Nauris Kupcovs ir jauns, aktīvs pedagogs, kurš jau sešus gadus strādā Daugavpils 3. vidusskolā. Ikdienā viņš cenšas bērnus ne tikai mācīt, bet arī iedvesmot. Ar savu degsmi un kāri pēc jauniem izaicinājumiem šovasar Nauris Kupcovs pārsteidzis ne vienu vien skolēnu un kolēģi.
Naura Kupcova vārds Daugavpilī plašāk pazīstams kļuva 2017. gadā, kad aktīvais pedagogs plūca uzvaras laurus Daugavpils Izglītības pārvaldes un AS „Swedbank” rīkotajā konkursā “Swedbank Jaunais Daugavpils skolotājs”. Savukārt trešdien, 19. augustā, viņš saņēma organizācijas „Junior Achievement Latvia” Goda rakstu par sadarbību skolēnu mācību uzņēmumu koordinēšanu piecu gadu garumā.
Neskatoties uz Naura Kupcova sasniegumiem un entuziasmu, ceļš līdz skolotāja darbam nebija ne viegls, ne apzināts. “Kad absolvēju Viļānu vidusskolu, man nebija konkrēta redzējuma, par ko es vēlētos kļūt nākotnē,” atceras Nauris, “bet par vienu biju pārliecināts – skolā es neatgriezīšos nekad. Man ļoti patika vēsture un ģeogrāfija. Meklējot vidusceļu, atradu vēstures bakalaura studiju programmu Daugavpils Universitātē. Man bija iespēja studēt par valsts budžeta finansējumu gan Rīgā, gan Valmierā. Tomēr Daugavpils ar savu mierīgo ikdienas ritmu un jaukajiem cilvēkiem man patika vislabāk. Man Daugavpils bija iespēju pilsēta. Ja Rīgā ikdiena paiet lielā steigā, tad te ir iespēja strādāt, īstenot savas idejas un kaut ko sasniegt.”
Jau studiju laikā Nauris Kupcovs izcēlās ar savu nosvērto raksturu, mērķtiecību un augstu atbildības sajūtu. “Es tiešām agri sāku domāt par atbildību, patstāvību,” atzīst Nauris Kupcovs, “cik ilgi var lūgt no vecākiem! Pašam gribējās savu mašīnu, savu dzīvokli un citus labumus. Tā es sāku strādāt kinoteātrī.” Pēc bakalaura grāda iegūšanas Nauris Kupcovs nonāca savas liktenīgās izvēles priekšā. “Man bija izvēle – turpināt vēstures studijas vai kļūt par skolotāju,” stāsta Nauris Kupcovs, “es negribēju sēdēt kādā muzejā un strādāt vienmuļu darbu. Piedaloties dažādos pasākumos, sapratu, ka redzu sevi publikas priekšā. Man patīk būt cilvēkos un mācīt. Tā es nolēmu apgūt pedagoga profesiju un savu izvēli neesmu nožēlojis nevienu dienu.”
Apgūstot pedagoga profesiju, Nauris Kupcovs bija apņēmības pilns sākt darba gaitas skolā pat vēl pirms Daugavpils Universitātes absolvēšanas. “Pēc maģistrantūras 2. kursa nodomāju – cik var strādāt kinoteātrī,” atceras Nauris, “laiks meklēt darbu skolā! Uzrakstīju CV un nosūtīju visām pilsētas un novada skolām. Pirmā interesi izrādīja Zemgales vidusskola, bet uzreiz pēc tam ar mani sazinājās Daugavpils 3. vidusskolas direktors Vitālijs Azarevičs. Tikāmies darba intervijā, un tā jau 6 gadus es strādāju šajā skolā.”
Nauris atzīst, ka jaunam pedagogam visgrūtākais ir pirmais darba gads. To viņam apstiprinājuši arī paziņas, kuri strādā skolā. “Ar gadiem nāca ne tikai pieredze, bet tika iegūta arī skolēnu cieņas,” stāsta skolotājs Nauris, “uzturēt možu garu un neizdegt palīdz dažādi pasākumi, kuros es piedalos un pats arī organizēju. Piemēram, kopā ar bērniem piedalāmies dažādos skolēnu mācību uzņēmumu gadatirgos, konkursos un citās aktivitātēs. Motivāciju strādāt rada arī iespēja piedalīties “Erasmus” projektos. Tā ir iespēja paceļot, parādīt skolēniem citas valstis, kultūras un paplašināt savu redzesloku.”
