Svētajam Jāzepam veltītajā jubilejas gadā mēs turpinām pārdomas par četriem svarīgākajiem tēva pienākumiem, kas viņam jāveic, lai spētu nodrošināt labvēlīgus apstākļus ģimenes vispusīgai attīstībai. Šoreiz apskatīsim trešo vīrieša pienākumu, un tas ir darbs. Apustuliskajā pamudinājumā „Familiaris consortio” Jānis Pāvils II skaidri norāda, ka darbs nedrīkst graut ģimenes saticību un vienotību, bet darbam ir jākalpo ģimenei, nodrošinot tās stabilitāti. Šajā rakstā izmantosim pastorālās kalpošanas metodi, kas sastāv no trīs punktiem: redzēt, saprast un darboties.
1. Redzēt. Apustulis Pāvils Vēstulē Timotejam uzsver, ka „visu ļaunumu sakne ir mantkārība. Pēc naudas tiekdamies, dažs ir nomaldījies no ticības un daudzkārt sagādājis sev daudz sāpju.” (1 Tim 6,10) Šie vārdi attiecas arī uz katru no mums. Daudzas nopietnas problēmas mūsu ikdienas dzīvē – strīdi, naids, nepiedošana, izmisums, pesimisms, šķiršanās – bieži vien ir saistītas ar to, ka savā dzīvē pirmajā vietā esam nolikuši naudas pelnīšanu. Aptuveni 70% ģimeņu, kurās viens no laulātajiem draugiem bija aizbraucis uz ārzemēm, lai pelnītu ģimenei naudu, vairs nav kopā, jo sabruka attiecības un viņi izšķīrās. Pēc tam daudzi no viņiem ir sacījuši, ka tagad atdotu visu nopelnīto naudu, lai saglabātu savu ģimeni, bet ir jau par vēlu. Vai tiešām bija vērts ņemt lielu kredītu, lai nopirktu jaunu dzīvokli, māju, mašīnu utt., bet zaudētu ģimeni?
Šodien Latvijā naudas pelnīšana ir kļuvusi par elku – pašu svarīgāko vērtību dzīvē. Taču tad mēs zaudējam to, kas ir pats skaistākais un vērtīgākais – attiecības ar saviem tuviniekiem. Esmu runājis ar cilvēkiem, kuri strādā tiesā un izskata civillietas. Viņi stāsta, ka ik dienu notiek vairāku pāru šķiršanās, turklāt tās ir jaunas ģimenes, kas kopā ir nodzīvojušas trīs vai piecus gadus. Un šķiršanos būtu vēl vairāk, ja nebūtu kopīgo kredītu. Kas ar mums ir noticis, ka nauda ir kļuvusi par elku?
Lielākajās pilsētās cilvēki strādā 10-12 stundas dienā. Ģimenes māja vairs nav vieta, kur tevi gaida, mīl un saprot, tā ir kļuvusi kā viesnīca, kurā pārnakšņot, jo mīlestība ir atdzisusi. Protams, ja nav laika būt kopā, sarunāties, savstarpēji apliecināt mīlestību vārdos un darbos, tad kā gan var attīstīties mīlestība ģimenē? Vislabāko un vērtīgāko laiku daudzi pavada darbā ar kolēģiem. Un, kad pēc 12 stundu darba tēvs pārnāk mājās, tad šīs trīs vai četras stundas, kas viņam ir atlikušas līdz gulētiešanai, viņš atslodzei labāk pavada pie televizora vai interneta sabiedrībā, nevis ar sievu un bērniem. Tā tas turpinās no dienas dienā, no mēneša mēnesī, no gada gadā. Tā ir ierasta prakse daudziem vīriem un tēviem. Tāpēc būtu svarīgi veikt sirdsapziņas izmeklēšanu un pajautāt sev: „Kas man dzīvē ir svarīgāks – naudas pelnīšana vai attiecības ģimenē? Vai es apzinos, ka vairāk par visu tuvākmīlestību iznīcina tieši mantkārība?”
2. Saprast dziļāk, ko redzi. Protams, vīrietim darbs ir ļoti svarīgs. Viņam vajag godprātīgi strādāt, lai nodrošinātu ģimenes labklājību un drošību. Tas ir viens no galvenajiem vīra pienākumiem. Šī pienākuma laba pildīšana dod vīrietim gandarījumu un dzīvesprieku. Būtu labi, ja sieva un bērni atzinīgi novērtētu viņa pūles un ieguldīto darbu.
Jēzus, sludinādams Evaņģēliju, mācīja augstu vērtēt darbu. Viņš pats lielāko savas dzīves daļu veltīja roku darbam, strādādams par galdnieku Jāzepa darbnīcā. Darbs ir būtiska cilvēka dzīves daļa kā līdzdalība ne tikai radīšanas, bet arī pestīšanas darbā. Ar savu darbu un strādīgumu mēs varam šo pasauli darīt labāku un skaistāku, jo darba mērķis ir tuvākmīlestība, kas vairo kopīgo labumu. Mums vienmēr jāpatur prātā Baznīcas sociālās mācības princips, ka darbs ir cilvēka dēļ, nevis cilvēks darba dēļ.
