Daugavpils Centrālajā tirgū ir daudz dažādu preču un tirgotāju, taču pirtsslotas pārdod vien daži, un „Latgales Laiks” pastāstīs par vienu no viņiem. Jau divpadsmit gadus viņš piedāvā pircējiem šo unikālo ķermeņa un gara ārstēšanas līdzekli, kurš vairo prieku, enerģiju un dzīvesprieku.
Sava niša
Līksnas pagasta iedzīvotājs Dmitrijs Griškins, kurš kopā ar savu māti Jeļenu dzīvo dzelzceļa mājā dažu kilometru attālumā no Mežciema „Kaijas”, kopš vien sevi atceras, vāc meža veltes – sēnes un ogas: „Bērnības atmiņās es atgriežos laikā, kad man bija astoņi gadi. Atceros, ka māte ņēma mani līdzi uz mežu un mācīja, kā atšķir ēdamās sēnes no indīgajām, kā arī, kuras ogas vākt un kurām labāk mest līkumu. Piemēram, ar vilkogām var stipri saindēties. Savukārt mātei to visu iemācīja vecmāmiņa. Vārdu sakot, šis zināšanas mūsu dzimtā tika nodotas no paaudzes paaudzē.”
Tieši spēja pielāgoties apstākļiem palīdzēja Dmitrijam nesalūzt vētrainajos pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad pie daudzi cilvēki palika pie „sasistas siles” un bez iztikas līdzekļiem. Tolaik, četrpadsmit gadu vecumā, viņš kopā ar māti tirgū pārdeva meža veltes un pašu piemājas dārzā izaudzētos lauku labumus. Vēlāk, paaudzies, Dmitrijs strādāja rūpnīcā Līvānos. Bet, kad palika bez darba, bija jādomā, kā nopelnīt iztikas līdzekļus. D. Griškins nolēma, ka labi izkurinātā pirtiņā nopērties ar meistarīgi sasietu pirtsslotu vēlēsies daudzi pilsētnieki un viņi būs gatavi par to maksāt. Un nekļūdījās.
Vissvarīgākā ir kvalitāte
„Pirtsslota nav parasts ar auklu sasietu zariņu un dažādu augu „pušķis”. Pirtsslota – tā ir vesela pirts ceremonijas filosofija. Laba pirtsslota palīdz atgūt možumu un uzlabot veselību visai nākamajai nedēļai! Un kā gan uz lāvas lai iztiek bez pirtsslotas?” spriež Dmitrijs, kurš tagad ir gandarīts, ka ir atradis savu biznesa nišu.
Savu preci Dmitrijs gatavo apzinīgi un radoši. Vispirms top izmēģinājuma partija – dažas slotiņas, pēc tam tās tiek kaltētas. D. Griškins uzmanīgi seko šim procesam un, ja gadās brāķis, izmet.
Dmitrijs sien un kaltē slotas šķūnī, kurš ir speciali iekārtots tā, lai prece sasniegto vajadzīgo „kondīciju”. Slotiņas jāžāvē tumšā vietā caurvējā, turklāt tās nedrīkst pāržāvēt, jo tad sabirzīs lapas. Dmitrijam ir ļoti svarīga preces kvalitāte. Viņa sietās pirtsslotas ir gluži kā mākslas darbi – paņemot tās rokās, uzreiz gribas steigties uz pirti. Slotiņas ir sasietas blīvi – zariņš pie zariņa, lapiņa pie lapiņas. Lai tās neizjuktu, meistars sien dubulti, izmantojot „astotnieka” paņēmienu, -- uz pusēm pārdalītas slotas rokturis tiek cieši notīts. Tā esot darījuši senči. Tāpēc Dmitrija Griškina gatavotās pirtsslotas ir izturīgas un neizjūk jau pēršanās sākumā, kā tas dažkārt notiek ar lielveikalos iegādātajām slotām.
Kāds varbūt nodomās – tā taču ir tikai pirtsslota. Sasien uz ātru roku un pārdod, bet par turpmāko nav ko uztraukties. „Es domāju nevis par šodienu un acumirklīgu peļņu, man ir vajadzīgi pastāvīgi klienti, kuri man uzticas, kuri pirks manis sietās pirtsslotas un atcerēsies mani ar labu vārdu,” saka Dmitrijs.
