Daugavpils novada Naujenes pagastā, kurš atrodas vistuvāk Daugavpilij un savā ziņā uzskatāms par piepilsētas pagastu, vienmēr rit dažādi darbi. Tas liecina, ka pagasta vadība cenšas labiekārtot Naujenes ciemu, radot tā iedzīvotājiem komfortablus dzīves apstākļus.
Sola, bet nedara
Saruna notika ar Naujenes pagasta bijušo šoferi, kurš šajā profesijā nostrādājis vairāk nekā četrdesmit gadus, tagad jau septiņdesmit deviņus gadus veco pensionāru Konstantīnu Grustānu. Viņš atklāti pastāstīja par savu, lai arī gana smago, bet interesanto dzīvi, ģimeni un izteica savu viedokli par pašreizējo ekonomisko un politisko situāciju Latvijā.
Ilggadējajam un pastāvīgajam avīzes „Latgales Laiks” lasītājam nav pretenziju ne pret agrāko, ne tagadējo Naujenes pagasta vadību, jo K. Grustāns uzskata, ka tā savu iedzīvotāju labā dara visu iespējamo, cik vien to ļauj finansiālās un citas iespējas. Konstantīns īpaši uzslavēja pagasta pašreizējo vadītāju Ināru Miglāni – kvalificētu speciālisti, kura labi pārzina savu jomu un ir kompetenta daudzos jautājumos, bet galvenais – I. Miglāne ir atsaucīgs cilvēks, kurai nav vienaldzīgas iedzīvotāju problēmas, -- naujenieši var saņemt ne tika padomu, bet arī reālu palīdzību.
Pirms pārcelšanās uz Naujenes ciemu Konstantīns Grustāns kopā ar ģimeni – dzīvesbiedri Lidiju un trim bērniem (divi dēli – Konstantīns un Ilmārs, un meita Ināra) dzīvoja Kreipānos, sešus kilometrus no pagasta centra. Tajos laikos ģimene kopa piemājas saimniecību – turēja govi un citus mājlopus, apstrādāja dārzu, gatavoja lopbarību, vārdu sakot, darīja visus ierastos zemnieku darbus.
Savukārt Konstantīns toreizējā sovhozā „Naujene” strādāja par kravas automašīnas šoferi, paspēja paveikt gan kolektīvās saimniecības darbus, gan uzturēt kārtībā savu piemājas saimniecību: „Tolaik mēs dzīvojām ar optimismu un prieku. Agrāk nebija ne okupantu, ne t.s. patriotu, cilvēki netika šķiroti savējos un svešos. Visi bija vienlīdzīgi. Tagad ir otrādi – vairs nav kopības sajūtas, cilvēki ir „sašķiroti”. Savukārt varas pārstāvji tikai tukši sola, krāpj un liekuļo, bet cieš iedzīvotāji.” K. Grustāns piebilst, ka valsts problēma ir nevis tā, ka nespēj paēdināt un apģērbt nabadzīgos, bet gan tā, ka pie varas esošie nekādi nespēj apmierināt savas vajadzības, protams, pārnestā nozīmē.
Runājot par ienākumiem kolhozu un sovhozu laikos, kad Konstantīns strādāja par šoferi, un viņa tagadējo finansiālo stāvokli, pensionārs saka: „Reiz sovhoza vadītājs pa jokam teica, ka es nopelnu vairāk nekā viņš. Tā arī bija. Toties tagad vadītāji saņem tūkstošiem eiro, bet vajadzīgi un prasmīgi speciālisti, salīdzinājumā ar viņiem, -- grašus. Kā tas ir iespējams?”
Ar tīru sirdsapziņu
Pēc gandrīz četrdesmit Kreipānos nodzīvotiem gadiem ģimene apmetās uz dzīvi sovhoza centrā Naujenē.
Šeit Konstantīns kopā ar sievu dzīvo nu jau četrus gadu desmitus, tāpēc ir iespēja salīdzināt agrāko dzīvi nomaļos laukos un tagadējos dzīves apstākļus – gandrīz kā pilsētā. Grustāni dzīvo trīsstāvu mājā, dzīvoklī ar krāsns apkuri, malku sagādā paši.
Bijušajam šoferim tagad nav saimniecības, jo gadi liek sevi manīt. Tā kā arī viņa dzīvesbiedre Lidija smagi strādāja – par kurinātāju, sētnieci un sanitāri bērnunamā, tiesības atpūsties un vadīt mierīgas vecumdienas Grustāni ir nopelnījuši godam. Šogad Konstantīns un Lidija nosvinēja 55 gadu kopdzīves jubileju. Ģimenes galva par to joko: „Divi piecinieki – tas ir mūsu dzīves vērtējums. Tātad esam dzīvojuši teicami. Taču patiesībā ir visādi gājis. Bijuši arī divnieki, kā jau katrā ģimenē. Tagad ģimenes tik ilgi kopā nenodzīvo. Jaunatnes nevēlas apgrūtināt sevi ar saistībām vienam pret otru, uzņemties atbildību.”
Konstantīna un Lidijas bērni jau ir nobrieduši cilvēki, visi strādā, izaudzinājuši bērnus – Grustānu pārim ir divas mazmeitas un mazdēls, kuri, turpinot dzimtu, dāvājuši dzīvību vēl trim bērniem, -- nu jau Konstantīna un Lidijas mazmazmeitām.
Dienā, kad notika mūsu saruna, pie pagasta pārvaldes ēkas tika labots ceļš un labiekārtota teritorija. Rūca mašīnas, greideri un dažādi mehānismi, rosījās strādnieki. To vērojot, Konstantīns teica, ka viņu pārņem prieks, redzot, kā ciems kļūst aizvien skaistāks, attīstās tā infrastruktūra. Viss tiek darīts cilvēku labā.
Konstantīns nav nekādu nākotnes plānu, tāpēc arī necenšas ielūkoties rītdienā. Pārcilājot atmiņā nodzīvoto mūžu, vērtē to pozitīvi: „Vienmēr esmu strādājis godīgi un apzinīgi, ar pilnu atdevi, cilvēkiem ļaunu neesmu darījis, pret visiem izturējos labestīgi un ar cieņu. Varu ar tīru sirdsapziņu droši skatīties viņiem acīs. Kaut visiem izdotos šādi nodzīvot…”