Darbs ir mūsu pienākums, taču nedrīkst krist kārdinājumā to padarīt par elku, jo tajā nav iespējams rast dzīves galīgo jēgu. Darbs ir būtisks, taču mūsu dzīves avots un mērķis nav darbs, bet gan Dievs. Daudziem vīriešiem naudas pelnīšana, karjera, darbs ir kļuvis par pašmērķi, kas tiek sasniegts uz ģimenes rēķina. Ja vīrietis nedomā par sava darba mērķi, ka tam jākalpo ģimenei, tad tas var novest pie darbaholisma.
Daudzi tēvi ir uzcēluši lielas mājas, bet tagad tajās plūst asaras, valda nesaskaņas un galu galā nav neviena, kas gribētu tur dzīvot. Viņi sūri pelnīja naudu, lai samaksātu par dēla vai meitas studijām, bet tagad pat nezina, kur ir dēls vai meita un kas notiek viņu dzīvē. Viņi krāja savam pieaugušajam bērnam pūru, bet viņu dēls un meita nespēja laulībā nodzīvot pat dažus gadus. Pati dzīve parādīja, ka visas šīs pūles un darbs būtībā nebija darīts ģimenes labā. Tā vienkārši bija bēgšana no saviem pienākumiem. Kāds poļu miljonārs garīdzniekam atzina, ka viņš no agra rīta līdz vēlam vakaram strādāja savas ģimenes labā, pelnīja naudu, bet tagad ir ļoti nelaimīgs, jo sieva no viņa šķiras un tiesājas par mantu, bet bērni viņu neieredz un pārmet: „Kad tu biji mums vajadzīgs, tevis nekad nebija blakus.”
3. Darboties. Vispirms pajautāsim sev: „Kas man dzīvē ir pats svarīgākais – vai mana laulība un ģimene, vai arī sports, hobijs, izklaides, izglītība, darbs, karjera, panākumi, aktīva iesaistīšanās sabiedriskajā dzīvē?” Tas viss ir svarīgi, bet no laulības dienas līdz pat nāvei vislielākajai vērtībai jābūt laulībai un ģimenei! Tādēļ katrā dzīves situācijā jautāsim sev: „Vai tas, ko es daru, kalpo mūsu laulības labumam vai varbūt to apdraud? Vai tas, ko es gribu darīt, nesīs labumu mūsu ģimenei?” Cik bieži mēs iesaistāmies visdažādākās aktivitātēs, pat ļoti cēlās un labās, bet mūsu laulība sabrūk.
Otrkārt, vīrietim ir svarīgi saprast un pašam nonākt pie slēdziena, ka ģimene ir svarīgāka par darbu. Darbs kalpo galvenokārt tam, lai nodrošinātu ģimenei cienīgu dzīvi. Vīrietim ir jāietic tam, ka nekas cits nav spējīgs viņam dot tādu laimi un piepildījumu kā panākums ģimenes dzīvē – mīlestības pilnas attiecības ar sievu un bērniem. Bez šīs pārliecības un pieņemtā lēmuma, neviens vīrietis neveltīs sevi pilnībā ģimenei.
Svētais Jāzeps bija galdnieks, bet viņš prata harmoniski apvienot darbu un mājas dzīvi, darbam nekļūstot par bēgšanas vietu no ģimenes. Viņš ar savu piemēru mācīja Jēzu strādāt un turēt godā darbu.
Treškārt, meklēsim atbildi uz jautājumu: „Kas tēvam atņem garīgo spēku un vājina autoritāti?” Tā ir novirzīšanās no ceļa, kuru noteica Dievs, aiziešana no sava īstā aicinājuma, no sava patiesā „es”. Ja vīrietis nerūpēsies un nesargās savu ģimeni, tad līdzīgi Ādamam aizbēgs un paslēpsies „starp dārza kokiem” (Rad 3,8). Aizbēgs smagā darbā un vēlu atgriezīsies mājās. Tad, juzdams, ka būtiskā lietā ir pievīlis savus tuvākos, viņš vainos visu pasauli, bēgdams no šīs drausmīgās apziņas. Te ir tikai viens padoms – jāatgriežas savā vietā. Tikai tur, pildot savu aicinājumu, Dievs dāvā savu spēku no augšienes, bez kura dzīvē mēs neko nevaram paveikt.
Šodien Dievs vēlas uzrunāt ikvienu tēvu, kas nav savā īstā aicinājuma vietā, to nepildīdams: Celies un atgriezies! Nav svarīgi, kad tu aizbēgi – pirms 5, 15 vai 25 gadiem, – celies un ej pie Dieva, lai saņemtu Viņa svētību un palīdzību. Tad ar šo garīgo spēku atgriezies pie tiem, kurus Tev jāmīl, jāsargā un jāaizstāv! Izbrīvē viņiem savu laiku, lai varētu kopīgi ieturēt maltīti, sarunāties, uzklausīt, priecāties, rotaļāties ar bērniem, kopīgi lūgties!
Tēti, gādā par savas ģimenes laimi šeit, virs zemes un mūžīgo dzīvi Debesīs!
Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
