Pret kazaku kārtu un kazakiem mēdz būt dažāda attieksme. Daudzi uzskata, ka viņi ir nenopietni cilvēki, taču fakti liecina, ka itin visos laikos brīvību mīlošie vīri, kuri piesaistīja uzmanību ar kuplajām ūsām un matu cekulu, dažādos laikmetos piedalījušies svarīgākajos vēstures notikumos un karos, aizstāvot Tēvzemi un pildot citus svarīgus uzdevumus, kurus viņiem uzticēja Dzimtene. Lai vai kā, Daugavpilī jau vairāk nekā desmit gadus ir kazaki, atamans un biedrība. Un viņi veic labus darbus.
Mācīja dzīves gudrību
Tā nu ir sanācis, ka ar pašreizējo atamanu Vasiliju Lukaščuku pirms divdesmit gadiem mani saveda kopā… pilsētas pirts. Iepazināmies, parunājāmies un aizgājām katrs uz savu pusi.
Kad vēlāk satikāmies, Vasilijs parādīja apliecību – tajā bija rakstīts, ka viņš ir Latvijas ukraiņu kazaku atamans, horunžijs, pēc mūsdienu rangu tabulas – jaunākais leitnants. Jāatzīstas, ka raudzījos uz to skeptiski: no kurienes gan Daugavpilī kazaki?
Taču tagad Vasilijam jau ir apakšpulkveža dienesta pakāpe, kuru viņam, pēc vecāko kazaku ieteikuma, piešķīris neviens cits kā Ukrainas kazaku ģenerālisimuss.
Vasilijam Lukaščukam ir 56 gadi, viņš dzimis Hmeļņickas apgabala Staraja Siņavā: „Es labi atceros savu bērnību un visu, kas ar to saistīts. Viens no maniem vectēviem bija izlūkošanas rotas komandieris un krita Otrajā pasaules karā. Savukārt otrs vectēvs nomira gadu pirms manas dzimšanas.” No mātes puses Vasilijs ir īsts kazaks, tāpēc kopš mazotnes viņam ir ieaudzināta dzimtenes mīlestība, cieņa pret vecākiem cilvēkiem. V. Lukaščuks atceras, ka kaimiņos dzīvojuši kara veterāni, kuriem viņi – puikas, palīdzējuši saimniecības darbos, -- uzrakuši dārzu, krāvuši malku un nesuši ūdeni.
Armijā Vasilijs dienēja gaisa desanta spēku izlūkošanas bataljonā Vācijā un demobilizējās vecākā seržanta dienesta pakāpē. Pēcāk Odesā absolvēja jūrskolu, saņēma norīkojumu uz Rīgas Transporta flotes bāzi. Līdz 1993. gadam brauca jūrā, pabijis Angolā, Dienvidkorejā, apkuģojis apkārt zemeslodei.
Pēc piedzīvojumiem jūrā Vasilijs atgriezās dzimtajā Ukrainā. Sākumā dienēja vienībā „Berkut”, pēc tam iestājās „Kazaku apsardzes dienestā”, kurš kontrolēja atomelektrostacijas un stratēģiskus objektus. Četrdesmit četru gadu vecumā devās pensijā, pēcāk atgriezās Latvijā.
Atrada savu nišu
2000. gadā V. Lukaščuks noformēja uzturēšanās atļauju un sāka domāt par kazaku organizācijas izveidošanu Daugavpilī, ņemot vērā to, ka Latvija nav Ukraina ar tradicionālām un bagātīgām kazaku tradīcijām un dziļām saknēm. Jo apsardze Latvijā ir arī bez kazakiem, citās struktūrās viņi nav vajadzīgi, bet pastāvēt tikai pastāvēšanas pēc nav jēgas.
„Sākumā mūsu organizācijai bija neoficiāls statuss. Šajā laikā tikām skaidrībā, ko darīsim un kāds no mums būs labums Daugavpilij un Latvijas valstij. Mums taču jau ir ukraiņu kultūrizglītības biedrība "Mrija", un te vēl arī mēs,” stāsta Vasilijs.
