Šī gada futbola čempionāts, īpaši zemākajās līgās, bija īsāks. Pirmajā līgā ieplānoto triju apļu vietā tika aizvadīti vien divi, taču FC ”Lokomotiv Daugavpils” futbolisti izpildīja savu uzdevumu un izcīnīja čempionu titulu, iegūstot tiesības nākamajā gadā spēlēt Latvijas futbola virslīgā. Cik tas bija sarežģīti un ar kādām problēmām komanda saskārās, pastāstīja tās galvenais treneris Artjoms Gorlovs.
Mums čempionāts sanāca ļoti garš un sarežģīts – jo mazāk spēļu, jo parasti ir grūtāk tām sagatavoties. Jo šādā situācijā katrs zaudēts punkts var būt izšķirošs cīņā par vietu. Turklāt var vienkārši pietrūkt iesisto vārtu vai arī gūto un zaudēto vārtu starpības. Tas viss rada papildu slodzi treneriem, spēlētājiem. Tā kā bija ieviesta ilgstoša karantīna, tāpēc neizdevās pienācīgi sagatavoties turnīram,” stāsta Artjoms Gorlovs.
Tomēr, neskatoties uz to, komanda izpildīja uzdevumu, izcīnot pirmajā līgā pirmo vietu un iegūstot tiesības nākamgad spēlēt virslīgā.
Mēs izpildījām uzdevumu. Ieskatoties tabulā, var nodomāt, ka tas bija viegli, taču patiesībā tas tā nav. Tiesa, varbūt mums bija vienkāršāk tajā ziņā, jo sākotnēji konkurenti ar mums nemaz nerēķinājās. Neviens taču nezināja, kādi ir mūsu mērķi, un tas ļāva mierīgi, funkcionāli gatavoties katrai spēlei. Ļoti labi, ka Stropos ir mežaparks ar uzkalniņiem, kur mēs pavadījām daudz laika, uzlabojot futbolistu fizisko sagatavotību. Komanda tur trenējās vismaz reizi nedēļā.
FC ”Lokomotiv Daugavpils” sastāvs bija gana labs.
Es nevaru kādu izcelt – malači ir visi, kas spēlēja komandā. Protams, komandu pastiprināja Alans Sineļņikovs, kurš pievienojās mums sezonas vidū. Taču jāatzīmē, ka mūsu komandai nebija pilns sastāvs, kā arī ļoti īss rezervistu soliņš. Un tā ir gana nopietna problēma, jo šādā gadījumā komandā vairs nav veselīgas konkurences un futbolisti, paši to neapzinoties, var atslābināties. Ar šo problēmu mēs tikām galā, taču treniņu procesu tas ietekmē daudz nopietnāk. Šādos apstākļos nav iespējams nokomplektēt divus pilnvērtīgus 11x11 sastāvus, modelēt dažādas situācijas un izspēlēt kombinācijas.
Kādu tad risinājumu radāt?
Dažreiz dažu vingrinājumu vietā izpildījām citus, dažreiz aicinājām uz treniņiem amatierus, kuri labprāt piekrita – paldies viņiem par to.
Pieteikumā taču bija pietiekami daudz gan jaunu, gan pieredzējušu spēlētāju…
Jā, bet šo pieteikumu es redzēju tikai vienu reizi, tāpēc šajā sakarā neko nevaru komentēt.
Sezonas laikā komandu pameta vairāki pieredzējuši futbolisti.
Es gan tā neteiktu. Lai futbolists varētu pamest komandu, viņam tajā ir jābūt. Bet, ja es šo cilvēku divu mēnešu laikā biju redzējis vien pāris treniņos, nevar teikt, ka viņš bija mūsu komandā. Ir pašsaprotami, ka uz šādiem spēlētājiem nevar paļauties. Lai pienācīgi sagatavotos spēlēm, nedēļā jāpiedalās ne mazāk kā četros pilnvērtīgos treniņos. Tikai tad var runāt par funkcionālu un taktisku gatavošanos spēlēm. Savukārt mūsu komandu balstīja pārsvarā 14—15 futbolisti. Jā, spēļu pieteikumos mums bija 15 un vairāk spēlētāji. Es, neapšaubāmi, esmu pateicīgs puišiem, kuri periodiski iznāca uz maiņu, taču lielākā daļa no viņiem strādā, tāpēc ieradās galvenokārt uz spēlēm. Un kā lai zina, kādā stāvoklī, fiziskajā formā viņš ir? Iespējams, to nezina arī viņi paši. Tiem, kuri strādā, dažkārt darba grafiks sakrita ar treniņu laiku. Savukārt pastāvīgi komandā trenējās 8—9 cilvēki. Tāda ir realitāte. Iespējams, to zina vien nedaudzi. Cilvēki pirmām kārtām skatās turnīra tabulu, redz galarezultātu. Viņiem tas ir galvenais. Bet par to, ka klubam ir kaut kādas problēmas, viņi vienkārši nedomā. „FC ”Lokomotiv Daugavpils”, izņemot cilvēkresursus, bija problēmas arī ar treniņu laiku un laukumu.
