Mūsu mežos vai pie dzīvojamajām mājām zem kokiem nereti redzamas egļu vai priežu čiekuru kaudzītes. Tas nozīmē, ka šajā vietā atrodas dzeņa „kalve” – plaisa koka stumbrā, kurā putns nostiprina čiekuru un to knābā, tādējādi tiekot pie sēkliņām.
Dara labu darbu
Šoreiz runa ir par lielo raibo un dižraibo dzeni. Tas ir viens lielākajiem un labāk zināmajiem šīs sugas pārstāvjiem, kuri mitinās Latvijā. Šie dzeņi bieži vien apmetas apdzīvotās vietās, kur ir daudz priežu un egļu, tātad – arī čiekuru un barības. Dižraibais dzenis Latvijā ir nometnieks, un tikai nelabvēlīgos gados, gan ir grūti atrast barību, masveidā pārceļas uz kaimiņu reģioniem.
Dzeņiem ir ļoti liela loma meža ekoloģijā, jo tie izkaļ dobumus, kuros vij ligzdas citi mazie putni, piemēram, zīlītes un mušķērāji. Turklāt dzeņi lielos daudzumos apēd sīkos kaitēkļus – laputis, taureņu kāpurus, mizgraužus, tīkllapsenes, zāģlapsenes u.c. Vārdu sakot, dzeņiem ir milzīgs nopelns dabas bagātību un tās iemītnieku saglabāšanā. Pavasarī un vasarā spārnotie kalēji pārtiek galvenokārt no minētajiem kukaiņiem, savukārt rudenī un ziemā dzeņu „ēdienkartē” ir egļu, priežu un lapegļu sēklas. Turklāt viensētu īpašniekiem dzeņi nenodara itin nekādu ļaunumu atšķirībā, piemēram, no strazdiem, krauķiem, sīļiem un citiem putniem, kuri piemājas dārzos noēd ogas un rada citus zaudējumus. Nemaz nerunājot par skaļajām, agresīvajām un nekaunīgajām žagatām un vārnām.
Dižraibais dzenis ir vidēji liels putns un ir otrs lielākais raibo dzeņu ģintī (Dendrocopos). Par to lielāks ir tikai baltmugurdzenis. Dižraibā dzeņa ķermeņa lielums ir 22—26 cm, spārnu plētums 38—44 cm, svars 70—105 grami.
Man ir paveicies vairākkārt sastapt dzeņus, tostarp arī pie dzimtajām mājām „Grantskalni” Daugavpils novada Vecsalienas pagastā.
Tā gan ir kravnesība!
Kāpēc tieši pie šīs viensētas dzeņi nolēma ierīkot savas „kalves”? Tāpēc, ka tai līdzās aug lielas egles un priedes – manis stādīts savdabīgs miniatūrs mežiņš, kur ir daudz čiekuru. Tādējādi dzeņiem atliek vien ierīkot „ēstuvi”, jo blakus ir veci koki ar saplaisājušiem resniem zariem un stumbriem.
Dzeņi parasti stājas pie darba vēlā rudenī. Un tad, gluži kā āmura klaudzieni, visā apkaimē dzirdama dzeņu ritmiskā kalšana. Tas priecē, jo putni nebaidās no cilvēkiem, uzturas tuvumā, uzlabojot noskaņojumu un radot saiknes ar dabu un harmonijas sajūtu.
Agrāk putni ierīkoja „kalves” milzīgajās papelēs, kuras auga pie mājas, bet, kad tās tika nozāģētas, pagājušā gada rudenī dzenis iekārtojās simtgadīgajā ozolā mājas tuvumā. Esmu vairākkārt mēģinājis nofotografēt dzeni „darba vietā” – dažkārt tas izdevās gana viegli, taču visbiežāk noķert fotoaparāta objektīvā putnu, kurš pastāvīgi kustās, bija gandrīz neiespējami.
Spriežot pēc tā, ka čiekuri mētājās tiktāl, cik tālu sniedzas koka vainags, „kalve” atradās ļoti augstu tāpēc tukšie čiekuri, krītot, atsitās pret ozola zariem, atleca un nokrita zemē diezgan tālu no koka stumbra. Dažkārt tika uzieti priežu čiekuri, kuri bija gluži kā salikti kaudzītē, jo dzenis bija darbojies vien pusotra metra attālumā no zemes.
Taču izbrīnu raisa nevis manas viensētas kaimiņš – dižraibais dzenis un viņa „ēstuve” svaigā gaisā, bet gan tas, kā putnam, kurš sver vien 70—105 gramus, izdodas pārvietot gandrīz tikpat smagus egļu čiekurus, mērojot gandrīz 100 metru attālumu. Tik izcila kravnesība ir apbrīnas vērta!
