Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2021. gada 16. janvāris
Sestdiena
Lida, Lidija
-16.3 °C
apmācies

Kristieti, apzinies savu cieņu!

Kristieti, apzinies savu cieņu!

Kristība ir „skaistākā un vērtīgākā Dieva dāvana. Mēs saucam to par dāvanu, tāpēc ka to saņem tie, kas nekā neatnes un saucam par svaidījumu, jo tā ir svēta un karaliska”. Tā par Kristību ir sacījis sv. Gregors no Nazianzas. Bet ko mēs par to domājam? Kā vērtējam šī sakramenta žēlastību? Vai mēs apzināmies, cik lielas dāvanas esam saņēmuši Kristībā?

Ja Kristības žēlastību izniekojam un neejam pa atgriešanās ceļu, tad ar savu nekristīgo dzīvesveidu mēs paši attālināmies no Dieva un arī ieļaunojam citus cilvēkus. Nesen lasīju kāda cilvēka pārdomas par kristiešu dzīvi: „Tas ir smieklīgi, cik vienkārši cilvēki izraida Dievu no savas dzīves, bet pēc tam brīnās, kāpēc pasaule tik strauji dodas uz elli. Ir smieklīgi, cik ļoti mēs ticam tam, kas ir rakstīts avīzēs vai internetā, bet šaubāmies par to, kas teikts Bībelē. Ir smieklīgi, ka cilvēks var dedzīgi kalpot Kungam svētdienā, bet pārejās nedēļas dienās viņa kristietība nav manāma. Ir smieklīgi, cik ļoti mēs pārdzīvojam par to, ko citi cilvēki par mums domā, tā vietā, lai uztrauktos par to, ko par mums domā Dievs.”

Tas tiešām ir smieklīgi – Dievs mums ir devis visu, bet mums trūkst patiesas ticības Viņam. Kaut arī diendienā mēs studējam, strādājam, kārtojam daudzas lietas, tomēr kaut kur sirds dziļumos ir manāma neapmierinātība un tukšuma sajūta. Tādās situācijās mēs bieži vairojam darāmo darbu klāstu, salīdzinām sevi ar citiem, meklējam dažādas izklaides un piedzīvojumus, taču arī tas nepalīdz. Mākslas filmā „Drošsirdis” (Braveheart) galvenais varonis Viljams Voless, kas cīnījās par Skotijas brīvību, Anglijas karaļa dēla sievai Izabellai sacīja: „Mirst visi, bet ne visi ir patiesi dzīvojuši.” Dzīvības trūkums ir iemesls tam, ka bieži mēs izjūtam bailes, nemieru, mūsos parādās dusmas, skaudība, neapmierinātība, vienaldzība.

Šodien pajautāsim sev: „Ko mēs esam izdarījuši ar savu Kristību?” Ikviena cilvēka nākotne ir atkarīga no tā, kādu ceļu mēs izvēlēsimies – vai to, kas ved uz dzīvību, vai to, kas ved uz pazušanu. Tādēļ mums joprojām ir aktuāli sv. Leona Lielā vārdi: „Kristieti, apzinies savu cieņu! Tagad tu esi dievišķās dabas līdzdalībnieks, tādēļ nezaudē savu vērtību, atgriezdamies savā agrākajā dzīvē, kas bija pagrimusi. Atceries, ka tu esi izrauts no tumsas varas un ienests Dieva gaismā un valstībā.”

„Katoliskās Baznīcas katehisms” norāda uz pieciem Kristības sakramenta svarīgākiem augļiem, pateicoties kuriem tas kļūst par svarīgāko notikumu, kas ievada mūs jaunā dzīves kvalitātē (KBK, 1213).

