Brūces un sakropļojumi, ko dažādās vietās Latgalē gūst putni, tostarp gulbji, nav nekāds retums. Bieži vien cilvēki, kas saskaras ar šādiem gadījumiem, nezina, kurā dienestā vērsties pēc palīdzības. Izrādās, ka cilvēku ir vieglāk nosūtīt uz medicīnas iestādi nekā palīdzēt ievainotam dzīvniekam vai putnam. Nesen šāds incidents notika Augšdaugavas (bijušā Daugavpils) novada Vecsalienas pagastā.
Atnāca pie cilvēkiem pēc palīdzības
Vecsalienas pagasta viensētas „Zvejnieki” saimniece Irina Gladkova piezvanīja šī raksta autoram un, gandrīz raudādama, sacīja, ka viņas viensētas pagalmā ienākuši divi pieauguši gulbji un pieci mazuļi. Turklāt viens no sniegbaltajiem skaistuļiem, vai nu mātīte vai tēviņš, negāja kā gulbjiem ierasts – gāzelēdamies, bet vārda tiešā nozīmē rāpoja gar zemi, -- tas varēja nozīmēt, ka gulbis ir salauzis vienu kāju.
Veltīgi apzvanījuši dažādas Latgales reģiona struktūras un dienestus, Irina un viņas dzīvesbiedrs Vladimirs Gladkovs vairs nezināja, kā šajā situācijā rīkoties tālāk.
Ceļā uz minēto viensētu apmēram 100 metru attālumā no tās ieraudzīju uz ceļa gulošu gulbi. Kad centos apiet ievainoto putnu, tas, nobijies un šņākdams, centās ierāpot zālē. Tajā paslēpies, ievainotais gulbis nomierinājās, un es devos uz „Zvejniekiem”, lai noskaidrotu situāciju. Otra gulbja un mazuļu pagalmā vairs nebija. Saimnieki paskaidroja, ka gulbju ģimene, kādu laiciņu „paciemojusies”, devās uz tuvējo mežu.
Irina, kura nesen bija izslimojusi „Covid-19” un joprojām jutās slikti, ieraudzījusi savā pagalmā gulbju ģimeni un čiepstošus mazuļus, stipri satraucās: “Sanāk, ka putni, nokļuvuši nelaimē, visi kopā atnāca pie mums, lai lūgtu palīdzību. Kā mēs drīkstējām viņiem to atteikt?! Bet, kad mēģinājām to darīt, izrādījās, ka esam bezspēcīgi.” Irina un Vladimirs zvanīja visām viņiem zināmajām novada un Latgales struktūrām un dienestiem, lūdzot, lai tie atbrauc, paņem ievainoto gulbi un nogādā speciālistiem, kuri putnu izārstētu. Taču atrisināt šo jautājumu svētdien izrādījās gandrīz neiespējami: "Mēs vērsāmies policijā, kur necentās no mums „atkratīties” un iedeva Pārtikas un veterinārā dienesta un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta tālruņa numuru, tad zvanījām vēl kaut kam, kur mūs palūdza atsūtīt „pa telefonu” gulbja foto, taču šajā jautājumā mēs esam diletanti. Visi mums solīja tikt skaidrībā, palīdzēt un pārzvanīt, bet neviens to tā arī nedarīja.”
Irina bilst, ka viņa kārtējo reizi ir pārliecinājusies, ka cilvēki mūsdienās ir absolūti vienaldzīgi, viņu rīcību vada aprēķins – vai tas ir izdevīgi vai ne, un ļoti cietsirdīgi, it īpaši pret mūsu mazākajiem brāļiem, jo šajā situācijā visi izvairījās no atbildības.
Sarūgtinātie un sašutušie dzīvesbiedri Gladkovi piezvanīja savam kaimiņam, viensētas „Jugaņina” īpašniekam Ivanam Maļavkam, kurš jau agrāk bija nonācis līdzīgā situācijā un ieguvis pieredzi šī jautājuma risināšanā.
