Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2021. gada 15. aprīlis
Ceturtdiena
Aelita, Gastons
+5.9 °C
apmācies

Peipini

      Vītu ar taidu pasaukšonu Latgolā ir daudz. Zynomuokī Peipini ir storp Škeļtinim i Ragelim, kur krystcelēs pi azara stuov Peipiņu Suopu Dīvmuotis bazneica. A itī Peipini, par kurim tān stuosteišu, atsarūn 5 kilometri aiz Špogu.

 

      Viedekleits kartē. Vierzīnī iz Rēzekni kaidu gabaleņu aiz Dubnys upis suocās ilgs kolns, kura ploskonajā viersyunē grāks naapsastuot i napasavērt atpakaļ.

      Najauši (kai vacī latgalīši saceitu – nauošmai) saguoja, ka 2010. goda vosorā tyku paaicynuots pasadorbuot pi vuiceibu kinys „Latgales kultūras mantojums”[1]. Maņ nikaidys lelys saprošonys audiovizualuos dzeluos tod nabeja, a te – dorbs kūpā ar producentu Viktoru Rubanu, videooperatoru Gvido Skulti, scenaristu Alvi Lapiņu! Es beju ūtrais scenarists.

      Goda garumā beja kaidi pīci seši komandiejumi pa vysu Latgolu, kotrs nu tim div treis dīnu garumā. Vokorūs piec dorba ilgi vīsneicā vysi runovomēs, tod i naktī numureņā, kur parosti es tyku salykts kūpā ar Gvido Skulti.

      Vierūs, kai jī struodoj. Ar tānejū pīredzi varu pasaceit – tei beja augstuokuo profesionalisma lateņa, nikuo lobuoka da šam naasmu pīdzeivuojs!

      Tamā kinā beja juobyun ari dobys skotim, kuri reprezentej Latgolu, ari kaidā to mārā izskaidroj, parkū latgalīšim ir taida mentalitate, taida literatura. Pa manim, geomorfologiskajim i klimatiskajim apstuoklim ir lela nūzeime iz tū, kai materiali i, kas vēļ svareiguok, morali i gareigi dzeivoj cylvāki kaidā teritorejā.

      Izsprīdem, ka pasavierīņs nu Peipiņu kolna ir pats tys. Gvido Skulte lūžņuoja pa kryumim i vaicuoja lobuokū rakursu, mes stuovējom i sprīdem, deļkuo itys pasavierīņs nav palics par klišejisku, parkū juo nav skaudzem muokslinīku gleznuos, posta atkluotnēs. Sprīdem, ka ite īsadarātu skotu laukums, apmāram taids, kai ībraucūt Kruoslovā.

      Vyss te kai iz skotivis – pļovys, meži, tod otkon vēļ augstuoki meži! Gvido Skulte saceja, ka, car objektivu pītiuļojūt, var redzēt laikam Kruoslovu. Skaidrā laikā i na pret sauli, runoj vītejī. Pa taisnū leidz Daugovpilei, areidzon Kruoslovai, kaidi 30 km. Nui, ir kur aci palaist breiveibā!

      Cytuos kartēs, nūruodūt iz redzis baudom, itamā vītā īštampavuots taids kai viedekleits. Munai babai taids vādaklys beja, agruok tū praseja smolkais stils. Ka mani kaids transports vad puori Peipiņu kolnam, maņ pruotā cieški īskrīn muna baba. Nui, asociacejis kotram sovys, gryuši juos menedžēt (kai vacī latgalīši saceitu – reņdēt).

      A kolns i rikteigi lels. Ka pasaver padūmu militaristu 1981. goda karti, var redzēt, ka kolns atsarūn 152,3 m viers jiurys leidzīņa, sovutīs pi tylta par Dubnu ir 101 m. A kolnā, pi Veiskupiškim, tamā kartē atzeimāts  nazkaids tūrņs.

