Dabā dažkārt notiek neizskaidrojami bioloģiskie procesi – februāra vidū, kad zemi klāj sniegs, pēkšņi uzzied puķes un citi augi, savukārt šoreiz oktobra vidū uzziedējis kastanis, pārsteidzot garāmgājējus.
Dažas no tamlīdzīgām dabas anomālijām nav grūti izskaidrot – viss atkarīgs no gaisa temperatūras. Daudzi, droši vien, ir saskārušies ar to, ka daudzgadīgās puķes, ogulāji, ābeles, bumbieri, ķirši, Kaukāza plūmes u.c. uzzied ļoti agri. Saulīte sasildījusi zemi, mitruma un barības vieglu augsnē ir pietiekami, tāpēc izveidojušies ideāli apstākļi ziedēšanai. Augi, pamodušies no ziemas miega, aug un sāk ziedēt agrāk par ierasto laiku.
Šādu dabas brīnumu novēroju arī šogad savā viensētā, kad puķes, kuras atgādina sniegpulkstenītes, izdzina asnus februāra beigās, ātri izauga un pat uzziedēja, priecējot cilvēkus un it kā paredzot agru pavasara iestāšanos. Taču pēc tam strauji kļuva auksts un agrās ziedētājas vairs nejutās komfortabli, to augšana palēninājās un apstājās. Šīs puķes nācās apsegt, lai sals nenokož. Daļēji sasalušas, puķes ilgi gaidīja siltumu, un, kad maijā beidzot iestājās jauks laiks, izrādījās, ka augiem vairs nebija dzīvības sulu jaunu pumpuru veidošanai, -- savus resursus tie jau bija izsmēluši. Jāpiebilst, ka tamlīdzīgas metamorfozes, ņemot vērā pašreizējos nestabilos klimatiskos apstākļus, kā arī dīvainās ziemas un vasaras, var novērot gandrīz ik gadu.
Taču oktobrī ziedošu kastani līdz šim nav gadījies redzēt. Turklāt ziedu sveces klāja nevis visu koku vai kādu lielāku zaru, bet tikai vienu vienīgu tā atvasi. Uz kastaņkoka zeltaini rūsgano lapu fona zieds izskatījās lieliski, taču… nedabiski. Visapkārt, arī kokiem, kuri aug blakus šim kastanim, lapas jau bija sažuvušas un gatavas nobirt, bet šajā vienīgajā mazajā zariņā turējās dzīvība.
Šo pārsteidzošo skatu varēja vērot pie 3. tramvaja maršruta apļa netālu no cietokšņa. Vērīgākie daugavpilieši nāca skatīties uz kastaņa vēlo ziedu un pārsteigti teica: „Ir nu gan brīnumi! Vai pie mums atgriezusies vasara? Lai nu tā būtu…”
