„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 20. aprīlis
Sestdiena
Mirta, Ziedīte
+3.2 °C
apmācies

Pensionāri Daugavpilī brauc par puscenu: par un pret

Daugavpils domes deputāti vētraini apsprieda jautājumu kas saistīts ar pensionāru skaita samazināšanu sabiedriskajā transportā. Daugavpils domes deputāti pieņēma lēmumu daļēji atcelt atvieglojumus. Tādējādi no 27. novembra par biļeti autobusā un tramvajā Daugavpils pensionāriem jāmaksā 50% no tās kopējās cenas – 25 centi. Avīzes „Latgales Laiks” reportiere lūdza pilsētniekus paust savu viedokli par šo lēmumu.

„Tam ir gan plusi, gan savi mīnusi. Protams, pensionāri ir sarūgtināti, ka viņiem ir atņemta daļa atvieglojumu, turklāt tas ir kontingents, kurš tramvajos sastopams visbiežāk. Nekas,  ierobežojumu laikā triju vai četru reižu vietā nedēļā brauks uz veikalu vienu vai divas reizes. Tādējādi tramvajos būs mazāk cilvēku. Es reti braucu ar tramvaju, taču zinu, ka pēc darba dienas, piemēram, rūpnīcā, ir grūti visu ceļu stāvēt kājās, un cilvēki pat jūtas aizvainoti, ka nestrādājošie bariem braukā šurpu turpu, bet strādājošam cilvēkam, kurš maksā par biļeti pilnu cenu, nav, kur apsēsties. Iespējams, varēja ierobežot laiku, kad pensionāri drīkst braukt bez maksas un netraucēt citiem, taču tagad, kad ir augsts saslimstības līmenis, jāsēž mājās,” uzskata Polina.

„Es dzīvoju apavu kombināta mikrorajonā, šeit viss ir, un man nav nepieciešamības bieži braukt ar sabiedrisko transportu. Uzskatu, ka ir vairāk jākustas, jāiet kājām. Dažkārt arī pati mājās „aizsēžos”, un tad sāk sāpēt te vienā, te citā vietā, savukārt, kad sāku kustēties, sāpju sajūtas pamazām izgaist un atkal viss ir kārtībā. Šajā smagajā laikā vairāk jādomā nevis par pensionāriem, bet par tiem, kuri strādā. Mēs, pensionāri, saņemam pensiju, bet ir daudz jaunu cilvēku, kuri šajā laikā ir spiesti sēdēt mājās bez darba vai arī saņem minimālo darba algu un viņiem katru dienu jābrauc uz darbu. Protams, katrs runā par savām vēlmēm, pauž savas domas un vēlas apmierināt savas vajadzības, taču pašreizējā situācijā, pirms doties ārā, ir jādomā. Ierobežojumu ieviešana ir pareizs lēmums, -- būs mazāk saslimušo,” saka Tatjana.

„Protams, mani tas nepriecē, bet ko lai dara – ierobežojumi ir ierobežojumi. Tā ir cīņa ar mums, pensionāriem, lai mūs pieradinātu braukt tikai tad, ja ir nepieciešamība, nevis braukāt šurpu turpu vairākas reizes dienā. Es neesmu dumpinieks un cenšos pildīt visas valstī noteiktās prasības. Un kāpēc gan mums vecumdienās būtu jāriskē? Jāvalkā sejas aizsragmaska, jāizvairās no vietām, kur ir daudz cilvēku, piemēram, tirgus. Maskā, protams, nav īpaši ērti, aizsvīst brilles, bet nekas, staigāju. Var arī tā pastaigāt, lai pasaudzētu savu veselību un nenokļūtu slimnīcā, nezinot, vai izārstēs, vai būs jāmirst. Esmu dzirdējis, ka „kovids” ir bīstams, ne jau velti par to runā ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Labāk palikt mājās vai doties pastaigā uz parku,” tā domā Josifs.

„Ja jau karantīna, tad karantīna, un nav ko bez jēgas vizināties tramvajos. Pilsētā ir daudz inficēto un ierobežojumi ir ieviesti, visdrīzāk, tāpēc, ka bija acīmredzams – nekādi aicinājumi pensionārus nespēj ietekmēt, tāpēc noteica, ka par braucienu jāmaksā 25 centi. Arī es esmu pensionāre, izmantoju atvieglojumus, taču ne jau diendienā vai arī vairākas reizes vienā dienā. Vajadzēja uzreiz ieviest stingrus ierobežojumus, bet, ja kāds iebraucis no citurienes, uzreiz ievietot karantīnā, jo nu jau saslimušo ir pārāk daudz. Cilvēki neievēroja noteikumus, uzskatīja, ka „kovids” ir meli, un, lūk, rezultāts – slimo kļūst aizvien vairāk. Varbūt atvieglojumus vajadzētu noteikt katram pensionāram individuāli, ņemot vērā viņa veselības stāvokli, vajadzības un pensijas apmēru,” saka Inna.

„Šis ierobežojums ir skāris arī manus tuviniekus. Mana māte brauc uz procedūrām, un tagad viņai jāmaksā par braucienu. Mēs mājās jau runājām par šo tēmu. Uzskatu, ka ierobežojumi ir nepieciešami, lai pasargātu pensionārus, taču ne jau visi pensionāri to saprot, bet, ja kādam jābrauc ar sabiedrisko transportu kāda svarīga iemesla dēļ, tie ir papildu izdevumi. Protams, kādam tā nav liela nauda, taču ir cilvēki, kuriem viss sarēķināts līdz centam. Es gan biežāk eju kājām. Ja tās ir divas vai trīs pieturas, var arī paieties. Esmu veselīga dzīvesveida piekritēja. Tagad visos pilsētas mikrorajonos ir daudz veikalu,” savu viedokli pauž Svetlana.