Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2020. gada 20. septembris
Svētdiena
Ginters, Guntra, Marianna
+5.5 °C
skaidrs laiks

Jānis Saikovskis:"Es nevarētu dzīvot bez māla"

9. augustā 65 gadu jubileju svinēs Daugavpils keramiķis Jānis Saikovskis, kurš podnieka amatā strādā jau vairāk nekā 40 gadus. Viņš ir viens no spilgtākajiem Latgales keramikas pārstāvjiem, kurš ieguvis Tautas daiļamata meistara kvalifikāciju, kā arī apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Ieskandinot skaisto dzīves jubileju, “Latgales Laiks” tikās ar keramiķi, lai uzzinātu vairāk par viņa dzīves un profesionālajām gaitām.

Jānis Saikovskis dzimis 1955. gadā Ignalinas rajonā, Lietuvā. “Esmu Lietuvas polis. Līdz 22 gadu vecumam dzīvoju Lietuvā un 1977. gadā pārcēlos uz Daugavpili,” stāsta Jānis Saikovskis, “Daugavpils man bija pazīstama kopš bērnības. Jau septiņu gadu vecumā braucu uz Daugavpili, lai kaimiņam nopirktu dažādas elektroierīces. Gāju uz tirgu, kur pašlaik atrodas „Ditton Nams”. Tad tur vēl bija vecas mājiņas ar veikaliņiem. Vienā no tiem varēja sapirkt visus piederumus.”

1975. gadā, atgriežoties no dienesta armijā, Jānis uzsāka darbu celtniecībā turpat Lietuvā. “Būvējām Ignalinas atomelektrostaciju,” stāsta Jānis, “tur bija sabraukuši daudzi, laikam tāpēc darbs nešķita tik pievilcīgs.” Strādājot Lietuvā, Jānis bieži viesojās Daugavpilī. “Man te bija labs draugs Vladislavs Zabiņako. Strādājām Ignalinā un sestdienās braucām uz Daugavpili izklaidēties,” smejas Jānis, “tā 1977. gada janvārī iepazinos ar Mariju un tā paša gada vasarā nosvinējām kāzas.”

Tieši Jāņa otrā pusīte Marija atvilinājusi viņu uz Daugavpili: “Bija divi varianti – meklēt iespējas Lietuvā vai braukt uz Latviju. Izvēle krita par labu Daugavpilij. Esmu katolis, audzis ticīgā ģimenē. Tā nu nodomāju, ka Daugavpilī ir pat trīs katoļu baznīcas. Tas arī mani atvilināja.”

Jānis un Marija Saikovski laulājās Sv. Jaunavas Marijas Romas katoļu baznīcā Grīvā. Tajā laikā tur kalpoja priesteris Aleksandrs Madelāns. “Kad pārcēlos uz Daugavpili, priesteris Madelāns vienmēr interesējās par mani un atbalstīja,” atceras Jānis Saikovskis, “viņš arī bija viens no tiem, kas mani pamudināja iemēģināt savu roku keramikā. Es priesterim sāku stāstīt par Staņislavu Vilcānu, kā viņš te rosās. Skatoties uz mani ar savu dzīves pieredzi, priesteris Madelāns mudināja mani pašu sākt strādāt šajā lauciņā”

Strādājot par šoferi Mākslinieku savienības organizācijā, Jānis Saikovskis iepazinās ar vietējiem Latgales māksliniekiem, kuri darbojās tagadējā Daugavpils Māla mākslas centra telpās. Jāpiebilst, ka tieši šajās telpās pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados tēlnieki Andrejs Jansons un Indulis Folkmanis strādāja pie pieminekļa “Vienoti Latvijai” jeb tautā sauktās “Latgales Māras” atjaunošanas. “Ar Induli Folkmani saistīti vieni no skaistākajiem manas jaunības gadiem,” stāsta Jānis Saikovskis, “viņš bija viens no pirmajiem, kuru satiku šajās darbnīcās. Tieši viņi te radīja radošu gaisotni, uzaicināja uz šejieni Staņislavu Vilcānu.”

Pirmais Jāņa Saikovska skolotājs bija keramiķis Vladislavs Vincevičs, kurš līdz ar Staņislavu Vilcānu ieradās Daugavpilī. Atceroties savu podniecības ceļa sākumu, Jānis Saikovskis stāsta: “Sākumā gan tā lieta bija grūti izprotama. Bet tad pagāja kāds mēnesis, un man sākās tāds pacēlums. Jau pēc pāris mēnešiem uz lielo tirgu Rīgā vedu mūsu meistarus, tajā piedalījos arī es. Manus darbus ievēroja lielmeistars Polikarps Čerņavskis. Tos apskatījis, viņš teica, ka šis būs meistars. Tas bija liels gods. Arī Latgales Podnieku dienās mani paslavēja Pēteris Ušpelis, mākslinieks Jānis Pujats, dzejnieks Antons Kūkojs.”