Darbs ar niansēm
Dmitrijs sāk gatavot pirtsslotas tūlīt pēc Līgo svētkiem un dara to līdz brīdim, kamēr bērzu un ozolu lapas stipri turas pie zariem un saglabā savas ārstnieciskās īpašības. Vasarā viņš sasien vairākus simtus bērza un ozolzaru pirtsslotu. Tiek sietas arī liepu zaru slotiņas – pēršanās ar tām nāk par labu elpceļu veselībai, šīs pirtsslotas ir iecienījušas sievietes. Katrā slotā ir 40—50 ideāli piemeklēti zariņi: „Apgūt siešanas tehniku nebūt nebija viegli. Mani mācīja speciālists, kurš jau vairāk nekā divdesmit gadus tirgo pirtsslotas šajā tirgū.”
Mitrā vai lietainā laikā siet pirtsslotas nav vēlams, jo kaltējot var izveidoties pelējums. Savukārt slotiņas roktura resnumu Dmitrijs nosaka pēc taustes. Daži klienti izvēlas vieglas un ērtas slotas, citi dod priekšroku kuplākām un smagākām pirtsslotām. Dmitrija izgatavotās slotas vēlams izmantot ne vairāk kā 2—3 pirts apmeklējumiem, lai gan tās var kalpot arī ilgāk. Taču tad vairs nebūs tik labi jūtams lapu aromāts.
Dmitrija sortimentā ir arī kadiķu slotas, taču ar to siešanu viņš neaizraujas. Kadiķu slotas nav iespējams uzglabāt ilgāku laiku, tās ātri pārlieku izkalst un nobirst. Taču svaigas slotas ir labi der ķermeņa masāžai un veselības uzlabošanai.
D. Griškinam ir savi klienti – pirts procedūru cienītāji, kuri pirms došanās uz pirti pērk ne tikai pa vienai pirtsslotai, bet iegādājas tās arī vairumā – 10—20 gabalus ziemai. Kāds pasūta preci pa telefonu, citi pierakstās rindā, jo sasiet pirtsslotu – tā ir tikai puse darba. Vispirms, nostaigājot pa apkaimi desmitiem kilometru, jāsavāc nepieciešamie zari, turklāt tie jāgriež nevis no pirmā bērza, kurš pagadījies ceļā, bet gan no maziem kociņiem, kuriem ir lokani zari. Turklāt Dmitrijs vienmēr pievērš uzmanību lapu kvalitātei. Ja tās neiztur „testu”, tiek izbrāķētas.
Gan maizei, gan sviestam
Parastā mežā ir grūti atrast pirtsslotu izejmateriālu. Bērziņi, kuru zari ir ideāli piemēroti slotiņām, aug atklātās vietās, piemēram, zem elektropārvades līnijām vai skujkoku jaunaudzēs. Dmitrijs prāto: „Vietās, kur iestādītas jaunās priedītes, aug bērziņi, taču tos izcērt. Kāpēc? Lai tie aug. Labi gan videi, gan man.”
Sienot un pārdodot pirtsslotas, Dmitrijam izdodas gana labi nopelnīt. Jebkurā gadījumā, maizei ar sviestu un citām vajadzībām viņam un mātei pietiek, viņš saka. Tirgo piektdienās un sestdienās, bet citās dienās sien slotas. Uz tirgu ved 30—40 pirtsslotas, un vienmēr tiek izpirktas gandrīz visas. Bērzu slotas maksā 2 eiro gabalā, ozolzaru – 2,50 eiro. Taču tie nav ikdienas ienākumi, Dmitrijs brauc uz tirgu 8—10 reizes mēnesī. Tāpēc viņa peļņu nav grūti aprēķināt.
Ar katru sezonu sagatavot pirtsslotas kļūst aizvien grūtāk. Jāiet aizvien tālāk un tālāk no mājām, jo blakus jaunu bērziņu gandrīz nav. Tāpēc dažkārt ir sarežģīti izpildīt dažus pasūtījumus.
Jāpiebilst, ka Dmitrijam pašam nepatīk pērties, taču pārējos, ar kuriem kopā iet uz pirti, noper kārtīgi, taču ar mīlestību un lietpratēja piegājienu: „Man nepatīk zvetēt sevi ar pirtsslotu. Labprātāk pasautējos pirtī, pasildos, bet pēc tam iedzeru vēsu aliņu.”
