Kolēģi viņu raksturo kā atbildīgu, centīgu un rūpīgu augstākā līmeņa savas jomas profesionāli. Savukārt Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Prevencijas un sabiedrības informēšanas nodaļas vecākā inspektore Latgales reģionā, virsleitnante Irita Slavinska par sevi saka – es esmu mūžīgā studente.
Šī gada janvārī 27 VUGD darbinieki veiksmīgi nokārtoja eksāmenus Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības studiju programmā "Ugunsdrošība un ugunsdzēsība". Neklātienes studiju absolventu pulkā bija četri VUGD Latgales reģiona brigādes ugunsdzēsēji, tostarp Irita Slavinska. Tiesa, šis nav viņas pirmais augstākās izglītības diploms, un, pēc visa spriežot, arī ne pēdējais.
To, ka savus dienesta pienākumus Irita pilna ar visaugstāko atbildības sajūtu, var apliecināt ikviens Latgales žurnālists, kurš raksta par VUGD darbu. Irita Slavinska ļoti operatīvi un rūpīgi sagatavo korespondentu pieprasīto informāciju. Viņa katru reizi uzaicina plašsaziņu līdzekļu pārstāvjus uz ugunsdzēsēju un glābēju mācībām. Turklāt, neskatoties uz to, ka Prevencijas un sabiedrības informēšanas nodaļā viņa strādā salīdzinoši nesen, Irita vairākkārt ir organizējusi pasākumus žurnālistiem, lai sniegtu informāciju par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem.
„Prevencijas un sabiedrības informēšanas nodaļā Irita strādā aptuveni gadu. Esmu ļoti gandarīta, ka viņa iestājās darbā mūsu nodaļā – par šādu darbinieci daudzi var tikai sapņot. Viņa piemīt ļoti augsta atbildības sajūta, Irita ir izlēmīga, ātri pieņem svarīgus lēmumus, prot rast pieeju ikvienam darbiniekam, jebkuram cilvēkam, -- tas liecina par augstu profesionālismu,” tā savu padoto raksturo Prevencijas un sabiedrības informēšanas nodaļas priekšniece Agrita Vītola.
Ievērības cienīga ir arī Iritas Slavinskas savdabīgā karjera. Sākumā viņa strādāja par dispečeri Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā (nesen mēs stāstījām par VUGD dispečeru darbu – aut. piez.), pēc tam tika iecelta 112 dienesta vadītājas amatā. Taču, kādu laiku nostrādājusi šajā amatā, I. Slavinska pārgāja uz VUGD Prevencijas un sabiedrības informēšanas nodaļu.
-- Irita, iespējams, lasītājiem šāds lēmums var šķist neloģisks – jūs pametāt vadītājas amatu un sākāt strādāt par VUGD Prevencijas un sabiedrības informēšanas nodaļas vecāko inspektori. Tādējādi sanāk, ka no vadītājas kļuvāt par padoto…
-- Tā sanāk (smaida). VUGD sāku strādāt 2010. gada 9. novembrī, sākumā biju dispečere. Pēc dažiem gadiem sāku pildīt jaunākās inspektores pienākumus. Tad sekoja periods, kad nestrādāju, jo piedzima meita un es biju bērna kopšanas atvaļinājumā. Darbā atgriezos 2017. gadā un sāku pildīt dežūrinspektores pienākumus jeb, runājot vienkārši, biju maiņas vecākā. Aptuveni pēc pusgada kļuvu par VUGD Latgales reģiona zvanu centra priekšnieces pienākumu izpildītāju, bet 2019. gada 12. jūnijā mani iecēla 112 dienesta priekšnieces amatā, tajā nostrādāju mazliet vairāk par gadu un pārgāju uz Prevencijas un sabiedrības informēšanas nodaļu (sakot vienkāršāk – preses dienestu). Kāpēc? Tam bija vairāki iemesli – gan saistīti ar darbu, gan ģimenes apstākļiem. Runājot par pāriešanu no vadoša amata padotajos, jāteic, ka ne visas sievietes grib būt priekšnieces. Un es esmu viena no viņām (smejas). Protams, šis lēmums man nenāca viegli. Pirms spert šādu soli, ilgi domāju. Taču tagad es to uztveru kā savas karjeras izaugsmi. Jo katra diena ir jauns izaicinājums! Savā pašreizējā amatā strādāju astoņus mēnešus un katru dienu mācos, pilnveidoju savas prasmes, daudz strādāju, lai visu izdarītu labi un pareizi. Manuprāt, nav svarīgi, ar ko tu nodarbojies, galvenais ir paveikt savu darbu labi un pareizi, tāpēc tiecos pēc ideāla.
