Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2021. gada 20. jūnijs
Svētdiena
Maira, Rasa, Rasma
+30.0 °C
skaidrs laiks

Stāsts par unikālā Indricas dievnama apbrīnojamo vēsturi

Vienā no iepriekšējiem avīzes „Latgales Laiks” numuriem mēs stāstījām par Indricas Svētā Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīcas (Krāslavas novada Kalniešu pagasts) priestera un draudzes locekļu konfliktu. Taču šī dievnama senā un interesantā vēsture ir pelnījusi, lai tai veltītu īpašu ievērību.

Dievnama liktenis vēstures peripetijās

Materiālus avīzei un ļoti interesantu un noderīgu informāciju sniedza Kalniešu pagasta Podgurjes ciema iedzīvotājs, sešdesmit deviņus gadus vecais Josifs Blaževičs. Šīs ziņas viņš sameklēja Latvijas un Krievijas arhīvos, savukārt daļu informācijas biedrības „Mēs – Indricas baznīcai” aktīvists saņēma mantojumā no saviem vecākiem, kā arī uzzināja no vietējo novadpētnieku un pagasta iedzīvotāju stāstiem, kuri interesējas par sava novada un baznīcas vēsturi.

Skatoties no malas, šī koka būve, kas atrodas augstā Daugavas krastā ļoti skaistā un gleznainā vietā, ārēji ne ar ko īpašu neizceļas, jo līdzīgu baznīciņu Latgalē nav mazums. Taču Indricas Svētā Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīca ir vecākais koka dievnams Latvijā un pat Baltijas valstīs, tāpēc par to ir īpašs stāsts.

Vēsturiskie dokumenti liecina, ka Daugavas krasti Indricas apkaimē bijuši apdzīvoti jau pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Dažos pētījumos izteikts pieņēmums, ka Krāslavas novada teritorijā robežojās seno baltu un slāvu cilšu apmetnes.

Indricas pagātnē nepārtraukti mainījās tās teritorijas valdītāji. Jau XI—XII gadsimtā senkrievu kņazistes iesaistījās cīņā par ietekmi Austrumbaltijā. Reizē ar tām šeit ienāca pareizticība. 1200. gadā bīskapa Alberta vadītie krustneši sāka Baltu zemju iekarošanu, un pēc slavenās Ledus kaujas (1242. gads) krustnešu iekarotajās teritorijā, kurā ietilpst arī Latgale, tika izveidota Livonijas konfederācija.

Dokumenti liecina, ka Livonijas ordeņa mestrs Hermans fon Brigenejs piešķīra Indricas muižu pārpoļotam vācu muižniekam Vestfāles bruņiniekam Humbertam fon Plāteram. Tāpēc Indricas vēsture ir cieši saistīta ar šo ievērojamo un ietekmīgo dzimtu, kura no Vesfāles ieceļoja Livonijā. Savukārt Livonijas kara rezultātā (1558—1583) Livonija tika pilnībā nopostīta un sadalīta starp uzvarējušajām lielvalstīm. Šejienes zemes nonāca Polijas un Lietuvas kopvalsts pakļautībā.

Vēstures peripetijas ietekmējušas arī baznīcas likteni. Sākotnēji Indricā uzkalnā bija uzcelts pareizticīgo dievnams (1655--1658). Vēlāk šeit bija luterāņu baznīca. Savukārt, kad, saskaņā ar Ļubļinas ūniju, Latgale (tolaik -- Inflantijas vojevodiste) tika iekļauta Polijas sastāvā, grāfs, Inflantijas vaivads Jans Andžejs Plāters Polijas karaļa Stefana Batorija ietekmē veica baznīcas pārbūvi, kā rezultātā tā tika nodota katoļu rīcībā. Savukārt 1698. gadā dievnamu pārvietoja no kalna mazliet zemāk, kur tā atrodas arī šobaltdien.

1698. gada 7. septembrī baznīcu Jāņa Kristītāja vārdā konsekrējis Livonijas (Piltenes) bīskaps Nikolajs Korvins Poplavskis. Tādējādi dievnamam, pat pēc vispieticīgākajām aplēsēm, ir vairāk nekā trīssimt gadi. Pārsteidzoši ir tas, ka šajā ilgajā laikā baznīca ir lieliski saglabājusies un tai nepieciešami tikai kārtējie remontdarbi un restaurācija. Jāņa Kristītāja dievnamā joprojām lūdzas ticīgie, to apmeklē tūristi.

Mecenāts un mācītāji

1893. gada decembrī sešpadsmit lietuviešu ģimenes Lielindricas ciemā iegādājās no grāfa M. Plātera nekustamo īpašumu un gandrīz 760 desetīnas zemes. Viņu pulkā bija arī Joahims Varnas (1856—1945), kura ģimenē bija vienpadsmit bērni – seši zēni un piecas meitenes.

1938. gadā Joahims Varnas Indricas baznīcas zvanu tornī iekāra 35 pudus (560 kilogrami) smagu zvanu 700 latu vērtībā. Zvana iekšpusē ir gravējums lietuviešu valodā – „Joahima Varnas dāvinājums Indricas baznīcai”, bet ārpusē – „Skani Dieva un cilvēku slavinājumam”.

Mecenāts apmaksāja arī daļu baznīcas iekštelpu iekārtojuma, tostarp ģipša bareljefus, kuros attēlots Kristus ceļu uz Golgātu. Tas J. Varnam izmaksāja 400 latus. Par ziedojumiem dievnamam Joahimam piešķīra retu privilēģiju – viņam tika uzstādīts speciāls sols (tas ir saglabājies līdz mūsdienām) pa labi no altāra, kur labdaris varēja uzturēties dievkalpojumu laikā.

