Kā francūzis Riks Latvijā kļuva par Eriku
Anatolijs Krilovs,
Diana Ragozina
Daugavpilī dzīvo cilvēki, kuru liktenis ir tik pārsteidzošs, ka tam grūti pat noticēt. Viens no viņiem ir 86 gadus vecais francūzis pēc izcelsmes Riks Sorbi, kuru latviski, saskaņā ar likumu un dokumentiem, sauc par Eriku Sarabaju. Viņš pastāstīja „Latgales Laikam” par savu dzīvi, pārdzīvojumiem un paskaidroja, kāpēc dzīve tā iegrozījusies.
Pavisam viens
Eriks Sarabais jau vairākus gadus desmitus dzīvo Ķīmiķu mikrorajonā. Viņš ir jau cienījamā vecumā, turklāt pagājušajā gadā pārcietis sirds operāciju. Pašlaik Eriks, pēc paša teiktā, „uz šī globusa, kuru dēvē par zemeslodi, palicis pavisam viens”, jo bērnu viņam nav, tāpēc nav, kas palīdz, vēl līdz slimībai aizgāja aizsaulē dzīvesbiedre Lidija, ar kuru kopā nodzīvoti 57 gadi.
Sarunā noskaidrojās, ka pašlaik Ilūkstē dzīvo Erika brālēns Vladimirs, kuram ir jau gandrīz deviņdesmit gadi, tāpēc pašam nepieciešama aprūpe un atbalsts. Arī Vladimirs, tāpat kā radinieks francūzis Riks, dzīvo viens, jo sieva jau sen mirusi. „Mēs dažkārt sazvanāmies, taču problēmu sagādā tas, ka Vladimirs slikti redz telefona pogas, jo savulaik, kad brālēns strādāja par metinātāju, dzirkstele savainoja viņam aci,” saka Eriks.
Lai gan Eriku liktenis nav saudzējis un nelaimes sekojušas cita citai, mūsu tikšanās laikā viņš turējās braši un vaļsirdīgi stāstīja par savu gana smago un piedzīvojumiem bagāto dzīvi tā, kā atceras to pats un zina pēc radinieku, tuvu cilvēku vai paziņu stāstītā.
Kāpēc sagrozīja uzvārdu?
Runājot par uzvārdu, viņš, Riks Sorbi, francūzis vairākās paaudzēs, jūtas aizvainots, ka pēc Latvijas ierēdņu iegribas kļuvis par Eriku Sarabaju: „Es gribēju būt tas, kas patiesībā esmu. Mans tēvs bija Stonijs Sorbi, tad kāpēc man jāvalkā cits vārds un uzvārds? Tagad es esmu Eriks Staņislava dēls. Vai tas ir normāli? Taču pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados man to neviens nejautāja! Toreiz uzvārdu sagrozīja nevienam vien.”
Taču arī Latvija, kur viņu nosauca par Eriku, nav sveša valsts. Rika Sorbi tēvs Stonijs un viņa brālis Bruno Mikelo piedzima uz kruīzu kuģa „Santa Maria”, uz kura par kuģa pavāru strādāja viņu tēvs – Rika vectēvs Antonio Sorbi. „Šis laineris kuģoja pa visu pasauli. Tādējādi mans vectēvs, tēvs un tēvocis pastāvīgi dzīvoja uz šī kuģa, kurš cieta katastrofu netālu no Melburnas. Viņi toreiz brīnumainā kārtā izglābās, taču dzīve uz „Santa Maria” bija beigusies,” stāsta Eriks Sarabajs. Kad bija jāizlemj, kā dzīvot tālāk, atcerējās attālu radinieci Viktoriju Hmeļnicku, kura tolaik atradās Baltkrievijā. Aizbrauca pie viņas, taču Antonio laukos nevarēja atrast darbu savā specialitātē, tāpēc kopā ar diviem dēliem devās uz Latviju, kur iekārtojās darbā piena kombinātā (nav īsti zināms – par pavāru vai laborantu), savukārt Rika tēvs Stonijs apguva mucinieka profesiju un sāka labi pelnīt.
„Mans vectēvs no mātes puses Vladislavs Zagorskis bija smalkgaldnieks, Sanktpēterburgā viņam piederēja fabrika. Revolūcijas laikā V. Zagorski uzskatīja par tautas ienaidnieku, tāpēc vectēvs bija spiests doties vispirms uz Harkovu, pēcāk – uz Tālajiem Austrumiem. Vēlāk viņš nopirka viensētu Kuldīgas apkaimē. Šeit arī sākās mūsu ģimenes vēsture Latvijā,” stāsta Eriks. Par savu dzīvi pirmskara laikā neko labu viņš nevar pastāstīt. Atmiņā palikuši vien vietējo bērnu apvainojumi un pāridarījumi, jo viņu uzskatīja par nesaprotamu svešzemnieku: „Man bija ļoti maz draugu, galvenokārt krievi, poļi, ebreji. Atcerēties tos laikus ir nepatīkami – pārņem rūgtums. Taču es nevaru tos izdzēst no savas biogrāfijas.”