Tajā pašā laikā interesi par Latgales keramiku un podnieka amatu izrādīja arī Daugavpils Mūzikas vidusskolas pasniedzējs, Tautas lietišķās mākslas studijas “Latgale” dibinātājs un vadītājs, vēlāk arī Daugavpils teātra direktors Jānis Žugovs. “Jānis  Saikovskis   nenoliedzami  ir  ražīgākais  pēdējo gadu desmitu  Latgales keramiķis,” atskatoties uz kopīgi nostrādātajiem gadiem keramikas jomā, saka Jānis Žugovs, “viņa darbi ir sastopami visā Latvijā un aiz tās robežām – gan sabiedriskās vietās, gan pie privātpersonām.  Izcils virpotājs, viņa darinājumi tuvinās  porcelāna plānumam, ir  viegli un koši. Meistars iecienījis  dzīvespriecīgas dzeltenīgi violetas  krāsas, kas daudziem patīk. Viens no retajiem lielu formu lielmeistariem, kas prasa īpašu veiklību. J. Saikovskis atbalstīja studijas dibināšanu  un  tās  izstādēs vienmēr piedalījās ar lielu darbu skaitu.  Mēs sadraudzējāmies un  1983. gada rudenī  Daugavpils muzejā bija skatāma  mūsu  kopīgā personālizstāde.”

Ar laiku arī Jāņa sieva Marija pievērsās keramikai. “Marija audzināja dēlu. Kad dēlam pienāca skolas vecums, arī Marija pievērsās keramikai. Šodien, skatoties uz viņas darbiem, redzams, ka viņai ir savs rokraksts un sava domāšana. Tā ir Dieva dota laime, ka dzīvesbiedre ir nepārspēta meistare,” ar lepnumu par sievu saka Jānis Saikovskis.

Jānis un Marija Saikovski mūsdienās ir vieni no spilgtākajiem Latgales tradicionālās keramikas pārstāvjiem. Jāņa Saikovska darbiem raksturīga Silajāņu keramikas dekoratīvā ievirze un polihromija, savukārt Marija Saikovska pazīstama ar saviem sarežģītiem dekoriem bagātajiem svečturiem. Abi keramiķi ik dienu pavada kopā gan mājās, gan Daugavpils Māla mākslas centrā, kur apmeklētājus iepazīstina ar podnieka amatu un attīsta savas māla apstrādes prasmes.

Pateicoties bijušajam Valsts prezidentam Valdim Zatleram, Jāņa un Marijas Saikovsku darbi kopš 2017. gada apskatāmi Kanādā, Vankūveras antropoloģijas muzejā. “Valdis Zatlers bija Vankūveras antropoloģijas muzejā. Prezidents ievēroja, ka tur nav pārstāvēta Latvija. Kaut kur viņš bija noskatījis manus un Marijas darbus. Pateicoties Valdim Zatleram, tagad mūsu darbi pārstāv Latviju citā kontinentā.”

Jautāts, kā ikdienā, tik daudz laika pavadot kopā ar sievu, ģimenē izdodas saglabāt tik sirsnīgas attiecības, Jānis atbild: “Mēs sadzīvojam. Varam pastrīdēties, varam pakritizēt viens otru. Kritizē tādi, kas neprot rokā turēt mālu, bet te kritizē cilvēks, kurš prot to mālu savaldīt.” Svarīga loma Saikovsku ģimenē ir reliģijai. “Mani vecāki bija ticīgi,” stāsta Jānis, “viņi piedalījās dievkalpojumos, svētdienās centās nestrādāt. Arī Marija auga ticīgā ģimenē. Atceros Marijas tēva brāļus -- viens dienēja krievu armijā, viens -- vācu armijā. Viņi nekad nestrīdējās, bet viens pret otru izturējās ar sapratni. Ticība sniedz piemēru, kā sadzīvot ar brāli, ar kaimiņu. Tā ir Dieva dāvana, ka es satiku Mariju un šo ģimeni. Esmu pateicīgs Dievam par šiem vairāk nekā 40 kopā nodzīvotajiem gadiem, un tiem gadiem, kas mums vēl atvēlēti.”

2010. gadā Jānis Saikovskis tika apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Keramiķis smejot teic, ka par šādu sasniegumu degunu mākoņos neceļ, bet vēl aizvien izjūt lielu pagodinājumu. Patīkamu pārsteigumu un saviļņojumu Jānis Saikovskis piedzīvoja šogad, kad „Latvijas Banka” laida klajā 2 eiro piemiņas monētu “Latgales keramika”. Uz monētas atveidots Latgales keramikai raksturīgais piecu žuburu svečturis, bet suvenīriepakojums rotāts ar Jāņa Saikovska veidotā šķīvja attēlu.

Jānis Saikovskis uzsver, ka podnieka amats ir ļoti sens un smags, tomēr, vērojot Daugavpils Māla mākslas centra apmeklētājus, viņš secinājis, ka arī jaunā paaudzei interesējas par keramiku. “Nākamā podnieku paaudze laikam jau nebūs tāda, kā līdz šim,” atzīst Jānis, “tagad ienāk vieglākas formas un glazūras. Diez vai kāds tik ļoti izkops tradicionālo keramiku. Laiks rādīs. Viss iet uz priekšu, bet ar laiku atgriežas pie vecajām tradīcijām. Latgales keramikas skaistums vēl nekur nav pārspēts!”

Keramiķis atzīst, ka 65 gadi jau ir nopietns vecums: “Gadi ņem savu, strādāšu, cik man būs ļauts. Gaisa pilis neceļu, bet kaut kas skaists vēl jāpaveic. Keramika ir mans dzīvesveids. Es nevarētu dzīvot bez māla.” Atskatoties uz vairāk nekā 40 gadu laikā gūtajiem panākumiem keramikas jomā, Jānis Saikovskis uzsver: “Priecāties vajag ne tikai par saviem, bet arī citu cilvēku panākumiem. Dzīvot vajag ar izpalīdzību un izpratni citam pret citu.”

 

 

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.