Lai uzzinātu, kā Daugavpils zobārstniecības poliklīnikā tiek risināts kadru un bērnu zobārstniecības jautājums, mēs aicinājām uz sarunu iestādes vadītāju Vaclavu Jasvinu.
Pagājušajā gadā četri cilvēki (trīs jaunietes un viens jaunietis) iestājās Rīgas Stradiņa universitātes Stomatoloģijas institūta maksas studiju grupā. Apmaksāt mācības (tie ir 12 000 eiro gadā) uzņēmusies Daugavpils dome. Tādējādi viena studenta – topošā zobārsta -- mācības pašvaldībai izmaksās 60 000 eiro piecos gados. Šo iespaidīgo summu pašvaldība piešķīra, zinot par nopietno problēmu – ārstu (īpaši mazu bērnu zobārstu) trūkumu. Šogad pašvaldība pieņēma lēmumu nosūtīt studēt par maksu vēl četrus absolventus, kuri vēlas kļūt par zobārstiem. Tādējādi var cerēt, ka Daugavpilī nākotnē būs astoņi jauni speciālisti. Poliklīnikas administrācija uztur sakarus ar studentiem, interesējas par viņu panākumiem, sniedz morālu atbalstu.
„Taču mums ir jādzīvo šodien un jāsniedz palīdzība bērniem arī tagad,” saka Daugavpils zobārstniecības poliklīnikas vadītājs Vaclavs Jasvins, „pieaugušie daugavpilieši saņem stomatoloģijas pakalpojumus poliklīnikā vai zobārstu privātpraksēs, kuru pilsētā, par laimi, ir gana daudz. Taču privātpraksēs bērnus ne vienmēr grib pieņemt dažādu iemeslu dēļ, domāju, ka neviens nevēlas strādāt par „limonādi”, jo valsts par bērniem sniegtajiem pakalpojumiem maksā ļoti maz. Un tas attiecas ne tikai uz stomatologiem – ikviens cilvēks, ja viņam ir iespēja darīt to pašu darbu par lielāku samaksu, strādās tur, kur viņam vairāk maksās. Ļoti garas rindas pie bērnu zobārstiem ir visā Latvijā – gan Liepājā, gan Rīgā, kur zobārstu ir gana daudz, taču viņi neslēdz līgumu ar Nacionālo veselības dienestu, tāpēc nepieņem bērnus, bet, ja arī pieņem, tad bērnus, kuriem jau ir vairāk kā 10—12 gadi, t.i., tādus, ar kuriem jau var sarunāt, kuri pareizi atvērs muti, kuriem var izmantot atsāpināšanu. Savukārt mazos nepieņem, sūta uz poliklīniku, bet poliklīnika nav bezizmēra. Ārstu trūkst, jo visi stomatologi, kuri strādā privātpraksēs, ir bijušie mūsu ārsti. Turklāt bērnam jāveltī vairāk laika, viņš ir jāpierunā, viņam jāskaidro. Dažkārt nelīdz nekāda pierunāšana, bērnam neizdodas sniegt palīdzību, bet ārsts paliek bez naudas kompensācijas par patērēto laiku.” Pie Daugavpils zobārstiem cilvēki brauc no visas Latgales un pat citiem reģioniem, no Rīgas, un rindas kārtībā (pēc pieraksta) viņiem ir iespēja tikt pie ārsta.
Poliklīnika paliks bez četriem zobārstiem ar feldšera izglītību
Astoņi jaunie speciālisti poliklīnikā sāks strādāt vēl ne tik drīz, bet no četriem iestādei būs jāšķiras jau 2021. gada 1. janvārī, jo Latvijā ir jāatlaiž speciālisti, kuriem ir zobu feldšera diploms – tos vairs nereģistrēs. Medicīnas iestādei tā ir ļoti liela problēma, jo ārstu paliek aizvien mazāk. Savukārt cilvēki cenšas tikt pie zobārstiem poliklīnikā, tā kā cenas šeit ir zemākas, jo tas ir pašvaldības uzņēmums. „Man nav saprotama valsts ierēdņu pozīcija – cilvēki strādā profesionāli (to man teica pacienti, kuri ir satraukušies par šādu pavērsienu), daudzus gadus nostrādājuši profesijā, visu prot, tad ļaujiet viņiem mierīgi strādāt, kamēr ir spēks un vēlēšanās kvalitatīvi veikt savu darbu. tas ir aizvainojoši – pateicības vietā speciālisti saņēmuši no valsts „spērienu ar zābaku”. Poliklīnikas administrācija taču zina, kā strādā darbinieki, un šādus jautājumus varētu izlemt patstāvīgi. Turklāt pacienti nesūdzas, bet gan slavē, ir apmierināti un tagad ļoti pārdzīvo, ka turpmāk nevarēs pierakstīties pie uzticama ārsta, tāpēc steigšus pierakstās ārstēšanai, kamēr vēl var,” saka V. Jasvins.