Vēlos uzsvērt, ka viens no iemesliem, kāpēc mainīju amatu, bija prevencijas darbs, un man tas ļoti patīk. Piemēram, ārkārtējās situācijas apstākļos nevar apmeklēt skolas, taču mēs atrodam iespēju, kā informēt bērnus un arī pieaugušos par vissvarīgākajiem ugunsdrošības jautājumiem. Februārī rīkojām attālinātās lekcijas skolēniem. Galvenais ir tas, ka man izdodas labi paveikt savu darbu! Man ir pieredze un zināšanas, ar kurām vēlos dalīties ar sabiedrību.
-- Kāpēc iestājāties darbā VUGD, kādi tam bija iemesli?
-- Manas vecmāmiņas māsa savulaik strādāja par dispečeri, viņa man bieži stāstīja par savu darbu. Tāpēc jau bērnībā es sapratu, cik svarīgs un atbildīgs ir šis darbs. Sagadījās tā, ka mans kaimiņš bija ugunsdzēsējs, un viņš arī pastāstīja, ka VUGD ir dispečera vakance. Nākamajā dienā es iesniedzu savu CV. Pēc dažām dienām man piezvanīja un uzaicināja uz darba interviju. Es veiksmīgi nokārtoju fiziskās sagatavotības normatīvu, izgāju medicīnisko komisiju un tiku pieņemta darbā.
-- Par ko sapņojāt kļūt skolas gados?
-- Tāpat kā ikvienam bērnam, man bija daudz ideju. Sākumskolā gribēju kļūt par skolotāju. Savukārt, kad paaugos, jau bija citi sapņi – vēlējos kļūt par ārsti, policisti. Pēc skolas absolvēšanas taisījos stāties policijas koledžā, taču dažu apstākļu dēļ neizdevās to izdarīt. Tāpēc iesniedzu dokumentus Daugavpils Universitātē, taču es visu laiku vēlējos strādāt sabiedrības labā, palīdzēt cilvēkiem.
-- Arī skolā, droši vien, jūs bijāt aktīva audzēkne. Ar ko nodarbojāties, kādi bija panākumi?
-- Jā, es biju ļoti aktīva skolniece – labi mācījos, piedalījos vairākās olimpiādēs. Aktīvi iesaistījos skolas dzīvē – piedalījos konkursos, koncertos, bieži pati organizēju dažādus pasākumus. Jāpiebilst, ka es mācījos lieliskā skolā – Salienas vidusskolā, trīsdesmit kilometrus no Daugavpils. Mūsu klase bija ļoti draudzīga un aktīva, brīnišķīga klases audzinātāja. Par savu skolu man ir visjaukākās atmiņas.
-- Pavisam nesen jūs saņēmāt kārtējo augstākās izglītības diplomu. Bet ko esat absolvējusi iepriekš?
-- Es esmu mūžīgā studente (smejas). Godīgi sakot, pēc skolas īsti nezināju, ko darīt tālāk. Vēl jo vairāk pēc tam, kad neiestājos policijas koledžā. Gribēju gadiņu „paslinkot”, visu apsvērt. Bet paldies māmiņai, kura pateica: „Nav ko velti tērēt laiku, padomā, kas ir tuvāks sirdij, un – uz priekšu!” Tā arī iestājos Daugavpils Universitātē, kur ieguvu bakalaura grādu programmā „Sociālā psiholoģija”. Pēc diviem gadiem absolvēju maģistrantūru un ieguvu pedagoga -- psihologa profesiju.