Indricas baznīca ir unikāla un interesanta, un par to jāpateicas ne tikai mecenātu palīdzībai, bet arī mācītāju likteņiem, kuri šeit kalpojuši dažādā laikā, ka arī interesantiem nostāstiem. Vienu no tiem pavēstīja Josifs Blaževičs. Tas notika pirms sešdesmit gadiem. Tolaik Josifam bija deviņi gadi un viņš kalpoja par altārzēnu baznīcā , kad šeit dievkalpojumus vadīja S. Čužāns un S. Zdanovskis. Tolaik Indricā nebija elektrības – cilvēki dzīvoja pustumsā. Josifs kopā ar tēvu aizbrauca uz Rīgu, lai atrisinātu apgaismojuma jautājumu. Viņiem atbildēja, ka pašlaik nav iespējas ievilkt elektrību, tāpēc „lai jums dod gaismu Dievs”. Staņislavs Zdanovskis, ņemot vērā sakāmvārdu – paļaujies uz Dievu, taču arī pats nesēdi dīkā, pirms Ziemassvētkiem kaut kur sadabūja ģeneratoru, ar kura palīdzību apgaismoja dievnamu un teritoriju ap to. „Baznīca bija redzama no tālienes un aicināja mūs. Es ar bērnišķīgu prieku bridu kopā ar tēvu pa dziļo sniegu gaismas un ģeneratora radītā trokšņa virzienā, un pavisam nopietni domāju, ka Dievs ir piedzimis nevis kaut kur tālu, bet mūsu Indricā,” atceras Josifs.

Laikposmā no 1837. gada līdz mūsdienām Indricas baznīcā kalpojuši 18 mācītāji. Pirmais bija Jāzeps Stengvillo, bet pašlaik – Genādijs Alferovs. Visilgāk – gandrīz ceturtdaļgadsimtu (1861--1885) dievkalpojumus vadīja Jānis Kopelinskis, bet gandrīz divdesmit gadus – Jānis Ļebedis, Marians Daļeckis un Staņislavs Zdanovskis.

Viens no bijušajiem mācītājiem Jānis Kuļikovskis (apbedīts pie dievnama) vienā grēksūdzē varēja uzklausīt vien dažus cilvēkus, jo, lai pieņemtu vairāk draudzes locekļu, viņam trūka spēka un garīgas enerģijas. Jānis Kuļikovskis, lai tiktu atlaisti grēki un cilvēki uzvesti uz pareizā ceļa, ielika visu sirdi un dvēseli. „Aculiecinieki stāstīja, kā, grīļojoties, bāls, viņš ar grūtībām vadīja Svēto Misi. Vēlāk mācītājs saslima ar rozi, un, nevēloties ārstēties ar tautas līdzekļiem, nomira,” pavēstīja Josifs, kurš atceras, kā pirms Ziemassvētkiem viņš, tēvs un mācītājs apbraukāja apkaimi, priesteris aizlūdza par cilvēkiem. Savukārt viņi ziedoja, ko kurš varēja. Tā mācītājs arī dzīvoja.

Baznīcu saglabā Dievs un cilvēki

Dievnams, tāpat kā jebkura koka ēka, ne reizi vien ir bijusi uz iznīcības robežas. Savu roku tam pielikuši tostarp arī padomju laiku ierēdņi.

Reiz viņi izlēma, ka baznīca jānolīdzina līdz ar zemi. Un tikai draudzes locekļu drosme un izlēmība, kuri draudēja gulties zem buldozera kāpurķēdēm, atvēsināja bezdievju degsmi. Tā cilvēki izglāba savu dievnamu no iznīcināšanas.

Rakstnieks Boļeslavs Limanovskis (aptuveni 1850. g.), kurš bērnību pavadīja pie tēva Podgurjes muižā, savā grāmatā raksta par ugunsgrēku, kurš 24. jūnijā izcēlās Indricas baznīcā Svētā Jāņa Kristītāja svētkos. Autors raksta, ka, pateicoties draudzes locekļa Zaikovska drosmei, altāra aizdegšanos toreiz izdevās novērst. Ja ne viņa izlēmība, no koka ēka būtu palikuši pāri vien pamati.

1989. gadā ēkā iespēris zibens, izcēlies ugunsgrēks, taču dievnams nav nodedzis, cietusi sakristeja un sānojums ar altāri. Taču draudzes locekļi un citi ziedotāji savāca naudu un unikālais arhitektūras piemineklis tika atjaunots. Josifs uzskata, ka tā ir Dieva zīme: „Dievs redz, cik ļoti šī baznīca nepieciešama cilvēkiem, tāpēc neļauj ļaunajiem spēkiem to pilnībā iznīcināt.”

Kalniešu pagasta iedzīvotājs Jānis Budņickis kalpoja šajā baznīcā trīsdesmit gadus. Tā kā veselības stāvokļa dēļ viņš nevarēja mācīties skolā, pedagogi nāca pie viņa uz mājām. Reiz skolotāja, ieraudzījusi istabā svētbildes, teica Jānim, lai viņš tās noņem un noslēpj, taču zēns stingri pateica – nē: „Es atteicos to darīt. Savukārt kalpošana baznīcā vēl vairāk stiprināja manu ticību Dievam un cilvēkiem. Palīdzēt mācītājiem tik unikālā dievnamā bija ļoti liels gods.”

Arī Josifs Blaževičs rāda piemēru, ilgi un uzticami kalpojot Visaugstākajam, un aicina to darīt arī citus cilvēkus. Viņš godīgi atzīst, ka esot bijuši vajadzīgi gandrīz četrdesmit gadi, lai apzinātos un novērtētu visa, kas notiek visapkārt, būtību un izdarītu pareizus secinājumus. Un viņš aicina šādi rīkoties gan unikālās baznīcas draudzes locekļus, gan citus cilvēkus.