 

      Semafora kolns. 2018. goda rudinī pyrmizruodi pīdzeivova divsereju dokumentaluo kina „Latgalīši Pīterpilī“. Tī ir taida epizode, kur Guntis Rasims stuov Picerī pi Zīmys piļs i ruoda iz kantainu tūrneiti pošuokajā auškā. Voi zynit, kas tys taids? Semaforu telegrafa tūrņs, kurs atsaroda tīpat rādā cara kabinetam.

      Semaforu telegrafu sauce ari par optiskū, taida lineja guoja car Latgolu. Vīns nu pyrmajim, kurs pieteja ituo telegrafa viesturi, beja Mārtiņš Grigorovičs. Jis 20. gs. treisdesmitajūs godūs beja Rušuonys posta-telegrafa kantura prīkšnīks, ari diktiņ aizrauteigs kolekcionars i nūvodpietnīks. Juo kolekcejā beja Latgolā atrostī zalta dirhemi, daudzi vysaižu raritašu. Runoj, ka taišni ituos kolekcejis dieļ jis i cīte Ūtruo pasaulis kara godūs.

      „Lai rastu ātru un ērtu satiksmi ar Krievijas rietumu daļu – Poliju – 1835. g. iesāka būvēt optiskā telegrafa līniju: Pēterburga-Pliskava-Daugavpils-Viļņa-Grodņa-Varšava, gar Pēterburgas-Varšavas šosejas malu, pēc Šato sistēmas. Šīs līnijas būvi nobeidza 1838. g. beigās. Gandrīz viss 1839. gads pagāja līnijas izmēģināšanā un tikai t. p. gada 20. decembrī atklāja telegrafa līnijas darbību, kas noritēja dienu un nakti. Privātas telegrammas nepārraidīja. Visa līnija no Pēterburgas līdz Varšavai sastāvēja no 149 torņiem, uzbūvētiem pēc vienāda plāna. Torņus būvēja no koka 21,3 m augstus (10 asis) un virs torņa 3,2 m (1,5 asis) augstu atradās optiskā telegrafa pārraidīšanas ierīce, kas sastāvēja no regulatora un 2 spārniem burta T veidā. Tumšā laikā 3 spārnu galos piekāra degošus lukturus, kas deva iespēju labi noteikt spārnu stāvokļus. Pārraidāmos signālus uztvēra ar tālskata palīdzību. [..] Pamati torņiem rakti zemē 2,1 m (1 asi) dziļi un mūrēti no akmeņiem ar stipru kaļķu javu 1 aršīnu biezi. Torņu apakšējos stāvos bija ierīkots dzīvoklis signālistiem, sastāvošs no virtuves un 2 istabām. [..] Torņi būvēti 7–12 verstes viens no otra augstākos kalnos. Koki, kas atradušies līnijā starp torņiem, nocirsti. Telegramma no 45 signāliem no Pēterburgas līdz Varšavai pārraidīta 22 min laikā”[2].

      Kod pasaruodeja elektriskais telegrafs, itais vairs nabeja vajadzeigs. Bet apleicejuo tauta ituos vītys vēļ ilgi īguoduoja i sauce par majakim. Runoj, ka tūrni beja Ranču kolnā pi Kuorsovys, Rēzeknē nazkur pi tānejuos Muorys, Oļhovkys kolnā i c. Vīnu vītu pi Feimanim maņ ruodeja viesturnīks Māris Rumaks.

      Mārtiņš Grigorovičs atroda semaforu telegrafa divu tūrņu fundamentus – vīnu Cauņu kolnā, a ūtru „Peipiņu lielajā kalnā pie šosejas, kur tagad uzcelts trigonometriskais tornis”. Mārtiņš Grigorovičs Peipiņu kolnu ir pamateigi i ilglaicieigi pietejs, vysu kū dazynuojs. Ari tū, ka „Lielā Peipiņu kalna apvidū, 1/2 km attālumā no Latgales šosejas, purva-pļavas vidū atrodas ap 2 ha liels uzkalniņš, kura virskārta sastāv no kādas gaiši dzeltenas zemes masas. Zem tās 1/2 metra dziļumā stiepjas šūnveidīgs mineraļa slānis. Šā uzkalniņa apkārtnē atradušies kādi balta māla slāņi, ko 1912. g. esot visu izrakuši un pa dzelzceļu no Višku stacijas nosūtījuši uz Krieviju trauku rūpniecības vajadzībām."[3]