Organizācija tika reģistrēta tikai 2009. gadā, toreiz uzticības zvērestu tai nodeva desmit cilvēki. Pašlaik kazaku biedrībā ir daudz vairāk locekļu. Taču tas nebūt nenozīmē, ka tajā var iestāties ikviens interesents, jo atlase ir stingra. Vēlams, lai kazaku organizācijas kandidāts būtu dienējis armijā, būtu disciplinēts, izrādītu iniciatīvu, viņam ir jāpiedalās visos pasākumos, jāgodā un jāciena ne tikai kazaku, bet arī visu Latvijas iedzīvotāju tradīcijas.
Galvenais atamans, kā jau īsts ukrainis, būdams attapīgs un praktisks, uzreiz nolēma – jāsāk no „augšas” – jādodas uz domi un jādibina kontakti: „Tur mūs – kazakus – pieņēma un saprata. Kopā ar varas pārstāvjiem mēs secinājām, ka Daugavpils un Daugavpils novada teritorijā ir daudz laika zoba sagrauztu pieminekļu, kam ir saistība ne tikai ar kazakiem, bet arī citiem vēsturiskiem notikumiem un izcilām personībām. Kāpēc tad mēs kopīgi nevarētu tos atjaunot vai uzcelt jaunus monumentus tur, kur tas nepieciešams. Jo cilvēku piemiņas saglabāšana ir ļoti svarīgs darbs.”
Plānu ir daudz
Toreiz pirmām kārtām tika veltīta uzmanība 228. Zadonskas kājnieku pulka komandiera pulkveža Antona Homiča atdusas vietai, kas atrodas katoļu kapos. Piemineklī iegravēts: „Kritis Mazūrijas purvos 1914. gada 29. oktobrī”. Domājams, ka pulkveža mirstīgās atliekas viņa tuvinieki pārveda uz Daugavpili. Par šo kapavietu daugavpilieši gandrīz neko nezināja, savukārt tagad, pēc restaurācijas, tā redzama jau no tālienes.
Pašlaik Vasilijs vada kapu pieminekļu izgatavošanas firmu, daļu līdzekļu ieguldot pieminekļu atjaunošanā, -- sadarbībā ar pašvaldību uzstādīti un restaurēti vairāk nekā 20 pieminekļi, stēlas, kapakmeņi, arī citi apbedījumu vietu atribūti. Lūk, daži no tiem: Grāveros uzstādīts piemineklis 1812. gadā kritušajiem karavīriem – kazakiem un francūžiem, Locikos – 1941. gadā kritušajiem lidotājiem, Birkeneļos – par godu 38 kareivjiem, kuri krituši Pirmajā pasaules karā (1914—1917), Daugavpils komunālajos kapos – kareivim Geronimam Ižikam, Afganistānas kara dalībniekiem Mihailam Polozam un Jevgeņijam Masaļskim, Brāļu kapos – žurnālistei Nataļjai Sologubai, uzstādītas un restaurētas stēlas un pieminekļi arī Grāveros, Indrā un Dagdā.
Vasilijam Lukaščukam šajā jomā ir lieli plāni – dažādu konfesiju kapsētās Daugavpilī, Daugavpils novadā un Garnizona kapos Poguļankā atdusas daudzi karavīri, tostarp augstākā komandējošā sastāva pārstāvji. Šo cilvēku kapavietas ir jāatjauno un jāsakopj. Dažu apbedīto senči bijuši kazaki.
Citi darbi
Izņemot jau minētās iniciatīvas, Latvijas ukraiņu kazaku atamanam ir arī citi tikpat svarīgi plāni – jaunās paaudzes – meiteņu un puišu, kuri iestājušies organizācijā, militāri patriotiskā audzināšana: „Šai apakšnodaļai nav nekā kopīga ar kaujas vienībām, kuras paredzētas nekārtību u.tml. radīšanai. Mēs mācām būt disciplinētiem un atbildīgiem, izturēties ar godu un cieņu, vienlaikus jaunieši apgūst īsu militārās mācības kursu.” Tāpēc savus jaunos kazakus atamans ved uz šautuvi un māca šaut, rīko citas militāri patriotiskās audzināšanas nodarbības. Organizācija plāno izpētīt apbedījumu vietas un veikt citus tamlīdzīgus darbus.
