Sventes Tautas nama (Daugavpils novads) vadītājs Viktors Petaško savu hobiju ir pārvērtis biznesā. Latvijā putuplasta dekorāciju izgatavošana ir neparasta, taču laika pārbaudīta biznesa ideja. Uzņēmējs pastāstīja avīzei „Latgales Laiks”, kā radās šī ideja un saviem tuvākās nākotnes plāniem.
Atklāj putuplasta īpašības
„Kad mēs kopā ar tēvu būvējām pagrabu, man pirmo reizi ienāca prātā doma, ka tas ir labs materiāls un ir pat mazliet žēl to izmantot parastos būvdarbos. Pirms tam es veidoju dekorācijas no finiera un gofrēta kartona. Savukārt putuplasts pārspēja visas manas cerības: tas ir viegls -- viegli veidot formas, līmēt, turklāt šo materiālu var nokrāsot jebkurā krāsā. Tautas namā mēs paši darinām dekorācijas, rotājumus un pat galda spēles svētku pasākumiem, tāpēc drīz vien pēc tam, kas es atklāju putuplasta labās īpašības, mēs ātri vien sākām to izmantot. Protams, ne jau viss noritēja gludi, kā es stāstu, dažkārt laiks tika iztērēts velti, jo iecerētais neizdevās , nepatika rezultāts, taču tieši šīs grūtības mudināja mani virzīties uz priekšu, radīt labākus un skaistākus darbus.”
No sētnieka – par uzņēmēju
„Esmu apguvis maiznieka—konditora specialitāti, bet pašā sākumā strādāju par sētnieku. Pēc tam mani paaugstināja – kļuvu par saimniecības pārzini, šo darbu apvienojot ar mākslinieka noformētāja un sekretāra pienākumiem. Aktīvi piedalījos svētku sagatavošanā un vadīšanā, cilvēkiem patika manas artistiskās un organizatoriskās spējas, bet, kad uzcēla Tautas namu, uzaicināja strādāt par kluba vadītāju – tā nu es šajā darbā strādāju jau divdesmit vienu gadu. Manuprāt, Sventes Tautas nams ir daudz vairāk apmeklēts nekā citas tamlīdzīgas iestādes. Ir bijis arī kuriozs – iedzīvotājs atnāca uz svētkiem ar zirgu un pat nopirka tam biļeti. Pirms „kovida” darbojās dramatiskais pulciņš, tika iestudētas izrādes. Pats rakstīju scenārijus, paziņas teica, lai mēs ar saviem iestudējumiem braucam uz citiem pagastiem, taču, ziniet, citi mūs nesapratīs, jo izrādēs atspoguļota mūsu -- vietējā dzīve. Personāžos var atpazīt savu kaimiņu, domes darbinieku vai tūristu.
Atceros, kā ņēmām plakātus ar Ļeņina portretiem un otrā pusē zīmējām dekorācijas pasakām. Tolaik nebija tādas papīra, krāsu pārpilnības, kā tagadējos laikos, tā nu es arī iemācījos pats izgatavot rotājumus un dekorācijas no materiāliem, kuri gadījās pa rokai. Izgatavoju arī āra rotājumus, piemēram, sniegpārsliņas Jaungada eglītei. Tagad jau esmu radījis košus un zaigojošus eglīšu rotājumus, kurus var iegādāties Daugavpils veikalos vai pie manis. Lai attīstītos, man trūkst biznesa partneru, pārdošanas menedžera. Ja viss noritēs tā, kā esmu iecerējis, no pašnodarbinātas personas kļūšu par komersantu. Ceru, ka drīzumā tas notiks.”