Uz dzīvības un nāves robežas Eriks atceras vēl kādu atgadījumu, kurš viņam varēja maksāt dzīvību. Sākoties karam, gestapovieši un šucmaņi, ieradušies Kuldīgā, sāka vajāt vācu varai nelojālus cilvēkus. Rika tēvu nosūtīja darbos, taču sagadījās tā, ka uz strādniekiem nokrita mīna, visi aizgāja bojā, bet tēvs brīnumainā kārtā palika dzīvs, lai gan guva ievainojumus. „Vācieši šķiroja ievainotos. Savējos un latviešus viņi ievietoja hospitālī un ārstēja, bet francūžus, tāpat kā čigānus, neuzskatīja par cilvēkiem un vienkārši nogalināja. Tēvu, kurš viss bija asinīs, pie mana vectēva ķerrā atveda latvietis Alberts Kalniņš. Tēvu nosaitēja un atstāja pie vectēva. Pēcāk Alberts lepojās, ka viņam ir labs un uzticams draugs francūzis,” stāsta Riks. Kad karš jau bija pusē, tēva kāja jau bija daudzmaz sadzijusi, taču reiz ieradās esesieši, aplenca divstāvu māju, pagalmā bija arī neliels namiņš, kurā dzīvoja divas bēgļu ģimenes no Pleskavas – deviņi cilvēki. Riks darbnīcā gatavoja putnu būrīti, kad pēkšņi izdzirdēja šāvienus. Zēns izskrēja uz ielas, kur vācietis iesita viņam pa galvu ar šautenes laidi. Par sakariem ar partizāniem hitlerieši nošāva šīs divas ģimenes. „Es aizskrēju pie vectēva un mammas, viņa stāvēja uz ceļiem, ieraudzīju milzīgu asiņu peļķi un nogalinātos cilvēkus. Viens no viņiem vēl bija dzīvs un kustināja roku. Uz mani šāva, trāpīja kājā un cirksnī, ievainojot dzimumorgānus. Es nokritu un paliku bezsamaņā guļot. Atjēdzos, kad jau biju ienests mājā,” par briesmīgajiem notikumiem trīcošā balsī stāsta Eriks.
Gan mākslinieks, gan meistars
Pēc kara Riks mācījās skolā, atklājās, ka viņš labi zīmē, zēnam īpaši labi padevās portreti. Eriks ar pateicību atceras zīmēšanas skolotāju Veltu Miķelsoni. Savulaik Pulkovā, netālu no Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburgas) notika Vissavienības zīmēšanas konkurss 14—15 gadiem skolēniem, kurā piedalījās aptuveni 300 jauno mākslinieku no visas Padomju Savienības, -- šajā konkursā Riks ieguva otro vietu. Viņam pasniedza Goda rakstu, kurā bija teikts, ka jaunais talants var bez iestājeksāmeniem stāties mākslas skolā, turklāt uzreiz otrajā kursā.
Obligāto karadienestu Riks izgāja Melnās jūras karaflotē. Jāpiebilst, ka viņš kopā ar mākslinieku un tēlnieku grupu piecus gadus piedalījās slavenās Sevastopoles panorāmas veidošanā, kurā attēloti 4000 cilvēku: „Es veidoju sižetu, kur matrozis tīra zivis.”
Pēc armijas Eriks Daugavpilī absolvēja vidusskolu, pēc tam dzīvoja Eglainē, kur mācījās mehanizācijas un elektrifikācijas skolā. Viņš arī turpat strādāja un iepazinās ar Vitebskas institūta absolventi, jaunu un skaistu meiteni – zootehniķi Lidiju, kura kļuva par viņa sievu.
Kādu laiku Riks strādāja pievadķēžu rūpnīcā par instrumentu atslēdznieku, bija vadošais speciālists ļoti sarežģītu un unikālu instrumentu izgatavošanā: „Dažus no šiem instrumentiem vēlāk izmantoja komisko aparātu sagatavošanā lidojumiem. Es izgatavoju arī medicīnas instrumentus, piemēram, balsenes un locītavu operācijām. Taču mans pamatdarbs bija autorūpniecības preču ražošana.”
11. maijā Erikam Sarabajam apritēja 86 gadi.
