Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2021. gada 15. aprīlis
Ceturtdiena
Aelita, Gastons
+4.5 °C
apmācies

Bijusī Zvaigzne

Kad biju maziņš, tie Rēzeknes kinoteātri man šķita kā sapņu pilis, kuros iekšā notiek kaut kas pasakains un man vēl neatļauts. Tas bija kā iniciācijas rituāls – ieiešana īsta pusaudža dzīvē! Uz pieaugušo seansiem nelaiž, cigaretes un šņabi nedod, bet tu jau vari ar draugiem vai skolasbiedriem klausīties, kā dūc projektors, blakus čirkst semuškas, bet uz ekrāna rosās skaisti, neparasti, interesanti cilvēki!

Manā jaunībā Rēzeknē bija divi īsti1 kinoteātri – „Rēzekne" un „Zvaigzne". Pirmajam blakus bija vasaras kafejnīca, bet pretī pilsētas autobusu pietura. Nezinu kādēļ, bet „Zvaigzne" man patika labāk.

Kinoteātri „Zvaigzne" uzbūvēja 1956. gadā, kā tagad raksta, neoklasicisma stilā. Tajā gadā, kad pavasarī tika nosodīts Staļina personības kults, bet rudenī Ungārijā apspiesta sacelšanās.

Kinoteātri „Rēzekne" uzbūvēja tukšā vietā2 piecus gadus vēlāk – 1961. gadā. Jaunais kinoteātris3 tika uzskatīts par pilsētas galveno un glaunāko kinoteātri. Visos sludinājumos tas bija pirmais, „Zvaigzne" parasti bija otrā vietā.

Nosaukums „Zvaigzne" nebija jauns, ar šādu nosaukumu kinoteātri bija daudz kur citur Latvijā. Rēzeknes „Zvaigznē" bija skatītāju zāle ar 550 vietām, koncertzāle, foajē un uzgaidāmās telpas4.

Ak, šis smukais vārds foajē, tik bieži tajos laikos lietotais! Kāda bija mana vilšanās, kad es sapratu, ka tā nav nekāda grezna zāle vai ultramoderna kafejnīca!

Kādu laiku „Zvaigznē" atradās arī Rēzeknes bibliotēkas filiāle – varēja atnākt uz filmu, bet aiziet mājās ar grāmatu!

Manā jaunībā gājiens uz kinoteātri bija vesels notikums. Parasti puiši gāja puišu kompānijās, bet meitenes meiteņu. Ja uz kino gāja pārītis, tad tas jau bija nopietni – visi noskatās un saprot, ka tur nav ko jaukties5.

Kino skatītāji bija dažādi – vieni centās nopirkt biļetes tuvāk ekrānam, citi savukārt gribēja sēdēt pēdējā rindā. Tur varēja amizierēties, skaļi komentēt filmu un klātesošos. Varēja arī ciskāties un bučoties. Citi atļāvās kamčatkā smēķēt vai ieraut balto.

Īsti hiti manos jaunības gados bija indiešu filmas. Tajās daudz dziedāja un dejoja, bet neiztrūkstoši bija efektīgi kautiņi un labais tur vienmēr uzvarēja ļauno. Vai visi puiķeļi zināja, kas ir Amitabhs Bačans, Džajs un Vidžajs, Disko dejotājs utt.

No kinoteātrī „Zvaigzne" redzētajām kino man spilgti atmiņā palikusi filma par ASV tālbraucēju šoferiem ar kantrī mūziķi Krisu Kristofersonu galvenajā lomā, kā arī filmas, kurās galvenajās lomās bija Gojko Mitičs vai Adriano Čelentano.

Itāļi tajā laikā bija trendā, īpašā cieņā bija arī itāļu mūzika. Televīzijā/radio Aldis Ermanbriks un Arvīds Mūrnieks regulāri stāstīja par itāļu estrādes mūzikas novitātēm, bet Rēzeknes un apkārtnes disenēs neiztika bez Toto Kutunjo, Al Bano & Romina Power, Pupo, Matia Bazar, Ricchi e Poveri u.c. Manuprāt, divas reizes itāļu kultūra bija tik pamatīgi ienākusi Latgalē – 18. gs. ar itāļu arhitektiem un būvniecības stilu, bet 20. gs. 80. gados ar vieglā žanra dziesmām.