Vaclavs Jasvins uzsver: „Ir jāsaprot, ka tā ir ļoti liela problēma – poliklīnikā paliks par četriem ārstiem mazāk. Man kā vadītājam (šeit esmu nostrādājis 45 gadus), protams, gribas, lai mūsu poliklīnika strādātu arī turpmāk, ienāktu jauni kadri un tiktu iegādātas jaunas iekārtas. Poliklīnika arī tagad ir ļoti labi nokomplektēta, ir labas medicīnas iekārtas, taču tuvākajā laikā tās stāvēs dīkā, jo nav ārstu. Savukārt tie, kuri būs ieguvuši izglītību par pilsētas domes līdzekļiem, atnāks tikai pēc 4—5 gadiem.
Pašlaik ir daudz pensijas vecuma ārstu, un, kamēr atnāks jaunie speciālisti, mēs jau būsim prom. Tāpēc es lūdzu mūsu pašvaldību rast līdzekļus, lai programma, kura darbojas jau divus gadus, tiktu turpināta arī 2021. gadā, t.i., lai dome varētu vēl nosūtīt talantīgus jauniešus studēt par maksu.” Tādējādi poliklīnikā varēs atrisināt kadru jautājumu. Tā kā ar studentiem ir noslēgts līgums, saskaņā ar kuru viņiem pēc studiju beigšanas jāstājas darbā Daugavpils zobārstniecības poliklīnikā un jānostrādā šeit ne mazāk kā desmit gadus. Savukārt, ja viņi vēlēsies strādāt citur, būs jāatmaksā visa viņu izglītošanā ieguldītā summa.
Stipendiāti tiek atlasīti ļoti nopietni, sadarbībā ar Daugavpils Izglītības pārvaldi. Daudzos jautājumos palīdz domes deputāte Līvija Jankovska. Poliklīnikas darbinieki ir ļoti pateicīgi Daugavpils domes deputātiem, kuri nobalsoja par stipendiju piešķiršanu (jāatzīmē, ka ne visi to atbalstīja), par tālredzīga lēmuma pieņemšanu pilsētas labā.
Ja nav norīkojuma, reģioni paliek bez ārstiem
„Slikti, ka Latvijā atcelta jauno ārstu norīkošana pēc augstskolas absolvēšanas. Kad es pabeidzu studijas, mācījos labi un biju pirmais norīkojumu sarakstā, izvēlējos savu dzimto pilsētu Daugavpili. Tolaik ministrija saņēma pieprasījumus un zināja, kur, kādi un cik ārsti ir nepieciešami, un jaunos ārstus sūtīja uz turieni, kur viņi bija vajadzīgi, un tur jaunajiem speciālistiem bija jānostrādā vismaz trīs gadi. Savukārt tagad norīkojumu nav, un, pabeidzot studijas, sava vieta jāmeklē pašam, kur vien gribi, turklāt visi vēlas palikt Rīgā,” atzīmē Vaclavs Jasvins, „turklāt mācībām ir viens trūkums – nav prakses, tātad – nav arī pietiekamu prasmju. Par laimi, pašlaik jau ir ieviestas izmaiņas programmā, -- piektā kursa studenti izies praksi Latvijas stomatoloģijas iestādēs. Domāju, ka februārī arī pie mums atbrauks praktikanti.