     

      Īrokumu kolns. Nazynu, voi iz Peipiņu kolna aug peipinis, naesmu redziejs. Maruta Latkovska, kurai vīna nu darbeibys sferom ir etnobotanika, ir dazynuojusi, ka Latgolā peipinis sauktys ari par boltuom pučem, cytur ari par gūvmeizom. Peipinis tān cylvāki arviņ vairuok sauc par margrīteņom, viņtik autentiskuoks laikam ir nūsaukums peipinis. Peipiņu kolns irā, a Margrīteņu kolna tok nav!

      Jau godu piecyn Pyrmuo pasaulis kara īsuokšonys asiņainuo fronte daguoja leidz Daugovai. 1915. goda vosorā steidzami tyka izveiduots rezervis aizsardzeibys rūbežs, ka vuocīši ījims Daugovpili i īs iz Picera pusi. Dubnys upe, azaru lineja (nu Bleidys azara leidz Šekšineišam) beja dabiska aizsorgbarjera. Dzeļžaceļš i šoseja, kuri kai nazs škierbā prolein storp Kūrlū i Veirūgnys azarim, cīš parūceigi atvešonai i aizvešonai.   Plus dzeļžaceļa staceja ar spīkerim, estakadem i rampom! Plus dominejūša viersyune! Karūs tai – kurs augšuok, tam i prīkšrūceibys! Par tū iz Peipiņu kolna i jam apleik tyka izrokti īrokumi, sataiseitys blindažys, izpieteitys i pīšautys pozicejis.

      Ituos pozicejis nūderēja sorkonajim, kod 1920. goda janvarī jī atsakuope nu Daugovpiļs. Itymā rajonā nūtyka tai saucamuos Vyšku kaujis (4.–12. janvars), kas beja vīnys nu leluokajom Latgolys atbreivuošonys operacejā. Nu dīnvydim guoja puoļu karaspāks, nu vokorim Latvejis armeja. Te, zam Peipiņu kolna, ituos divys armejis sazavīnova.

      Ogruok grozna militara vīneiba beja bruņuviļcīni. Pādejū reiz taidi Latgolā karovuši 1944. goda vosorā zam Izvoltu. A pi Špogim 1920. goda janvarī bruņuviļcīni ceinējuos pret bruņuviļcīnim. Karaveirs ar šautini var sasatikt ar īnaidnīka karaveiru, kuram ari ir šautine, gondreiž voi vysur. Bet bruņuviļcīņs ar bruņuviļcīni?  Latvejis armejis bruņuviļcīņs te ceinējuos ar treis Stučkys armejis bruņuviļcīnim – „Ļeņins”, „Trockis”, „Nāve vai uzvara”.

      Ūtruo pasaulis kara godūs te ari karuoja. Kod padūmu armeja atsakuope, leluokuos kaujis iz t. s. Latgolys šosejis beja pi Rušenicys, Garūs kolnu muižys, ari ite, pi Peipiņu. Te 1941. goda juņa beiguos karova vuocu 56. motorizātuo korpusa 8. tanku divizeja pret padūmu 21. motorizātuo korpusa 92. tanku pulku[4]. Te, ap i iz Peipiņu kolna, nūtyka pyrmuo tanki pret tankim kauja Latvejis teritorejā.  



[1] 56 minūtes gara, paredzēta 10.-12. klasēm.
[2] Grigorovičs M. Optiskais telegrafs Latvijā // „Ekskursants”, 1934., Nr. 7.
[3] Saules pasts // „Zemkopju Saule", 1931., Nr. 6.
[4] Karaļūns V. „Sācis runāt" Peipiņu kalns // „Avangards", 09.06.1987.