Kā jūs vērtējat leģionāru spēli?
Tikai pozitīvi. Mēs aicinājām uz komandu leģionārus ar tādām īpašībām, kādas bija nepieciešamas mūsu mērķa sasniegšanai. Mums bija tikai trīs leģionāri, un katram piemita tikai viņam vien raksturīgas individuālas īpašības. Tas bija lai, jo tādējādi viņi papildināja cits citu.
Bija redzams, ka dažās spēlēs daugavpilieši ātri guva panākumus un tūlīt pat sāka spēlēt kā otrais numurs. Kāpēc?
Pirmkārt, šie ātrie vārti vēl ir jāiesit. Un tikai tad var spēlēt, vadoties pēc savām iespējām. Mūsu komandas sastāvā bija gana daudz ātru futbolistu, kuri lieliski spēlēja pretuzbrukumos, savukārt centrā atradās spēlētāji, kuri prata labi piespēlēt partneriem. Otrkārt, jāņem vērā, ka komandā spēlēja nevis jauni censoņi, bet jau nobrieduši vīri, kuri nespēj visas deviņdesmit minūtes noturēt visaugstāko tempu. Taču galvenais ir nevis tas, cik vārtu iesitīs, svarīgi ir uzvarēt spēlē un izcīnīt trīs punktus.
Trīs mēnešus bija karantīna. Kā gatavojāties šajā laikā? Braucāt uz Stropiem?
Nē, trenēties nedrīkstēja arī Stropos. Katrs spēlētājs uzturēja savu fizisko formu patstāvīgi. Arī es, saskaņā ar likumu, nevarēju trenēt. Var teikt, ka neviens neko nedarīja. Pēc karantīnas visi ieradās uz treniņu ar lieko svaru. Tas ir normāli. Tā bija visā valstī un visā pasaulē. Protams, daži spēlētāji iespēju robežās trenējās poļu skolas stadionā. Taču tos nevar uzskatīt par pilnvērtīgiem treniņiem.
Artjom, kādi ir jūsu iespaidi par Daugavpili?
Man patīk Daugavpils – kompakta, mājīga pilsēta. Brīnišķīgs centrs, kurā koncentrējas visa dzīve. Taču mikrorajonos neesmu bijis, lai gan zinu, ka ir Ķīmiķu mikrorajons, Jaunā Forštate u.c. Ļoti iepatikās cietoksnis. Pabiju gandrīz pie visiem pilsētas ezeriem. Man patīk pastaigāties vienatnē un padomāt par kaut ko savu. Šāda pastaiga parasti ir 15 kilometrus gara.
Uzziņai
Artjoms Gorlovs dzimis 1987. gada 26. jūnijā Maskavā. CSKA akadēmijas audzēknis. Traumas dēļ A. Gorlovs nevarēja iesākt profesionāla futbolista karjeru. Tādējādi Artjoms kļuva par treneri vēl būdams pavisam jauns. Jaunais speciālists vairākus gadus strādāja par treneri -- analītiķi Aleksandra Grigorjana treneru komandā klubā „SKA-Enerģija” un „Luč-Enerģija”.
Divdesmit septiņu gadu vecumā A. Gorlovs stājās pie otrās līgas jaunpienācējas komandas „Domoedovo” stūres – tobrīd viņš bija visjaunākais futbola komandas galvenais treneris Krievijā. Ar šo komandu viņš nostrādāja trīs gadus, līdz klubs pārstāja pastāvēt. 2017./2018. gada sezonā A. Gorlovs vadīja komandu „Kubaņa 2”, kura neveiksmīgi aizvadīja čempionātu, paliekot pēdējā vietā Dienvidu grupā.
2018. gada vasarā A. Gorlovs sāka trenēt Maskavas apgabala komandu „Dolgoprudnij”. Pēc neveiksmīga snieguma sezonā komandas vadība pieņēma lēmumu lauzt līgumu ar treneri pēc abpusējas vienošanās.
2019. gada janvārī Artjoms Gorlovs aizbrauca uz ārzemēm un tika iecelts par Lietuvas A līgas kluba „Palanga” galveno treneri, kur strādāja līdz jūlija beigām. Savukārt Daugavpils komandu „FC Lokomotiv Daugavpils” viņš sāka trenēt sezonas sākumā.
