Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2020. gada 1. oktobris
Ceturtdiena
Lāsma, Zanda, Zandis
+12.1 °C
skaidrs laiks

Vecsalienā vilki kļūst aizvien pārdrošāki

Daugavpils novada Vecsalienas pagastā mēneša laikā vilki nokoduši vairāk nekā divus desmitus aitu, bet Latgalē un Latvijā ir simtiem šādu gadījumu. Situācija saistībā ar pelēkajiem plēsējiem ir saasinājusies tiktāl, ka daudzus mājlopu īpašniekus ir pārņēmusi panika un viņi nezina, ko darīt.

Aitas un piedevām – kazu

Agrāk stāstus par vilku neganto dabu iedzīvotāji bija dzirdējuši no vecākās, pēckara laiku paaudzes, bet tagad šie četrkājainie plēsēji dzīvo mums blakus, turklāt to skaits aizvien pieaug. Pirmām kārtām, vilki nodara saimniekiem materiālus zaudējumus, kurus neviens nekompensē, nemaz nerunājot par morālo faktoru, jo „kaimiņu būšana” ar tik bīstamiem savvaļas dzīvniekiem nevienu nepriecē.

Augusta sākumā Daugavpils novada Vecsalienas pagasta Rudinišķu ciemu nelaime piemeklēja piemājas saimniecības un aitu ganāmpulka īpašnieci, par kuru „Latgales Laiks” rakstīja pavisam nesen. Vienā naktī vilki nokoda piecas aitas un trīs jērus, bet pēc trim dienām – arī kaziņu, kura ganījās pie mājas. Vilki to aizvilka projām kopā ar ķēdi un mietu. Pusi kazas plēsēji apēda, bet pāri palikušo – galvu un daļu ķermeņa, aizstiepa puskilometru no asiņainās maltītes vietas. Zaudējuma kopējā summa – aptuveni pustūkstotis eiro. Saimniecei tie netiks kompensēti, turklāt ierēdņi paziņoja, ka vainīga viņa pati, jo pienācīgi nerūpējas par savu ganāmpulku, -- nesargā aitas naktī, bruņojusies ar šauteni, un pa nakti nesadzen mājlopus kūtī.

Cietusī paziņoja par notikušo vietējam mednieku kolektīvam „Skrudaliena” Vecsalienas pagastā. Tā vadītājs Valērijs Smarguns kopā ar brāļiem (arī medniekiem) Viktoru un Oļegu un mežzini devās uz notikuma vietu, apskatīja to, paņēma nepieciešamos paraugus un noformēja nepieciešamos dokumentus.

Tamlīdzīgi gadījumi nav nekāds retums. Pavisam nesen Vecsalienas pagasta Kiriliškos vilki nokoda divas elitāras šķirnes aitas Grigorija Kucina saimniecībā: „Tas notika agrā rītā. Vispirms saplēsa vienu aitu, pēc tam – otru, aiznesot līdzi gardākos kumosus – sirdi, lāpstiņu un fileju. Pārējo atstāja. Visdrīzāk, šādi vecāki māca medīt jaunos vilcēnus. Tādējādi pelēkie plēsēji var nokost visu ganāmpulku.” Šajā pašā pagastā uzņēmējam, Grigorija Kucina kaimiņam, vilki nokoda astoņas aitas, tikpat – vēl vienam tuvējās apkaimes iedzīvotājam. Kurš būs nākamais, pie kura ieradīsies nelūgtie četrkājainie ciemiņi?

„Tie nav parastie vilki”

Pie šāda secinājuma nonācis kolektīva „Skrudaliena” pieredzējušākais mednieks, septiņdesmit vietu gadu vecais Andrejs Lenčevskis, kura mednieka stāžs jau ir seši gadu desmiti, -- A. Lenčevskis iet medībās, kopš vien sevi atceras. Andrejs uzskata, ka apkaimē „saimnieko” nevis mūsu ierastie pelēči, bet gan citi īpatņi – parasto pelēko vilku un savvaļas suņu dingo jaukteņi, kuri mīt Vidusāzijā, pēc tam migrējot sasnieguši Baltkrievijas un Krievijas teritoriju, bet tagad sastopami arī Latvijā. Šie dzīvnieki nebaidās no cilvēkiem, savukārt pelēkie vilki izvairās no cilvēkiem un cenšas turēties tālāk, slēpjoties meža biezoknī un alās.

Nesen pāris vilki gaišā dienas laikā redzēti Vecsalienas pagasta Červonkas parkā.

Andrejs pastāstīja, ka pēckara gados visapkārt siroja vilku bari, tie uzbruka pat cilvēkiem, tāpēc šo plēsēju iznīcināšana tika atbalstīta. Savukārt pašlaik ir noteikts lielākais pieļaujamais vilku nomedīšanas apjoms (limits), un tas, viņaprāt, nav pareizi: „Šajā situācijā ir vainojama tikai valsts, nosakot vilku medīšanas ierobežojumus. Kam tas vajadzīgs? Neatkarīgi no tā, kāds plēsēju skaits tiks nomedīts, tie ieradīsies pie mums no kaimiņvalstīm, jo savvaļas dzīvniekiem nepastāv robežas.”