Tajos laikos, kad nebija kseroksveidīgu un printerveidīgu ierīču, uz vatmana, kartona vai finiera tika veidota uzskatāmā aģitācija, dekori, paziņojumi u. tml. Ja kādā ielas malā varēja uzstādīt kādu kubu ar siluetiem un saukli un tas tur nostāvēja gadiem ilgi, tad pie kinoteātru sienām reklāmas par filmām nomainījās pat divreiz nedēļā.

Tajos laikos mākslinieks-noformētājs bija pieprasīta profesija, darba bija atliku likām – no sienas avīzēm rūpnīcu koridoros līdz transparentiem uz daudzstāvu māju jumtiem. Ja parastie mākslinieki noformētāji graizīja trafaretus un atveidoja kviešu vārpas, celtniekus ar ķellēm vai marksisma ļeņinisma klasiķu profilus, tad kinoteātru noformētāji zīmēja i kovbojus, i dekoltētas skaistules. Pazinu pāris šīs profesijas pārstāvjus, vienu arī Rēzeknē. Tie visi bija tādi brīvi un radoši cilvēki, bohēmisti garā un miesā.

Tam Rēzeknes maļaram pāris reizes palīdzēju tos filmu reklāmstendus zīmēt. Nestāstīšu par tehnoloģijām un trikiem, jo šobrīd tas izklausīsies smieklīgi, ne vairāk.

Ap 1985. gadu Rēzeknē parādījās pirmie videomagnetafoni un ar konkrētu cilvēku rekomendācijām varēja pabūt pagrīdes videoseansos. Kā i mūzikas ieraksti, arī filmu skatīšanās bija par naudu. Ļamportnais videomagnetafons tolaik bija vesela bagātība – avīzēs bija sludinājumi, ka maina videomagnetafonu pret žiguli.

Sākās videosalonu ēra, tie saplauka visur kā sēnes pēc lietus. Kaut kā ar to bija jākonkurē arī lielajiem kinoteātriem, jo video kasetēs tas repertuārs bija lētāks un daudzveidīgāks par kino lentēs un zālēs pieejamo. 1990. gada vasarā Rēzeknes laikrakstā var lasīt, ka „kinoteātra „Zvaigzne" videosalons aicina noskatīties Mārgaretas Mitčelas romāna „Vējiem līdzi" ekranizējumu“6.

Tad visi lēnītēm sapirka mājās videomagnetafonus, parādījās videokasešu nomas. Šķita – kurš tad tagad ies uz kinoteātri, ja var nopirkt vai paņemt no drauga, prokatā u.c. filmas un visu skatīties mājās! I bojevikus, i porņikus, i videoklipus bez gala un malas. Uzaicināt kompāniju, saklāt galdu, justies īsti brīvam un bagātam.

Tādēļ rēzekniešus neizbrīnīja, ka kinoteātra „Zvaigzne" vairs nebūs, bet tā telpās tiks ierīkots kazino ar ruleti un krupjē, kāršu galdiem, vēlāk – nakts klubs ar restorānu un dansingu. Viss it kā loģiski, ļoti līdzīgu ceļu izgāja teju vai visi Latgalē esošie kinoteātri.

1990. gadā Rēzeknes krievu aktieru grupa kopā ar režisoru Igoru Mihailovu nodibināja teātri–studiju „Nabaga Joriks". Te pulcējās, eksperimentēja, skoloja bērnus un jauniešus, baudīja atļautību un neatkarību. Visu pilsētas jaunatni tajā laikā varēja iedalīt divās grupās – gopniki un hipari. Pēdējie koncentrējās ap māksleni, joriku, muziceni, komerceni, Moskovys īlys kojom, blandījās pa kapiem, dzelzceļu, upes un ezera malām, tusēja savās pajumtēs7.