No kurienes „Zvejnieku” viensētā uzradās gulbju ģimene? Sākotnēji mēs nospriedām, ka putni atnākuši no ezera, kas atrodas netālu no saimniecības „Grantskalni”, kas pieder šī raksta autoram, -- t.i., 1,5 kilometru attālumā no Gladkovu mājām. Bet kāpēc tad gulbji pēkšņi pameta savu ūdenstilpi un devās tik tālu -- uz "Zvejniekiem"?
Apsolījis Irinai un Vladimiram neatstāt šo lietu novārtā, devos pie ievainotā gulbja un jutos pārsteigts, jo putna tur vairs nebija. Sāku skatīties apkārt, pašķīru zāli. No vietas, kur bija gulējis gulbis, Ivana Maļavkas māju virzienā bija tāda kā taciņa, kas bija labi redzamas augstajā zālē. Devos pa to cerībā, ka izdosies atrast putnu. „Taciņa” aizveda līdz ceļam, kas ved gar I. Maļavkas viensētu, -- arī tās tuvumā ir ūdenstilpe, kurā dzīvo gulbji. Tur ieraudzīju gulbju pāri, taču ar četriem mazuļiem. Izrādās, tā bija pavisam cita gulbju ģimene. Pameklējis traumēto putnu pie ezeriņa un to neatradis, devos mājās ar domu – ja jau gulbis ar traumētu kāju pārvietojas tik ātri, tad jau tas nepazudīs un atradīs savu ģimeni. Kopā ar Gladkoviem mēs secinājām, ka, iespējams, šie gulbji dzīvo kūdras purva ūdenskrātuvē dziļi mežā netālu no viņu saimniecības. Jo pašā sākumā gulbji ieradās pagalmā tieši no turienes.
Gulbji -- bīstami putni
Ivans Maļavka pirms vairākiem gadiem ziemā tuvējā ezerā ieraudzīja gulbi ar lauztu spārnu. Ar lielām grūtībām noķēris putnu, piedevām saņemot spēcīgu knābja cirtienu pa galvu, Ivans pārnesa gulbi mājās. Viņš nezināja, kā rīkoties tālāk, tostarp – arī kam un kur zvanīt. Tad viņš sazinājās ar mani un lūdza palīdzēt. Patiesībā arī man nebija ne jausmas, ar ko šādos gadījumos būtu jāsazinās. Pirmām kārtām, kā savam senam paziņam, piezvanīju Latgales zoodārza vadītājam Mihailam Pupiņam, kurš iedeva savvaļas putnu glābēju un Latvijas Ornitologu biedrības, kuras kompetence ir putnu glābšana, tālruņa numuru.
Taču, kamēr citur lēma, ko iesākt, Ivanam bija jābaro cietušais, un arī tā bija problēma. Gulbis atteicās no ēdiena, līdz glābējs piedāvāja viņam zivis. "Gulbji ir ļoti bīstami un spēcīgi putni. Esmu dzirdējis par gadījumiem, ka ar spārna vēzienu tie ir salauzuši cilvēkiem kaulus. Savukārt manai vistai ieknāba tā, ka tā kājām gaisā pusstundu nogulēja zemē, līdz atguvās. Gulbis ar paceltu galvu sniedzās man gandrīz līdz plecam. Es baidījos tam tuvoties,” saka Ivans.
Atbrauca speciālisti un paņēma no Ivana ievainoto putnu. Tajā pašā laikā Stropaka ezerā tika izglābts vēl viens gulbis. Tas bija ievainots un atradās lāsmenī, ap gulbi riņķoja kraukļi, gaidot brīdi, kad putns, pabāzis galvu zem spārna, aizmigs. Toreizējais Ūdenslīdēju un glābšanas dienesta vadītājs ieradās īstajā brīdī un izglāba gulbi, bet pēc tam atdeva to glābējiem, kuri abus gulbjus nosūtīja uz Rīgu ārstēšanai.
Kurš izglābs ievainoto putnu?