Pirmkārt, ar Kristību mēs tiekam atbrīvoti no pirmgrēka varas un visiem personiskajiem grēkiem. Pirmgrēka būtība ir tā, ka cilvēks vairāk uzticējās čūskas (velna) nevis Dieva vārdam un gribēja „būt kā Dievs”, bet bez Viņa. Nonievājis Dievu, cilvēks zaudēja sākotnējo taisnīgumu un svētuma žēlastību, zaudēja spēju mīlēt. Un caur šo grēku ienāca cilvēces vēsturē nāve. Vārds nāve Bībelē nozīmē ne tikai fizisku, bet vispirms dvēseles nāvi, – nespēju mīlēt. Cilvēks, kurš caur grēku ir piedzīvojis šo garīgo nāvi, baidās no tās un negrib to atzīt, – tāpēc arī mēs vienmēr gribam cīnīties par savu taisnību, savām tiesībām un vēlamies pakļaut otru sev. Ja Kristības sakraments ir derība ar Dievu, tad mums tai ir jāsaka savs jāvārds, jāiesaistās garīgajā cīņā un tad mūsos var notikt radikāla pārmaiņa – pāreja no dzīves sev uz dzīvi citu labā.

Otrkārt, ar Kristību esam kļuvuši par Dieva pieņemtiem bērniem un dievišķās dabas līdzdalībniekiem. Atjaunoto Dieva bērna cieņu Kristībā izsaka baltais apģērbs, kas simbolizē svētuma, nevainības un žēlastības stāvokli. Pateicoties Kristībai, mēs kļūstam arī par svētnīcu, kurā mājo Dievs. Tātad jau ar Kristību mēs esam aicināti uz svētumu un apveltīti ar Svētā Gara dāvanām, lai to varētu īstenot dzīvē. Tāpēc Kristība nav vienreizējs pagātnes notikums, bet gan visas kristīgās dzīves programma.

Treškārt, ar Kristību iekļauti Kristū, mēs esam miruši grēkam un dzīvojam Dievam. Jēzus pats saka: „Neviens nenāk pie Tēva kā vien caur mani.” (Jņ 14,6) Tas nozīmē, ka Kristus ir vienīgais ceļš pie Tēva. Pieņemt kristību nozīmē uzsākt garīgās dzīves ceļu, kura virsotne ir dzīve Kristū. Par to liecina apustulis Pāvils: „Nevis es dzīvoju, bet manī dzīvo Kristus” (Gal 2,20). Šī formācija, kas ir balstīta uz līdzināšanos Kristum, notiek Svētajā Garā, kurš mums ir dāvāts, lai pabeigtu atpestīšanas un svētdarīšanas darbu. Svētā Gara spēkā tiek stiprināta un padziļināta mūsu ticība, cerība, mīlestība.

Ceturtkārt, ar Kristību mēs tiekam iekļauti Baznīcā. Starp Kristību un Baznīcu pastāv cieša saistība. No vienas puses pēc Jēzus gribas Kristība tiek piešķirta Baznīcā un ar Baznīcas starpniecību, bet no otras – tieši ar Kristību Baznīca tiek veidota un attīstīta. Kristība mūs ieved Baznīcas dzīvajā organismā, kas kā redzama struktūra sastāv no trīs dzīves realitātēm – garīdzniecības, konsekrētām personām un lajiem. Katehismā ir teikts: „Kristība nosaka atbildību un pienākumus, kā arī tiesības Baznīcas klēpī: saņemt sakramentus, Dieva Vārda uzturu un cita veida garīgo palīdzību, ko sniedz Baznīca.” (KBK, 1269)

Piektkārt, ar Kristību mēs esam kļuvuši par līdzdalībniekiem Kristus un Baznīcas sūtībā. Visiem kristītajiem ir pienākums apliecināt ticību cilvēku priekšā, kā arī piedalīties Baznīcas apustuliskajā un misionārajā darbībā. Man prātā nāk franču dzejnieka Pola Klodēla vārdi: „Runā par Kristu tikai tad, kad tev par Viņu jautā. Bet dzīvo tā, lai cilvēki tev jautātu par Kristu.” Neaizmirsīsim, ka vislabākā mācība un vislabākais sprediķis vienmēr ir mūsu pašu kristīgās dzīves liecība, kas pievelk vairāk nekā skaistu vārdu plūsma.

Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.