2017. gadā iestājos Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā, kuru pēc trīs ar pusi gadiem veiksmīgi pabeidzu. Pēdējais gads bija ļoti smags, jo piedzima meita. Sesijas bija bieži (pusotrs mēnesis mājās, divas nedēļas – Rīgā). Paldies vīram, kurš šajā laikā rūpējās par meitu.
Man bija liela vēlēšanās apgūt jaunas zināšanas, tāpēc 2019. gadā atkal iestājos Daugavpils Universitātē. Tādējādi pusotru gadu vienlaikus studēju divās augstskolās, paralēli mācījos dažādos kursos un semināros. Šogad iestājos Rīgas Tehniskajā universitātē, lai iegūtu ugunsdrošības un civilās aizsardzības inženiera kvalifikāciju.
-- Kādi ir tālākās nākotnes plāni? Vai nevēlaties kļūt par VUGD vadītāju?
-- Pagaidām šādas domas nav nākušas prātā, bet kas to lai zina, kā būs nākotnē. Varbūt pēc kādiem desmit gadiem sapratīšu, ka dzīvē kaut kas ir jāmaina un sākšu meklēt citus attīstības vektorus.
-- Ja nav noslēpums – kā jūs iepazināties ar dzīvesbiedru Daini? Vai tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena?
-- Nav noslēpums. Mēs iepazināmies diezgan banāli – darbā. 112 operatīvais dienests un ugunsdzēsēju depo atrodas vienā ēkā, un, pats par sevi saprotams, ka dispečeri un ugunsdzēsēji pastāvīgi kontaktējas, draudzējas. Tā arī mēs iepazināmies. Tā nebija dedzīga mīlestība no pirmā acu skatiena, viss sākās ar parastu komunikāciju. Mums bija daudz kopīgu tēmu, ko apspriest. Jāteic, ka arī tagad šajā ziņā nekas nav mainījies. Apmēram pusgadu pēc mūsu pirmās tikšanās sastapāmies pasākumā ārpus darba un tad draudzība kļuva ciešāka. Pēc trim mēnešiem Dainis mani bildināja un jūnijā mēs nosvinējām kāzas. Savukārt pēc diviem gadiem piedzima meitiņa.
-- Esmu ievērojis, ka jūs kopā ar Daini rīkojat dažādus pasākumus. Vai visu darāt kopā?
-- Tā sanāk. Mēs daudz laika pavadām kopā, arī pasākumi mums sanāk kopīgi. Mans vīrs ir mans stiprais plecs, uz kurs vienmēr var atbalstīties. Dainis vienmēr ir gatavs palīdzēt jebkurā darbā. Ja viņš jūt, ka man nepieciešams atbalsts, vienmēr ir blakus. Mēs esam komanda!
-- Ar ko nodarbojaties brīvajā laikā?
-- Diemžēl tā nav tik daudz kā gribētos. Piektdienās mums ir ģimenes kinovakars. Ieslēdzam kādu interesantu „multeni” vai pasaku un visa ģimene skatās. Tā arī pavadām laiku visi kopā. Tagad tā ir mūsu ģimenes tradīcija. Man patīk gatavot, uzcept kaut ko garšīgu, labprāt izmēģinu jaunas receptes. Vasarā patīk parakņāties siltumnīcā, dārzā vai puķu dobē. Tas man sagādā patiesu baudījumu. Audzēju daudz ko – no dažādiem salātiem līdz rozēm. Gan mana māte, gan vīra vecāki dzīvo laukos, bet tur, kā zināms, vienmēr darba pilnas rokas. Tāpēc vasarā, ja ir brīvs laiks, braucam viņiem palīdzēt saimniecības darbos. Ja sanāk, apceļojam mūsu mazo Latviju. Plānojam aizbraukt arī uz ārzemēm, kad tas atkal kļūs iespējams. Taču atpūšos un „vēdinu galvu” pārsvarā divos veidos – skrienot un karsējoties pirtī. Pēc noskrietiem desmit kilometriem jūtos lieliski. Man tas ir labākais veids, kā atpūsties pēc saspringtas darba nedēļas.
