ar sniega dēli Sventes Egļu kalnā vai dodos uz Alpiem Itālijā.” Uz Itāliju viņa dodas regulāri, jo “tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena. „Tur viss ir apbrīnas vērts -- klimats, daba, cilvēku mentalitāte, prātam neaptveramā grandiozā arhitektūra, tradicionālie ēdieni. Itālija ir kā liels brīvdabas muzejs. Cilvēki tur ir tik atvērti, brīvi un smaidīgi. Itālijas kalni ir apbrīnojami. Tā ir mana mūža mīlestība, tur es pilnībā jūtos laimīga. Ieraudzīt pasauli no augšas – tas ir kaut kas īpašs. Tu sēdi tur augšā – kalna virsotnē, un jūties tik īpaši: elpa aizraujas, visas domas aiziet kaut kur tālu prom un es esmu vienkārši laimīga. Kalniem pieder neaprakstāma maģija, kas liek tev atgriezties vēl un vēl.” Vasarā viņa dodas uz Zarasu veikborda un ūdensslēpošanas parku. “Tie ir ekstrēmi un dinamiski sporta veidi, kas liek strādāt visiem ķermeņa muskuļiem, trenē stabilitāti un līdzsvaru. Pirmo reizi sezonas laikā apstājoties uz dēļa, pēc tam vēl divas dienas nevar pakustēties”. Taču tās ir fantastiskas emocijas, ko gūst, sajūtot ik ķermeņa šūniņu, baudot ūdens un sniega stihiju, esot vienotībā ar dabu.
Daugavpils ir Olgas dzimtā vieta. Viņai bija vairākas iespējas aizbraukt gan uz Rīgu, gan uz ārzemēm, bet tagad viņa teic: “Esmu ģimenes cilvēks. Man ir svarīgi, lai vecāki būtu stundas attālumā, lai brālis un māsa ir blakus. Mums ir forša ģimene un tradīcijas. Kad man saka, ka Rīgā ir vairāk iespēju, ka tur ir lielākas algas, mani tas nemotivē. Es zinu, ka negribu braukt projām no Daugavpils. Esmu daugavpiliete. Daugavpils ir skaista pilsēta, cilvēki jauki un viesmīlīgi. Es te jūtos kā pie mammas mājās. Ļoti ērti, komfortabli. Man šeit viss patīk, nav garlaicīgi. Ideāli, jo viss ir sasniedzams pāris minūšu laikā -- 5 minūtes, un tu esi pilsētas centrā, 5 minūtes -- un tu esi pie ezera”. Daugavpilī skan dažādas valodas un ir ļoti labi, ja cilvēks zina gan latviešu, gan krievu valodu: “Es esmu no krievu ģimenes. Mani vecāki nerunā un nesaprot latviešu valodu, bet man bērnībā vienmēr ir teikuši, lai es cītīgi mācos latviešu valodu. Valodas ir mūsu bagātība. Nekad nav par vēlu sākt mācīties un papildināt savas valodu zināšanas. Jo vairāk valodas zini, jo brīvāk un komfortablāk jūties. Zināt savu dzimto valodu un savas valsts valodu -- tas ir mūsu primārais pienākums. Es nerunāju, bet pilnībā saprotu arī latgaliešu valodu, atbildu gan latviešu valodā. Latgaliešu valodu es iemācījos saprast bērnībā, jo draudzenes un radi bija latgalieši, bieži braucu pie viņiem ciemos. Mūsdienās arī angļu valoda ir neatņemama mūsu dzīves daļa, īpaši, ja patīk ceļot. Kaut kad nākotnē gribētos vismaz minimāli apgūt itāliešu valodu, tā man ļoti patīk.”
Aktīvo cilvēku lielākais ienaidnieks ir laika trūkums: “Man vajadzētu 48 stundas diennaktī, jo ļoti bieži strādāju līdz vēlam vakaram un nepietiek laika ģimenei un sev. Es atnāku no darba 7, 8 astoņos vakarā. Laika trūkumu pārmet vecāki, draugi – visiem manis ir par maz. Vīrs atbalsta, viņam patīk tas, ko es daru. Viņš bija blakus, kad gāju mācīties un atbalstīja profesijas izvēli. Mēs esam nestandarta ģimene. Vīrs ļoti palīdz mājas darbos un svarīgākais, ka viņš nekad nepārmet, ka es vēlu pārnāku mājas. Ja man būtu vairāk brīva laika, noteikti vairāk lasītu grāmatas, vairāk ceļotu un vairāk veltītu laiku meitai”. Olga ļoti daudz lasa profesionālo, medicīnisko literatūru un tikai tad, kad ir atvaļinājums, var atļauties paņemt kādu citu grāmatu, kur “nav tikai muskuļi un kauli”: “Iesēžos lidmašīnā un grāmata uzreiz rokās. Vairāk patīk detektīvromāni ar aizraujošu, asu sižetu. Protams, noteikti jābūt arī mīlestībai.”
Olgai ir stiprs raksturs. Mērķtiecība, neatlaidība – to viņa mantojusi no mammas: “Es eju mammas pēdās – esmu cilvēks, kas nesēž uz vietas – cenšos pati mācīties, iekārtoties darbā, attīstīties un darboties. Katram cilvēkam ir sava enerģētika. Nikns cilvēks nekad nebūs skaists un laimīgs. Sievietēm ir jābūt laimīgām iekšēji – smaidīgām, skaistām, ar atvērtu dvēseli, neatkarīgām savās domās un rīcībā, vienmēr paļauties tikai uz sevi un tiekties pie visaugstākajiem mērķiem. Mēs esam šīs planētas spēks un skaistums. Ja būs iekšējais skaistums, tad tu starosi. Cilvēki tiecas pie gaišā un labā – pie tiem, kas staro.”
Komentāri