Aktīvais un smaidīgais skolotājs stāsta, ka ne viņa draugi, ne skolotāji, kuri viņu mācījuši Viļānos, nav ticējuši, ka Nauris Kupcovs nu ir pedagogs. “Mani draugi bija pārsteigti,” smejas Nauris, “uzzinājuši par manu profesiju, brīnījās arī skolotāji. Neviens to tik tiešām nespēja iedomāties. Jāteic, ka dzīve Daugavpilī mani mainījusi. Skolas laikā es biju tāds nedrošs un kautrīgs, bet Daugavpilī esmu kļuvis īsts ekstraverts! Te es esmu atradis darbu, ko izbaudu, hobijus, kas palīdz man atvērties.”
Nauris Kupcovs ir dzimis un audzis Viļānos. Ģimenē vienmēr īpaša loma bijusi latgaliskajai kultūrai un tradīcijām. Arī desmit gadus dzīvojot daudznacionālajā Daugavpilī, Naurim bez liekas piepūles ir izdevies saglabāt savu latgalisko identitāti, komunicējot ar dažādiem cilvēkiem, kā arī piedaloties folkloras kopās “Dyrbyni” un “Svātra”. “Pirms 8 gadiem, vēl studējot bakalauros, kursabiedrene Agnese pamudināja sākt darboties folkloras kopā “Dyrbyni” – padejot, padziedāt un pamēģināt spēlēt kādu instrumentu. Pirmais instruments, ko iemācījos spēlēt, bija stabule. To spēlēju jau 8 gadus. Vēlāk klāt nāca cimbala, bet visvairāk man patīk spēlēt akordeonu un ermoņikas. Skolas laikā man nepatika ne dziedāt, ne dejot, bet tagad bez tā nevaru dzīvot.”
Īpaša vieta Naura hobiju virknē ir dančiem. Viņš atzīst – grūti dzīvot bez polkām un valšiem, tieši tāpēc brīvajā laikā Nauris apmeklē tuvus un tālus danču pasākumus. “Šī gada laikā esmu nodejojis apmēram 100 kilometrus,” rēķina Nauris, “janvārī nodejots ap 30 kilometriem Ģikšos, februārī un martā -- pa 20 kilometriem Lietuvā, nesen atgriezos no “Rijas dančiem” Ķekavas novadā, kur arī nodejoti 30 kilometri. Ik reizi tas ir īpašs piedzīvojums. Visur, kur braucam, satiekam paziņas, gan Ģikšos un Ķekavā, gan Lietuvā.”
Ievērojamus attālumus šovasar Nauris Kupcovs mērojis ne tikai uz deju plača, bet arī ar velosipēdu, ceļojot pa Latgali. “Šogad pakāpeniski uzstādīju nelielus rekordus,” stāsta Nauris, “sākumā bija tāda iesildīšanās – velobraucieni pa Latgali 30 un 40 kilometru garumā. Tad sekoja 78 kilometru brauciens. Pēc tam kopā ar draugiem braucām uz Aglonu. Tie bija pirmie šīs vasaras 100 nobrauktie kilometri. Pāris nedēļas vēlāk nolēmām izbraukt pa 35. velomaršrutu gar Daugavas lokiem, pa meža ceļiem ar skaistām ainavām, skatu torņiem, Slutišķu krauju. Pa ceļam gadījās satikt arī velobraucējus no Ogres. Šogad, iespējams, nepagūsim, bet gribas izbraukt arī kādu maršrutu 200 kilometru garumā. Varbūt nākošajā vasarā brauksim gar jūras krastu, piemēram, no Liepājas līdz Kolkai.”
Nauris Kupcovs atzīst, ka vienmēr ir gatavs jauniem izaicinājumiem, lai pierādītu sev un citiem, cik lielu gandarījumu sniedz sevis pārvarēšana dažādās dzīves jomās. “Man gribas pārbaudīt savas spējas un pierādīt sev, ka es varu,” uzsver Nauris Kupcovs, “patīkami saņemt ģimenes un draugu atbalstu. Tādos brīžos rodas vēlme pārsteigt citus ar savām spējām un ļauties aizvien lielākiem izaicinājumiem. Man patīk pārvarēt sevi, iziet no komforta zonas un darīt ko jaunu, lai sevi pilnveidotu gan darbā, gan hobijos. Mana aktivitāte ļauj parādīt bērniem, maniem skolēniem, ka arī viņi var! Arī viņus es mudinu izmantot iespējas, ko piedāvā dzīve.”
