Aleksejs Mackevičs ir Augšdaugavas novada domes deputāts, Biķernieku pamatskolas direktors, sociālo zinību skolotājs un divu dēlu tēvs. Tāpat kā daudziem, “Covid-19” pandēmija mainīja arī viņa ikdienu un lika pielāgoties pārmaiņām. Intervijā avīzei “Latgales Laiks” Aleksejs Mackevičs dalījās savā pieredzē par darbu un ikdienu pandēmijas apstākļos, kā arī par svarīgo lēmumu – vakcinēties pret “Covid-19”.
Pagājušā gada sākumā, kad Latviju sasniedza “Covid-19” pandēmija, Aleksejs Mackevičs kopā ar kolēģiem un skolēniem atradās Itālijā, kur piedalījās vienā no „Erasmus+” īstenotajām mobilitātes programmām. Pēc atgriešanās Latvijā, nebija skaidrības, kas notiks tālāk – vai viņiem jāievēro karantīna, kā tiks organizēts mācību process, kā mainīsies ikdiena un cik ilgu laiku “Covid-19” pandēmija turpināsies. Tomēr, apzinoties tā brīža situāciju Itālijā, Spānijā, Polijā un citās Eiropas valstīs, Aleksejs ar kolēģiem sāka apzināt, skolēnu ģimenes, kurām pieejams dators, internets vai citas viedierīces, lai laikus saprastu, kā organizēt izglītības procesu ārkārtējās situācijas periodā.
“Mūsu reģionā, es laikam biju viens no pirmajiem direktoriem, kurš saslima ar “Covid-19”,” atklāj Aleksejs Mackevičs, “mēs kopā ar visu ģimeni pārslimojām pagājušā gada oktobrī. Bija ļoti daudz nezināmā, iekšējs satraukums, jo uz to brīdi vēl nebija vakcīnu. Arī ārsti nevarēja atbildēt uz jautājumiem – kas tas ir un kā to ārstēt. Informācija medijos nebija iepriecinoša. Paldies Dievam, mūsu gadījumā viss pagāja bez īpašām komplikācijām. Pirmās 3--4 dienas bija sliktāk, bet mēs tikām galā.”
Aleksejs atzīst, ka iespēju vakcinēties pret “Covid-19” viņš gaidījis jau kopš pagājušā gada decembra. “No mūsu ģimenes janvārī pirmā vakcinējās mana sieva Kristīna, kura ir ārste. Zināju, ka pedagogi būs viena no pirmajām prioritārajām grupām, kurām būs iespēja vakcinēties. Tiklīdz radās iespēja pieteikties vakcinācijai, es biju pirmais no savas izglītības iestādes, kurš to izdarīja. Uzskatu, ka man kā vadītājam jārāda piemērs. Manā gadījumā, protams, labākais piemērs bija mana sieva. Pēc vakcinācijas Kristīna jutās labi, tāpēc arī es vakcinējos bez liekām pārdomām. Pāris dienas vēlāk vakcinējās arī pārējie mūsu ģimenes locekļi. Pēc vakcīnas saņemšanas man sāpēja roka. Pirmajās 2--3 dienās bija vājuma sajūta un nogurums, tas arī viss.”
Līdz ar vakcīnu pieejamību, Aleksejs aktīvi meklēja informāciju par to izstrādes procesu un ietekmi uz veselību. “Pirmkārt, orientējos uz to informāciju, ko varēju atrast pats,” atceras Aleksejs, “manuprāt, mūsdienās var atrast jebko, ja tikai cilvēkam ir interese un internets, jo tur pieejami ne tikai mūsu valsts avoti, bet arī informācija no visas pasaules. Tāpēc ir iespēja uzzināt par kopējo ainu, salīdzināt situāciju ar citām valstīm, izvērtēt un pieņemt savu lēmumu. Manā gadījumā lēmums vakcinēties bija ļoti pārdomāts. Pavasarī par vakcināciju runājām arī ar kolēģiem skolā, diskutējām par visiem plusiem un mīnusiem. Katram kolēģim bija ko teikt – katram bija sava informācija un līdzcilvēku pieredze, kurā dalīties. Ja mēs skatāmies tieši uz Biķernieku pamatskolu – gandrīz visi mūsu pedagogi ir vakcinējušies. Gribu uzsvērt, ka svarīgi ir rādīt piemēru cilvēkiem. Ja cilvēks redz, ka vakcinējas viņa kolēģi un ģimenes locekļi, tad mainās arī viņa attieksme.”
