Daugavpilī, pie Šuņicas upītes tilta, sniegbalts un majestātisks skaistulis gulbis reizē ar pārmēru rosīgajām pīlēm, diedelēja no garāmgājējiem barību. Taču, saņemot cienastu, tas mazliet tā kā sakautrējās un ņēma barību no cilvēku rokām atbilstoši savam statusam – lepni.
Tas, ka daži gulbji kopš kāda laika vairs nelido uz siltajām zemēm, tagad jau ir ierasts. Kamdēļ veltīgi vicināt spārnus, pārvarot tūkstošiem kilometru ceļā uz ziemošanas vietām – Vidusjūras ziemeļu piekrasti un Kaspijas jūru, lai pēc kāda laika atkal atgrieztos ligzdošanas un pēcnācēju audzināšanas vietā – Latvijā.
Gulbji ir pieraduši pie Latvijas klimata un bez problēmām pacieš pat ļoti lielu salu, piemēram, kā šī gada februārī. Taču, neskatoties uz to, pastāv problēmas atrast barību. Visuresošās un naskās pīles var ienirt jebkura lieluma āliņģī vai vietā, kur ūdenstilpē nav ledus, un tikt pie barības, bet lielie gulbji šādus trikus nespēj paveikt – šāda niršana tiem var pagalam bēdīgi. Turklāt februāris un marta sākums vēl nav pavasaris, kad upītē sāk papildināties ūdens bioloģiskie resursi.
Jāpiebilst, ka rakstā minētajā gadījumā vaļēja ūdens Šuņicā bija gana daudz, tāpēc gulbis varēja nirt pēc sirds patikas. Taču šis putns labprātāk diedelēja, nekā meklēja barību pats. Kopā ar pīļu baru viņš pietuvojās cilvēki un ķēra zemē nomesto barību – galvenokārt baltmaizi un rupjmaizi, retāk – cepumus vai kādus citus gardumus.
Savukārt pīles centās turēties pieklājīgā attālumā no gulbja. Grūti pateikt, vai tā bija cieņas izradīšana „augstdzimušākajam” putnam, vai arī bailes saņemt knābienu par subordinācijas neievērošanu. Vērojot gulbi, varēja noprast, ka tas noskaņots diezgan kareivīgi, un, kad putnam kaut kas nepatika, tas šņāca, cirta ar knābi uz visām pusēm, itin kā brīdinot pīļu baru.
