Dārza jeb cūku pupas ir viens no senāk audzētajiem pākšaugiem mērenā klimata joslā. Lai gan tās ir izturīgas pret aukstumu un viegli audzējamas, jo neprasa specifisku kopšanu un īpašus audzēšanas apstākļus, bieži vien to apdzēšanu apgrūtina dažādi kaitēkļi.
Pirms pāris nedēļām avīzes “Latgales Laiks” redakcijā vērsās lasītāja Valentīna, kura pastāstīja par savām nedienām dārza jeb cūku pupu audzēšanā: „Gribu lūgt padomu, lai noskaidrotu, kāpēc cūku pupās veidojas kāpuri,” avīzes redakcijai adresētajā vēstulē raksta Valentīna, “vēlāk tie pārtop par vabolītēm, kas sagrauž pupu mizu. Dažā pupā ir pat 4--5 baltas kustīgas kūniņas.” Savā vēstulē Valentīna atklāj, ka ar šiem kaitēkļiem cīnās jau vairākus gadus, tomēr nekas nelīdzot: „Pirms auga ziedēšanas uz pupu stublājiem uzmetas melnas, sīkas mušiņas. Tās nekavējoties tiek apsmidzinātas ar tiem pašiem līdzekļiem, ko izmanto kartupeļiem. Pēc kāda laika mušiņas it kā pazūd. Kamēr pupas pākstīs vēl nav nogatavojušās, nekas neliecina par kūniņu veidošanos, bet. kad pupas sāk nobriest, pākstīs veidojas tārpi un pupas ēšanā vairs nav lietojamas,” sīkāk skaidro Valentīna. Lasītāja piebilst, ka pupas neaudzē lielās platībās, bet tikai savām vajadzībām.
Dārza jeb cūku pupas
Apkopojot informāciju augkopības un dārzkopības literatūrā, izdevās noskaidrot, ka dārza jeb cūku pupas ir viens no vissenāk audzētajiem un visvieglāk audzējamajiem pākšaugiem Eiropā un Āzijā. Tās ir izturīgas pret aukstumu un labi aug dažādās augsnēs, un tām nav nepieciešama ne laistīšana, ne cita specifiska kopšana. Cūku pupas ir stāvās, atkarībā no šķirnes tās var izaugt līdz par pusotra metra augstumam. Parasti pupas sēj 5--10 centimetru dziļumā, un to dīgšanas ātrums galvenokārt atkarīgs no augsnes mitruma un temperatūras – parasti no 15 dienām līdz 1 mēnesim. Lai iegūtu agrāku ražu, pupas var dēstīt podiņos, tomēr visbiežāk tās tiek stādītas tieši dārzā. Jāpiebilst, ka, uznākot salnām, augi ar lielākām lapām no aukstuma cieš vairāk nekā tie augi, kas uzreiz izstādīti lauka dobē.
Izrādās, ka līdz kartupeļu atceļošanai uz Eiropu dažādu šķirņu pupas vairāku gadu tūkstošu garumā ir bijušas viens no nozīmīgākajiem uztura produktiem. Cūku pupas Eiropā ienākušas no Ziemeļāfrikas un Dienvidaustrumāzijas. Vairākās valstīs, piemēram, Ēģiptē, Meksikā, Luksemburgā, Portugālē, Grieķijā un Ķīnā, pupas izmanto tradicionālo ēdienu pagatavošanā.
Izplatītākie kaitēkļi
Tāpat kā mūsu lasītāja Valentīna, arī citi pupu audzētāji bieži vien saskaras ar situāciju, ka pupās redzami caurumi ar nelieliem, melniem kukaiņiem. Te jāmin, ka dārza jeb cūku pupas galvenokārt bojā divi kaitēkļi – pupu sēklgrauzis un melnā pupu laputs. Pākstīs esošie kāpuri izgrauž sēklas iekšpusi, atstājot apaļus caurumus. Jāatzīst, ka masveidā savairojoties šie kaitēkļi var radīt ievērojamus ražas zudumus.
Pupu sēklgrauzis ir 3,5 līdz 5 milimetrus gara vabolīte. Tās virspuse ir melna un noklāta ar sīkiem, baltiem un brūniem matiņiem. Virs vaboles spārniem ir nelieli plankumaini veidojumi. Savukārt pupu sēklgrauža kāpurs sasniedz līdz 5 milimetru garumu. Viena gada laikā attīstās viena pupu sēklgraužu paaudze. Pupu ziedēšanas laikā sēklgrauži galvenokārt barojas ar pupu ziedputekšņiem. Tā rezultātā pupas bieži vien neapputeksnējas un neveidojas pākstis.
Uz jaunajām pupu pākstīm sēklgraužu mātītes dēj līdz pat 500 oliņām, no kurām vēlāk attīstās kāpuri. Kāpuriem izšķiļoties, tie iegraužas pākstī un sēklās, izgraužot apaļus caurumus un atstājot vien pupas mizu. Pēc ražas novākšanas, sēklgrauzis kopā ar pupu ražu pārziemo, bet tālākus kaitējumus pupām nenodara. Sēklgrauža vaboles var pārziemot arī dārza augsnes virsējā slānī.
Pupu sēklgrauža ierobežošana
Augkopības literatūrā minēti dažādi veidi kā cīnīties pret kaitēkļiem un ierobežot to izplatību. Lai ierobežotu pupu sēklgrauža izplatību, speciālisti iesaka izmantot kvalitatīvu sēklas materiālu. Pēc ražas ievākšanas pupas ieteicams šķirot un invadētās sēklas nepieciešams iznīcināt. Ja invadētajām sēklām plānots cits pielietojums, tad tās nedrīkst uzglabāt kopā ar kvalitatīvajām un tīrajām pupām.
Lai izvairītos no kaitēkļiem, bieži vien iesaka izmantot kodinātas pupu sēklas, kas nozīmē, ka tās ir speciāli apstrādātas. Neskatoties uz to, ka Latvijā atļauts tirgot kodinātas sēklas, Augu aizsardzības līdzekļu sarakstā Latvijā nav reģistrēta neviena kodne, kas paredzēta cūku pupām.
Uzglabājot pupu sēklas, tās nepieciešams kārtīgi izkaltēt un glabāt blīvi noslēgtos traukos līdz +10 °C temperatūrā. Sējot pupas laukā, īpaša uzmanība jāpievērš augiem un dārzeņiem, kas tiek stādīti blakus. Labākie kaimiņi cūku pupām ir kartupeļi, burkāni un bietes. No iepriekšējā gada sējumiem pākšaugus vajadzētu izvietot 500--1000 metru attālumā, taču mazdārziņā tas diez vai būs iespējams, tāpēc labāk divus trīs gadus atturēties no cūku pupu audzēšanas.
Ja dārza jeb cūku pupu dīgšanas laikā sēklgrauži tomēr parādās, to iznīdēšanai speciālisti iesaka izmantot dzeltenos līmes vairogus. Tos ieteicams lietot pirms cūku pupu ziedēšanas. Ķīmiskā apstrāde pret sēklgraužu bojājumiem jāveic pupu ziedēšanas laikā, jo tieši šajā periodā vabolītes dēj olas. Te jāpiebilst, ka reģistrētie ķīmiskie preparāti ir efektīvi vien tad, ja tos lieto līdz +20 °C gaisa temperatūrā. Tāpat nedrīkst aizmirst par augsnes uzirdināšanu vai uzaršanu pēc ražas novākšanas.