Ģimene un putuplasta darbnīca
„Ģimenei ir pozitīva attieksme, taču viņi darba procesā neiejaucas. Viņi ir pieraduši, kas es vienmēr kaut ko meistaroju. Agrāk šeit bija viesistaba – atradās liels dīvāns, bet pie sienas – plazmas televizors, mēs skatījāmies filmas, pavadījām laiku kopā ar viesiem, bet tagad šeit ir darbnīca – ne visai ērti, taču nedaudz jāpaciešas. Bērnus interesē figūriņu tapšanas process, nāk un skatās. Arī agrāk viņi redzēja, kā es darbojos, jo šajā laikā esmu izgatavojis desmit putuplasta griešanas darbgaldus. Šis, kuru esmu iegādājies par grantu, ir pilnveidots un tiek vadīts ar datora palīdzību, veic darbu precīzi un lielā apjomā. Tādējādi kopijas sanāk vienādas, kā paredzēts. Mehanizācija un datorizācija ir laba lieta! Veidojot figūriņas ar rokām, jātērē daudz laika un ne vienmēr izdodas precīzi izgatavot vēlamo, bet šeit atliek vien nospiest pogu.”
Ceļojumi, mūzika un Latvija
„Mierīgais un dzīves ritms ir atradinājis vienkārši atpūsties, gribas aktīvu atpūtu. Bērni pieaug, intereses mainās. No ceļojumiem atgriežos noguris un apmierināts, kārtējo reizi esmu guvis apstiprinājumu tam, ka dzīvoju vajadzīgajā vietā un sirdij mīļā valstī. Mana ģimene ir gana daudz ceļojusi pa pasauli – esam bijuši Sanktpēterburgā, Itālijā, Venēcijā, Polijā, Slovākijā, Vatikānā. Daudz ceļojām kopā ar deju kolektīvu un ģimeni. Mēs ar dzīvesbiedri dejojām tautas deju pulciņā, dziedājām, es pat kalpoju dievnamā un dziedāju Sv. Pētera baznīcas korī dekāna Aleksandra Madelāna laikā. Tāpēc mūzika, dejas un ceļojumi ir savijušies vienā veselumā. Apmeklēju izstādes, ievērojamākās vietas.
Vai varat iedomāties, cik ļoti es biju pārsteigts un jutos lepns par savu valsti, kad vienā no Venēcijas lielajiem muzejiem redzamā vietā ieraudzīju dzintara gleznu no Latvijas. Tas bija mūsu – Liepājas dzintars! Esmu sava pagasta un savas valsts patriots, un jūtos gandarīts, ka dzīvoju Latvijā. Šīs jūtas jāieaudzina bērnos, rādot personīgo piemēru, pašas no sevis tās neradīsies. Acīmredzot, mani vecāki ieaudzinājuši manī dzimtenes mīlestību, un, ceļojot pa dažādām valstīm, es vienmēr meklēju apliecinājumu tam, ka mūsu valsts ir labākā. Dzīve ir kustība un visa jaunā izzināšana. Taču, sēžot mājās „kovida” dēļ, sāku spēlēt klavieres, tām ir laba skaņa, taču tās man uzdāvināja bēdīgā stāvoklī – restaurēju un sāku spēlēt. Savulaik mācījos mūzikas skolā – spēlēju akordeonu, pēc tam sintezatoru. Sekojot manam piemēram, dēls Ričards spēlē ģitāru, bet meita Patrīcija – sintezatoru.”
Pirmā ideju atbalstīja mana tante
„Ideju atbalstīja tante Jana, viņa dzīvo Vācijā un laiku pa laikam atbrauc pie mums ciemos. Ieraudzījusi manus darbus, viņa teica, ka to nedrīkst pamest novārtā, jāpilnveidojas un jāturpina iesāktais. Meklēju informāciju par šo tēmu, stundām sērfoju internetā, taču prasmes pilnveidoju, galvenokārt pamatojoties uz savu pieredzi. Vērsos novada domē, konsultējos ar speciālistiem, uzrakstīju pirmo projektu, saņēmu grantu un nopirku modernu darbgaldu. Pēcāk uzrakstīju otru projektu un saņēmu nākamo grantu, kuru ieguldīju plauktu un gaisa attīrītāja iegādē. Turpmākais redzējums – darbs kopā ar kompanjonu, kurš nodarbotos ar manas produkcijas vairumtirdzniecību. Es radu, bet pārdot man ir grūti un tā arī nav mana sirdslieta, tāpēc, ja kāds ir ieinteresēts, lai vēršas pie manis!”