Reizēm cilvēki mēģina ievainotu putnu vai citu dzīvnieku nodot Latgales zoodārzā, lai gan šai iestādei ir pavisam citas funkcijas. Vai arī zvana Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam (VUGD) -- 112 (pēc visiem piedzīvojumiem ar pazudušo gulbi to izdarīju arī es). Dispečere paskaidroja, ka dienests nodarbojas ar dzīvnieku un putnu glābšanu, kuri nokļuvuši kritiskās situācijās, piemēram, ja gulbis sapinies zvejas tīklā, taču ārstēšana nav VUGD kompetencē.
Dispečere iedeva Latvijas Savvaļas putnu palīdzības biedrības ''Drauga Spārns'' tālruņa numuru -- 29420665. Savukārt Latgales zoodārza direktors Mihails Pupiņš ieteica piezvanīt uz tālruni 1188 un uzzināt Latvijas Ornitologu biedrības, kur ir kvalificēti speciālisti, koordinātes.
Var vērsties arī pie vietējās pašvaldības vadītāja, kuras teritorijā atrasts ievainotais dzīvnieks vai putns, jo pašvaldības vadītājam ir daudz plašākas iespējas palīdzēt.
Ikvienam ir tiesības dzīvot
Piezvanīju biedrībai "Drauga Spārns", atbildēju sieviete, kura stādījās priekšā kā brīvprātīgā darbiniece Kristīne. Viņa pastāstīja, ka šī publiskā struktūra – Anetes Asares dibinātā Latvijas Savvaļas putnu palīdzības biedrības ''Drauga Spārns'' -- pastāv jau 11 gadus. Šajā laikā tās dalībnieki ir snieguši palīdzību tūkstošiem ievainotu, sakropļotu un citādi cietušu putnu.
Vidēji dienā šīs biedrības brīvprātīgo darbinieku palīdzību lūdz aptuveni 30 cilvēki. Katrs gadījums ir citādāks, dažreiz tas ir pat ļoti interesants un aizraujošs notikums.
Organizācijas "Drauga Spārns" darba kārtība ir šāda: saņēmis no personas informāciju, ka kādā Latvijas reģionā atrodas putns, kuram nepieciešama palīdzība, brīvprātīgais dispečers informē citus brīvprātīgos, kas dzīvo dažādos valsts reģionos, tostarp Rēzeknē un Daugavpilī, kuriem ir vieglāk nokļūt negadījuma vietā: "Šīs pilsētas un rajoni ir Jeļenas pārziņā. Viņa aizbrauc, paņem putnu un atsūta pie mums -- uz Rīgu. Šeit mēs nogādājam to pie vetārsta, kurš veic kvalificētu izmeklēšanu, ja ir nepieciešami konkrēti speciālisti, nosūtām pie tiem, vārdu sakot, ārstējam putnu un pēcāk palaižam savvaļā.
Dažkārt putni veselības stāvokļa dēļ nevar atgriezties savvaļā -- tad mums tie ir jāuztur un jābaro,” pastāstīja Kristīne, kurai šobrīd mājās ir 7 stārķēni un daudzi citi putni.
Putna video vai fotogrāfija, kuru biedrības „Drauga Spārns” pārstāvji lūdz atsūtīt no notikuma vietas, ir nepieciešama, lai novērtētu putna gūtās traumas smagumu. Kristīne pavēstīja, ka viņu organizācija pastāv, pateicoties ziedojumiem un brīvprātīgo personīgajiem līdzekļiem. Dažreiz ir situācijas, ka nauda ir jāizlūdzas: „Kas cits atliek? Dzīvnieki un putni ir jāsaudzē. Nepaejiet garām, it īpaši, ja tie ir nokļuvuši nelaimē. Jo katrai radībai -- gulbim, vārnai vai zvirbulim -- ir tiesības dzīvot."
Ir arī cits viedoklis, tā piekritēji uzskata, ka bez īpašas vajadzības nav nepieciešams iejaukties dabas norisēs, kuru pamatā ir dabiskā atlase, kad izdzīvo stiprākais.
Bet, par laimi, mūsu vidū ir cilvēki, kuriem nav vienaldzīgas dzīvnieku vai putnu sāpes un ciešanas.
Un viņus nespēj ietekmēt nežēlīgie dabas likumi un dažu racionālu cilvēku domāšana.