Atmodas un Viljama Šekspīra8 inspirētā teātra dzīve (apspriedes, mēģinājumi, izrādes) ritēja Rēzeknes Kultūras nama (Brāļu Skrindu ielā 3) pagraba Kamīna zālē, tad kinoteātrī „Rēzekne"9 (Latgales ielā 54). Kad šo kinoteātri jauca nost, tā arī lielā mērā bija teātra izrāde. Absurda vai asociāciju, ēnu vai teātra sporta.

Laika gaitā pamainījās 1990. gadā izveidotā teātra nosaukums un statuss, aktieri un mākslinieciskie vadītāji10. Kad pilsētas pašvaldības pārvaldījumā atgriezās bijušais kinoteātris „Zvaigzne", uz šejieni pārcēlās arī teātris „Joriks” – šīs telpas teātrim bija apsolītas jau 1991. gadā11.

Teātris „Joriks” 2020. gadā iestudēja izrādi „Saturna vuordā” (rež. Edgars Niklasons). „Izrādē izskan trīs valodas – latgaliešu, latviešu un krievu,"12 –dominējošās sarunvalodas Latgalē. Šī izrāde (kur uz skatuves pīpē un skan necenzēta leksika) žanriski ir dzīvesstāsts, kuram par prototipu kalpojis arī reāls katoļu priesteris no Ziemeļlatgales, bet izrādes nosaukums radies no Fransisko Gojas gleznas „Saturns aprij savus bērnus”. Mūziku izrādei (kā pieteikts afišā – „patiesību sadursmēm vienā cēlienā”) sarakstīja Ēriks Zeps13, bet apgūt latgaliešu valodu aktieriem palīdzēja Kristīne Pokratniece.

Bijusī „Zvaigzne" kopš 2014. gada saucas Rēzeknes Nacionālo biedrību kultūras nams. Te darbojas un sevi izrāda gan vietējās biedrības, gan arī te viesojas (Lielajā, Mazajā zālē) tuvi un tāli skatuves mākslinieki. Piemēram, 2019. gada 18. maijā te uzstājās ASV reperis Wordsmith, bet 2020. gada 31. oktobrī notika „grupu „Patrioti.lg" un „Dvinskas muzikanti" solista"14 Jura Ostrovska jubilejas koncerts.

1 Filmas rādīja arī Piena konservu kombināta Kultūras namā, Dzelzceļnieku klubā, PMK Lielajā zālē u.c.
2 Kinoteātris „Rēzekne" // „Ausma”, 20.10.1961.
3 Šis bija tāds pieplacis un garens, jūras lainerim līdzīgs, bet „Zvaigzne" stalta, atgādināja kaut kur baznīcu. Bij. kinoteātra „Rēzekne" ēka kļuva nelietojama un tika nojaukta.
4 Jauns kinoteātris Rēzeknē // „Cīņa", 26.07.1956.
5 Bija nerakstīts likums – šādus pārīšus neaiztikt. To ievēroja gan rūdīti kaušļi, gan pat miliči.
6 Videosalonu jaunums // „Darba Karogs", 30.06.1990.
7 Pazīstama hiparu tusu vieta bija māja V. Seiles ielā, kur savulaik ir dzīvojusi arī pati Valerija Seile.
8 Joriks bija galma āksts, pie kura kapa, turot rokā jokdara galvaskausu, Hamlets saka vienu no šajā lugā būtiskākajiem monologiem.
9 Te vēlāk darbojās arī Rēzeknes nacionālās kultūras biedrības u.c.
10 Kaļva-Miņina I. Rēzeknes teātrim „Joriks" – 31. sezona un jauns mākslinieciskais vadītājs // „Vietējā Latgales Avīze", 04.09.2020.
11 Pikets pie pilsētas valdes ēkas // „Darba Karogs”, 24.10.1991.
12 Kaļva-Miņina I. „Saturna vuordā" – Rēzeknes teātra „Joriks" pirmā izrāde, kurā skan latgaliešu valoda // „Vietējā Latgales Avīze", 16.10.2020.
13 Viņš ir arī viens no aktieriem šajā izrādē.
14 Jura Ostrovska jubilejas koncerts // „Rēzeknes Vēstnesis", 24.10.2020.

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.