Organizācija un tās atamans cenšas uzturēt ciešu saikni ar kazakiem Ukrainā. Pirms dažiem gadiem daugavpiliešu delegācija brauca uz vasaras nometnēm Hmeļņickas apgabala Piļavcos. Tur Daugavpils kazaku organizācijas biedri piedalījās dažādās sacensībās, iepazinās ar turienes kazakiem un pastāstīja par savu darbību Daugavpilī. Uzzinājuši, ka tālajā Latvijā iedzīvojušies kazaki, Piļavcos visi bija ļoti pārsteigti. Kā tas ir iespējams? Šajā braucienā Vasilijs skolām ar militāri patriotisku novirzienu atveda dāvanā divas pneimatiskās šautenes un trīs tūkstošus patronu. Savukārt no Počajevskas klostera atamans atveda visu kazaku aizstāves Vissvētās Dievmātes patvēruma svētbildi, kuru uzdāvāja Daugavpils Dievmātes Aizmigšanas pareizticīgo baznīcai Jaunbūvē.
Vasilijs Lukaščuks palīdz arī cilvēkiem, kuri nonākuši smagā situācijā, risinot viņu problēmas. Turklāt viņš aktīvi piedalās daudzu Daugavpils sabiedrisko un nacionālo kultūras biedrību darbā.
Atzinības vārdi
Lai gan Vasilijs ir Latvijas ukraiņu kazaku atamans, atšķirībā no saviem senčiem, kuri pārvietojās no vienas vietas uz citu, dodot priekšroku sečām – militārām nometnēm, dzīvo vienā vietā – zirga viņam nav, karam negatavojas un zobenu nevicina. Lai gan tas – kā apbalvojums ar dāvinājuma uzrakstu, kurš atamanam pienākas saskaņā ar viņa augsto statusu un uzdāvināts par godu Ukrainas neatkarības 15. gadadienai, ir un iedveš bijību. Ir vēl viens līdzīgs zobens, kuru Vasilijam uzdāvinājis Ilūkstes sieviešu klostera bijušais pārzinis tēvs Ambrozijs.
Vasilija dzīvesbiedre Svetlana ir neaizstājama palīdze vīram visos viņa darbos. Lukaščuku ģimenē ir divi dēli – Vadims un Oļegs.
Atamana formas svārkus rotā regālijas – visiem apbalvojumiem nemaz nepietiek vietas, tāpēc tie tiek glabāti atsevišķi. Uzpleči zaigo zeltā, uz tiem – zvaigznes, biksēm nošuves gluži kā ģenerālim. Taču Vasilijs pret to izturas mierīgi un pat nedaudz kautrējas. Neko darīt – pie kazakiem tā pieņemts – krūtis nevar būt „tukšas”. Turklāt katrs apbalvojums saņemts par konkrētiem nopelniem. Taču Vasilijs daudz augstāk vērtē pilsētnieku pateicību par labiem un noderīgiem darbiem, kurus veic viņš un viņa vadītā organizācija, nevis šo grezno atribūtiku.
Izņemot saistības, ko uzņemas kazaks, nododot zvērestu, ir vārdi, kurus tajā iekļāvis pats Latvijas ukraiņu kazaku atamans: „Slava Ukrainai, slava Latvijai!”
Ņemot vērā notikumus, kas pašlaik risinās Ukrainā, kādam var šķist, ka šajā sauklī ietverts slēpts zemteksts, taču Vasilijs Lukaščuks saka: „Zvērests uzrakstīts jau labu laiku pirms tam, kad manā dzimtenē vieni cilvēki sāka nogalināt otrus. Ir baisi un skumji… Šie vārdi domāti tiem, kam ir dārgs miers, draudzība un uzplaukums,”
