Daugavpils novada Skrudalienas pagasta Silenes ciema iedzīvotājs Vladimirs Sergejevs audzē baložus gandrīz sešus gadus desmitus. Viņš atzīst, ka šie brīnišķīgie putni palīdz saglabāt mieru un garīgo līdzsvaru, savukārt tas pozitīvi ietekmē dzīvesbiedru attiecības, kuri mīlestībā, uzticībā un saticībā nodzīvojuši četrdesmit gadus.
Viss sākās Gajokā
Vladimirs Sergejevs ir dzimis Daugavpilī, nu jau viņam ir 64 gadi, no kuriem 21 gads nodzīvots Gajokā. Viņš atceras, ka sācis interesēties par baložiem jau kopš astoņu gadu vecuma: „Mūsu pagalmā bija daudz baložu mājiņu, tāpēc nepamanīt šos putnus nebija iespējams. Visu brīvo laiku mēs dzenājām bumbu vai spēlējām hokeju – trenējāmies. Savukārt sirds priekam rūpējāmies par baložiem – tolaik šī nodarbe bija modē.” Pieredzējuši baložu audzētāji iemācīja zēnam šo spārnaiņu turēšanai nepieciešamās gudrības – kā kopt, barot, rūpēties par mazuļiem un pat ārstēt dažādas kaites, vārdu sakot, visu to, kas jāzina un jāprot īstam „baložmīlim”. Vladimirs zināja visas baložu šķirnes, sāka saprast to valodu un uztvert noskaņojumu. Savukārt piecpadsmit gadu vecumā pusaudzis iegādājās Tūrmana šķirnes baložu pāri: „Ar tiem viss arī sākās. Mani baloži izperēja mazuļus, kuriem es piemeklēju pāri. Putnu skaits auga, un reizē ar to – arī mana autoritāte un apziņa, ka manas zināšanas par šo putnu audzēšanu kļūst aizvien vispusīgākas.”
Vladimira jaunības gados Daugavpilī bija daudz baložu audzētāju – gandrīz katrā pagalmā. Ar šiem putniem varēja arī šo to nopelnīt, un baložu īpašnieki, tostarp Vladimirs, to arī darīja. Daudzi vecāka gadagājuma daugavpilieši noteikti atceras krāmu tirgu Jaunbūvē, vietā, kur pašlaik atrodas tirgus „Madara”. Tieši šeit baložu audzētāji „bīdīja savu biznesu” – pārdeva vai mainīja putnus. „Tā bija mūsu neatkārtojamā kolorītā dzīve, kuru piepildīja ne tikai mīlestība pret baložiem, bet arī sarunas – mēs dalījāmies pieredzē, stāstījām sava „amata” noslēpumus. Tagad, atceroties šos laikus, kļūst mazliet skumji,” saka Vladimirs Sergejevs.
Lietuvā baloži ir cieņā
Vladimiram pienāca laiks doties obligātajā militārajā dienestā. Tā kā viņam nebija kam uzticēt rūpes par savu baložu baru – aptuveni 30 putniem, nācās no tiem šķirties. Daļu spārnaiņu Vladimirs pārdeva, citus uzdāvināja baložu audzētājiem un paziņām.
Tūlīt pēc atgriešanās no armijas viņam neatlika laika savam agrākajam hobijam, jo bija citas, tobrīd aktuālākas rūpes, -- pirmā mīlestība, mācības (Vladimirs apguva mehanizatora profesiju), pēcāk – kāzas, gādāšana par ģimeni un bērniem. Pirmā piedzima meita Ludmila, pēc diviem gadiem – Olga, nedaudz vēlāk – dēls Igors. Interesanti, ka paaugušies, bērni pirmie palūdza ierīkot baložu māju. Tā Vladimirs atsāka nodarboties ar savu agrāko hobiju.
Pašlaik Vladimiram ir vairāk nekā 70 dažādu šķirņu baloži. Nav jēgas rakstīt, cik tie ir skaisti, jo tam pietrūks gan epitetu, gan vārdu, lai paustu sajūsmu. Šie putni ir jāredz.
V. Sergejeva baložu mājā ir vairākas telpas, kur putni dzīvo, vairojas un audzē pēcnācējus. Neskatoties uz atšķirīgo spalvas krāsu, Tūrmana, Baku, Orlovas, cekulainie un citi baloži sadzīvo draudzīgi, bet, ja arī saplūcas, tad tikai mātīšu vai ligzdas dēļ. „Interesanti ir tas, ka baložu tēviņi ir trokšņaināki, savukārt mātītes ir klusas un saticīgas, atšķirībā no cilvēkiem, kuru sabiedrībā bieži vien viss ir otrādi,” joko Vladimirs.