Lai kā mēs beidzamajos piecos gados motivējām studentus palikt pie mums, piesaistīt jaunos speciālistus neizdevās. Tāpēc skolu absolventiem tā ir ļoti laba programma – viņiem ir uzspīdējusi laimes zvaigzne. Protams, Stomatoloģijas institūtā studenti mācās arī budžeta grupās, turklāt viņu nebūt nav maz, taču neviens no viņiem nebrauc strādāt uz Daugavpili. Un ar ko es kā vadītājs varu viņus ieinteresēt? Būsim godīgi – Daugavpils dome dara to, kas no tās atkarīgs, -- jaunajiem speciālistiem tiek piešķirts dzīvoklis. Un es pastāvīgi atkārtoju un varu galvot -- kamēr nav ieviesta norīkojumu sistēma, uzlabojumu nebūs, lai kādi arī būtu augsta ranga ierēdņu iebildumi.
Taču nevar teikt, ka poliklīnika zaudē savas pozīcijas, -- mēs strādājam, sniedzam visu stomatoloģijas pakalpojumu kompleksu (viss notiek – protezēšana, tiek sniegti zobu higiēnista pakalpojumi, ārstēti bērni). Mēs nespējam sniegt pakalpojumus visiem, kam tie nepieciešami, un rezultātā veidojas rinda, jo bērnus pieraksta pie mums no visas Latgales un arī citurienes. Ir visur problēmas. Uzskatu, ka Veselības ministrijā jādomā un jāpieņem attiecīgi lēmumi, jo vienīgi tā spēj mainīt situāciju.”
Topošajam speciālistam obligāta vajadzīga prakse
Pirms kāda laika nezin kāpēc pārtrauca sūtīt studentus praksē – saprātīgam cilvēkam šāda rīcība nav saprotama. Taču tagad institūtā nonākuši pie secinājuma, ka prakse tomēr ir nepieciešama, un vērsušies arī Daugavpils zobārstniecības poliklīnikā. Praktikantus uzņemsim. V. Jasvins stāsta: „Kā lai neuzņem – bez prakses taču nekādi neiztikt! Arī tad, kad prakse jau bija atcelta, pie mums vērsās studenti, mēs viņus pieņēmām, mācījām par sava budžeta līdzekļiem cerībā, ka ar laiku mums būs jauns speciālists. Un ja mēs zināsim, ka, absolvējis augstskolu, pašreizējais praktikants nāks pie mums strādāt, pieliksim visas pūles, stāstīsim visas mūsu darba nianses, rādīsim, mācīsim. Pēc augstskolas beigšanas jaunajam speciālistam vēl ir ļoti daudz jāmācās, īpaši medicīnas jomā. Turklāt zobārstam ir ļoti svarīgi, ar kādām rokām daba viņu apveltījusi, ko viņš prot ar tām darīt. Jābūt manuālām prasmēm, jo mūsu zelts ir mūsu rokas! Kā arī tas, kā mēs to protam darīt, kā viss izdosies, un vai pacients saņems kvalitatīvu palīdzību – tas viss ir ļoti svarīgi. Protams, jaunajam ārstam nav visu šo praktisko iemaņu, institūtā viņš tās vēl nav ieguvis – tur ir ļoti daudz teorijas. Agrāk, kad vēl bija prakse, studenti to izgāja, pēc tam brauca pie mums strādāt, apguva mūsu profesijas pamatus, bet, nostrādājuši poliklīnikā 3—4 gadus, aizgāja uz privātpraksēm.
Daugavpilī trūkst ne tikai zobārstu, piemēram, Daugavpils reģionālajā slimnīcā pēc tam, kad mūžībā aizgāja ārsts Viktors Andrjušenko, nav sejas un žokļu ķirurga, un es šaubos, ka šāds speciālists tur drīzumā būs. Un arī tā ir mūsu ķirurgu problēma. Ja pie mums vēršas pacients, kuram ir nopietnas problēmas (piemēram, lūzumi), un viņa ārstēšanu nevar veikt ambulatori – poliklīnikā, mēs tikai varam viņu nosūtīt uz Rīgu. Taču cilvēkiem nav nemaz tik vienkārši aizbraukt uz galvaspilsētu. Agrāk mēs sūtījām pacietus uz centrālo pilsētas slimnīcu, ar kuru pastāvīgi uzturējām sakarus,”
