Stirnas ir visbiežāk sastopamie pārnadži Latvijā – tās bieži var redzēt mežos, pļavās un sējumos, kur šie dzīvnieki ganās. Stirnas ir ļoti piesardzīgas un ziņkārīgas, to uzmanību piesaista ikviens sīkums un, protams, cilvēki, lai gan no sastapšanās ar mums stirnām būtu jāizvairās.
Graciozie cilvēku kaimiņi
Stirnas jeb Eiropas stirnas ir vidēja auguma stirnu ģints dzīvnieki, kas pieder pārnadžu kārtas briežu dzimtai. Stirnu izplatības areāls aptver lielāko daļu Eiropas, arī Mazāziju un Kaukāzu. Tās ir bieži sastopamas visā izplatības areālā -- gan Rietumeiropā, gan Skandināvijā, Britu salās un Austrumeiropā. Ķermeņa svars ir 20--30 kg, garums 90--135 cm, augstums skaustā 65--75 cm. Stirnu buki ir nedaudz lielāki par mātītēm. Stirnām ir ļoti labi attīstīta oža un dzirde, tāpēc pietuvoties šiem dzīvniekiem ir diezgan sarežģīti.
Stirnu dabiskie ienaidnieki ir vilki un lūši, dažkārt arī lapsas, kuras iznīcina stirnu mazuļus. Pieauguša īpatņa lēciens tālumā var sasniegt septiņus metrus, augstumā – divus metrus, skrienot stirnas var sasniegt 60 km ātrumu stundā, kas dažiem plēsējiem nav pa spēkam. Taču šādā ātrumā stirnas spēj noskriet vien 300—400 metrus, bet mežā – vēl mazāk – 75—100 metrus. Pēc tam, lai vajātājs apjuktu, sāk skriet apļiem.
Salīdzinājumā ar citiem dzīvniekiem, stirnas ir labāk pielāgojušās dzīvei cilvēku tuvumā (lauksaimniecības zeme, piemājas dārzi), lai gan cenšas turēties drošā attālumā.
Ļoti daudz stirnu – pat veseli bari – ir redzēti Daugavpils novada Kalkūnes pagastā, netālu no Daugavas, kur cilvēki plašajās pļavās pļauj zāli un vāc sienu mājlopiem. Tas ir pašsaprotami, jo stirnām šādās vietās barība nekad neizsīkst. Turklāt cilvēki šeit dzīvniekus īpaši netraucē, jo neuzskata tos par medību trofejām, bet priecājas par skaistajiem, graciozajiem un miermīlīgajiem savvaļas iemītniekiem. Tāpēc stirnas, ieraugot cilvēkus, nevis metas bēgt, bet gan pārstāj plūkt zāli un ziņkārīgi un piesardzīgi vēro. Taču Kalkūnes pagasta zemnieks Vladimirs Gorkins stāstīja, ka ir malumednieki, kuri izmanto dzīvnieku uzticēšanos un tos medī: „Kāda gan var būt interese šaut stirnu, kura stāv simts metru attālumā? Vēl jo vairāk tad, ja tai ir mazuļi. Tas ir noziegums,” saka V. Gorkins.
Stirnas labi sadzīvo ar citiem pārnadžiem, kuri šeit mīt, -- briežiem un aļņiem. Tomēr dažkārt jaušana neliela konkurence, tāpat kā ar mājlopiem, kuri ganās apkaimē. Taču tā drīzāk ir nosacīta sāncensība, jo stirnu dzimtās mājas ir mežs, kur tās dzīvo brīvi.
Atradenis Toša
Nāk prātā pirms aptuveni trīsdesmit gadiem paša piedzīvots atgadījums ar stirnu. Reiz mežā sēņojot uzgāju trīs stirnu mazuļus, kuri tik tikko turējās kājās, acīmredzot, bija pavisam nesen piedzimuši. Stirnu mātes tuvumā nebija. Visdrīzāk, biju to izbiedējis, un stirna noslēpās, bet, varbūt, arī pameta pēcnācējus. Paņemt visus trīs uz mājām, lai izaudzētu, nevarēju, tāpēc aiznesu mājās tikai vienu. Kopā ar māti stirnēnu nosaucām par Tošu, jo domājām, ka tā ir „meitene”. Stirniņa mums ļoti pieķērās – visur staigāja pakaļ. Kad māte devās uz autoveikalu, pastu vai veikalu, arī stirnēns skrēja viņai līdzi. Mazulis auga un drīz vien kļuva par skaistu un graciozu dzīvnieku. Noskaidrojās, ka tā nav mātīte, bet gan stirnu buks, taču vārdu tāpēc nemainījām. Lai kāds medību cienītājs to nesajauktu ar mežā mītošajām stirnām, ap kaklu apsējām sarkanu lentīti. Atceros, ka visvairāk pārsteidza cilvēku reakcija. Vieni, un viņu bija vairākums, sajūsminājās par skaisto pieradināto savvaļas dzīvnieku, kurš bija pielāgojies dzīvei cilvēka mājās, savukārt dažas cilvēkveidīgas būtnes ieteica Tošu kaut nost, jo kāda jēga audzēt dzīvnieku, ja no tā nav nekāda labuma. Lūk, gaļa – tā gan ir laba lieta!
Toša gulēja ārā, dažkārt – arī mājā. Ja stirnu buks nakšņoja ārā, tad agri no rīta, nadziņiem klaudzot, devās augšā pa kāpnēm uz otro stāvu. Mājā, uz slidenās grīdas, viņam slīdēja kājas – tas izskatījās tik komiski, ka nevarēja novaldīt smieklus. Mēs pieradām pie Tošas gluži kā pie ģimenes locekļa un ļoti mīlējām viņu.
Tuvojās rudens. Vasarā atradenis neizrādīja nemazāko interesi par dabu un saviem ciltsbrāļiem, kuri mīt mežā, jo Tošam pilnībā pietika ar to, ka mēs viņu aprūpējam, bet rudenī stirnu buks aizvien biežāk sāka lūkoties uz mežu. Reiz viņš pameta viensētu un nerādījās visu diennakti, saprotams, ka bija devies meklēt savus ciltsbrāļus. Savukārt no rīta mūsu luteklis atkal atgriezās un sabija viensētā vēl pāris dienas. Tošu ar varu neturējām, neieslēdzām, jo sapratām, ka viņš agrāk vai vēlāk atgriezīsies savā dabiskajā vidē. Drīz vien pienāca diena, kad Toša aizgāja projām pavisam. Viņš atgriezās mājās – dabā, no kuras uz laiku bija nokļuvis „ciemos” pie cilvēkiem, taču tās aicinājumu saglabājis savā sirdī.