Ir mednieki, kuri specializējas vilku medīšanā. Andrejs un Valērijs pastāstīja, ka ar to nodarbojas medību kolektīva „Mirnijs” vadītājs Fjodors Mazans, Silenes ciema iedzīvotājs Vladislavs Gasparovičs, mednieku kolektīva „Skrudaliena” biedrs Jurijs Matuļs. „Šie cilvēki, nerēķinoties ar savu laiku un nedomājot par materiālo labumu, tikko ir saņemts signāls, gatavi nekavējoties doties plēsēju medībās, taču stingri ievērojot likumu un noteikumus,” pavēstīja Andrejs.

 
2. foto : Egils Rūtiņš: „Pelēču skaits mūsu mežos aizvien pieaug.”
3. foto: Andrejs Lenčevskis: „Situācijā vainojama valsts.”

 

Nepieciešams līdzsvars

Mednieku kolektīva „Ambeļi”(Daugavpils novada Ambeļu pagasts) vadītājs Egils Rūtiņš neuzskata, ka minēto vilku „ciltsrakstos” ir dingo gēni, izsakot pieņēmumu, ka starp šiem dzīvniekiem varētu būt jaukteņi, taču tie drīzāk ir pelēko vilku un klaiņojošo suņu pēcnācēji. Lai gan tie ir ļoti reti gadījumi. Taču saimniekiem, kuri cietuši zaudējumus, vilku „radu raksti” ir mazsvarīgi.

Ambeļu pagastā situācija ir mierīgāka nekā Vecsalienā. „Beidzamajos gados vilku skaits ir ievērojami pieaudzis, turklāt to kļūst aizvien vairāk. Pagājušajā gadā mēs nomedījām vienu vilku un vienu lūsi,” saka Egils, kurš pats ir nomedījis četrus pelēčus – tas uzskatāms par lielu panākumu, „tās ir lieliskas trofejas, jo nomedīt vilku ir ļoti grūti. Tie ir gudri, viltīgi, stipri un skaisti dzīvnieki. Daudzi mednieki tos nemaz nav redzējuši. Toties man ir paveicies!”

Runājot par pieļaujamo vilku nomedīšanas apjomu (Latvijā sezonā atļauts nomedīt 280 vilkus) Egils teic, ka šis ir optimālais skaits. Turklāt to nosaka nevis Latvijas medību speciālisti, bet Eiropas Savienības regulas: „Šajā jautājumā ik gadu izraisās mednieku diskusijas. Jāatzīmē, ka Latvija, salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, kur nav problēmu ar vilkiem, ir priviliģētā situācijā. Pie mums ir vislielākā šo dzīvnieku populācija, un mēs varam atļauties tos medīt. Turklāt ir atļauts nomedīt gana lielu vilku skaitu.” Plēsēju medības parasti beidzas agrāk nekā noteikts (līdz 31. martam). Noteiktais limits tiek izpildīts pirms termiņa pat ziemās, kad nav sniega un aplenkt zvēru nav iespējams, tāpēc medību apstākļi ir daudz sarežģītāki. Un tas liecina, ka vilku ir daudz.

Tie ierodas pie mums „ciemos” no kaimiņvalstīm, un ne tikai pa vienam, bet veseliem bariem. Uz robežas to fiksē videonovērošanas kameras. Taču Egils Rūtiņš situāciju nedramatizē: „Mežs ir vilku ierastā dzīves vide, un, ja jau mēs atļaujamies bez ceremonijām ielauzties viņu mājās, kāpēc gan vilki nedrīkstētu ierasties pie mums? Vēl viens jautājums – kas un kur ir saimnieks? Cita lieta, ka pelēči dodas uz cilvēku mītnēm ne jau ar tiem labākajiem nodomiem…”

Taču daudz bīstamāki par pelēkajiem huligāniem ir lūši, kurus nomedīt ir daudz grūtāk nekā vilkus. Taču pašlaik pat lūši paliek otrajā plānā, piekāpjoties lāčiem. Egils pastāstīja, ka ir fiksēti vairāki gadījumi, kad mūsu mežos redzēti lāči. Tādējādi šādā zvērnīcā pelēkie vilki drīz vien mums kļūs par ierastu kaimiņu. Jau tagad šie savvaļas dzīvnieki, nebaidoties, pietuvojas cilvēkiem 20—30 metru attālumā. Daba mainās, turklāt mūsu acu priekšā.

Biedrības „Daugavpils mednieku un makšķernieku saimniecība” vadītājs Viktors Friliņš informēja, ka vilku medības vienmēr norit pēc plāna, saskaņā ar noteikto limitu un noteikumiem, kā arī likumu un šo dzīvnieku medību termiņu: „Ja saimniekiem ir nokosti mājlopi, par to nekavējoties rakstiski jāpaziņo mežniecībai, lai varētu dokumentāli apstiprināt faktu, ka vilki uzbrukuši mājlopiem. Tas ir ļoti svarīgi. Citādi visu vainu var novelt uz klaiņojošiem suņiem.””

Runājot par materiālo kompensāciju par plēsēju nodarīto kaitējumu, V. Friliņš mazliet ironiski ieteica cietušajiem vērsties pie „zaļajiem”, kuri uz visu raugās caur rozā brillēm, -- vilki ir jāžēlo un jālolo, tātad – pilnībā jāaizliedz to medīšana. Un tāpēc lai viņi arī maksā saimniekiem par nokostajiem mājlopiem.

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.