Daugavpilī un tās apkaimē palicis pavisam maz baložu audzētāju, tāpēc Vladimirs pazīst viņus visus: „Lietuvā gan, piemēram, Kauņā, šī šķietami nenopietnā aizraušanās tiek atbalstīta gandrīz vai valsts līmenī. Tur ir dažādas biedrības, turklāt Kauņā ir fantastisks baložu tirgus!” Jāpiebilst, ka arī Vladimirs pārdod baložus Kauņā. Atkarībā no šķirnes putnu pāris maksā no 10 līdz 100 eiro un pat vairāk.
Vladimira trokšņainajai kompānijai, diemžēl, problēmas sagādā plēsējputni un slimības. Saimnieks pats sargā savus putnus no plēsējiem un ārstē kaites. Ar barības sagādāšanu gan nav nekādu problēmu.
Mīlestība un baloži
Runājot ar Vladimiru par baložiem, nekādi nevar atstāt bez ievērības krievu režisora Vladimira Meņšova populāro filmu „Mīlestība un baloži”. V. Sergejevs atzīst, ka filmas galvenā varoņa Vasilija attieksme pret baložiem ir parādīta ļoti profesionāli. Savukārt viņa kūrorta romānam nav itin nekā kopīga ar Vladimira un viņa sievas Elvīras dzīvi, jo viņi mīlestībā un saticībā dzīvo jau četrdesmit gadus.
V. Sergejevs uzskata, ka, pateicoties baložiem, kopdzīves laikā ir izdevies nogludināt daudzus asus stūrus un izvairīties no sarežģītām problēmām: „Ko tur slēpt – gadās, ka sastrīdamies ar dzīvesbiedri vai rodas citas nepatīkamas situācijas. Taču atliek vien man aiziet uz baložu māju, pakomunicēt ar putniem, un sirds atkal kļūst viegla un dvēselē ielīst gaišums. Šķiet, ka no pleciem nomesta smaga nasta, un atkal gribas dzīvot un strādāt. Cilvēki varētu daudz ko iemācīties no šiem putniem. Tie ir uzticīgi un draudzīgi, nekad nekonfliktē, vienmēr atrod kopīgu valodu. Ne jau velti baložus, nevis kādus citus putnus, uzskata par miera nesējiem.”
Vladimira Sergejeva baložiem ir kāds ļoti atbildīgs uzdevums. Līgava un līgavainis bieži vien vēlas pāri – divus baltus baložus, lai kāzās, kuras bieži tiek rīkotas skaistajā Červonkas pilī Vecsalienas pagastā, palaistu putnus gaisā. Pēc šīs svinīgās un skaistās ceremonijas baloži vienmēr atgriežas Silenē pie sava saimnieka.
Baložu kopšana un pavairošana ieguldītā darba un izdevumu ziņā ir salīdzināma ar mājputnu un pat mājlopu turēšanu, tāpēc ģimenes budžetā tam ir jāparedz līdzekļi. Vladimirs atzīst, ka dzīvesbiedre Elvīra nekad nav pārmetusi viņam par šo šķietami nenopietno hobiju – tieši pretēji, sieva to saprot un atbalsta. Jo no vīra noskaņojuma ir atkarīgs arī viņas dvēseles stāvoklis.
Ne tikai baloži
Neskatoties uz tik ilgstošu un nopietnu aizraušanos ar baložu audzēšanu, Vladimiram ir arī citas intereses un nodarbes. Viņam un dzīvesbiedrei Elvīrai Silenē pieder kafejnīca „Marianna”, kura, par spīti mūsdienu dzīves straujajiem pavērsieniem, darbojas jau gandrīz trīs gadu desmitus. Tas liecina, ka iestāde tiek prasmīgi vadīta un ir pieprasīta. Kafejnīcas saimniece pašlaik ir Elvīra – vīrs to pārreģistrējis ir viņas vārda. Vladimirs jokojot bilst, ka sev esot atstājis pensiju, kuru godam nopelnījis, gandrīz pusgadsimtu strādājot par mehanizatoru, un brīnišķīgos putnus.
Sergejevu ģimene dzīvo necilā namiņā, kura galvenā bagātība ir baložu „ferma” un tās jaukie iemītnieki. Pie mājas ir skaists dīķis, kurā mīt gandrīz pudu smagas karpas, platpieri, amūri un citas zivis.
… Elvīra, pārnākusi no kafejnīcas, palūdza vīram, lai viņš, izņemot baložus, parāda reportierim arī „savus ragus”. Šajā ģimenē humors ir neatņemama kopdzīves daļa, tāpēc mēs dodamies uz pirtiņu, kuras sienas rotā neskaitāmas medību trofejas. Visskaistākie un lielākie aļņa ragi, protams, pieder saimniekam, un viņš ar to lepojas.
Runāt ar Vladimiru par baložiem var bezgalīgi. Putni lido virs galvas, metot gaisā kūleņus, nolaižas uz pleciem, dūdo – tie ir visur. Taču tuvojas putnu barošanas laiks, un saimnieks sāk uztraukties. Man ir laiks doties projām, jo putnu vakariņas vienmēr notiek vienā laikā un kavēšanās nav pieļaujama.