Aleksejs Mackevičs ar sapratni izturas arī pret cilvēkiem, kurus māc šaubas par vakcinācijas nepieciešamību: “Es esmu komunicējis arī ar tiem cilvēkiem, kuri šaubās un jautā, kā vakcinācija pagāja man. Viņi meklē informāciju un jautā. Šajā situācijā valstij vajadzētu runāt ar šiem cilvēkiem, nevis veidot tādas muļķīgas kampaņas kā loteriju. Runājot par Latgales reģionu, ļoti labi, ka valdība tomēr nolēma sniegt informāciju krievu valodā. Tieši šajā situācijā, kad runa ir par cilvēku veselību un drošību, krievu valodas lietojums vakcinācijas veicināšanas kampaņā ir ļoti pamatots. Svarīgi uzrunāt arī šo auditoriju. Tas ir vērtīgi, ka SPKC sāka izplatīt informāciju un sociālo tīklu saturu arī krievu valodā. Komunicējot ar vecāka gadagājuma kolēģiem, kuri pārslimojuši “Covid-19”, noskaidroju, ka pēc pārslimošanas, tomēr ir palikušas komplikācijas, piemēram, problēmas ar atmiņu. Protams, katram tas ir individuāli, bet komplikācijas paliek. Mēs skolā vīrusa dēļ zaudējām kolēģi. Ir kolēģi, kuri zaudējuši tuviniekus. Vienā ģimenē no mūsu skolas tuvinieks vēl iziet rehabilitācijas procesu, jo atveseļošanās nemaz nav tik viegla. Tas ir vēl viens iemesls vakcinēties, jo vakcinācija mīkstina “Covid-19” pārslimošanas sekas.”
Aleksejs atklāj, ka viņam patīk ceļot kopā ar ģimeni, tāpēc vakcinācija pret “Covid-19” deva iespēju daļēji atgriezties pie iemīļotajām nodarbēm, baudot vasaras atvaļinājumu laiku. “Protams, šovasar bija rūpīgi jāizvēlas, uz kuru valsti doties būs drošāk. Vakcinācija ir liels pluss ceļošanas iespējām, lai vasara nav jāpavada mājās. Izvēloties valsti “zaļajā zonā” nebija jāveic maksas testi, vai jāievēro karantīna pēc atgriešanās. Mums pietika ar testiem, kas bija jāveic lidojuma laikā,” stāsta Aleksejs.
Runājot par savu bērnu vakcināciju, Aleksejs atklāj: “Arī man kā vecākam ir satraukums, un ir svarīgi, lai būtu pieejama informācija par pētījumiem, kā vakcinācija ietekmē bērnu veselību ilgtermiņā. Mani bērni vēl nav sasnieguši to vecumu, no kura atļauts vakcinēties, bet mēs kā vecāki domājam arī par bērnu vakcinēšanu, kad būs šāda iespēja. Biķernieku pamatskolā jau ir vakcinējušies 5 vai 6 bērni. Arī skolā, kur mācās mani dēli, bērnu vecāki izmanto šo iespēju.”
Savukārt, analizējot kopējo situāciju saistībā ar “Covid-19” pandēmijas ierobežojumiem, skolēnu testēšanu un vakcinācijas veicināšanu, Aleksejs Mackevičs norāda, ka nepieciešams saprotamāka komunikācija no valdības puses. “Manuprāt, pirms valdība izplata informāciju un uzsāk skaļas kampaņas, būtu jāpakonsultējas ar konkrētās jomas praktiķiem. Ja mēs nolēmām veikt regulāru skolēnu testēšanu, tad informācijai vajadzēja parādīties agrāk nekā augustā. Vajadzēja komunicēt ar skolu direktoriem, kuri uzreiz varētu nosaukt problēmas, ar kurām visticamāk saskarsies pedagogi un vecāki. Daudziem vecākiem reģionos nav e-pastu, internetbankas, lai būtu iespēja saņemt testu rezultātus. Laukos cilvēki izvēlas veikt norēķinus izmantojot VAS „Latvijas pasts” norēķinu sistēmas kontus. Pilsētās jau par to nemaz neaizdomājas. Lai gūtu objektīvu ieskatu par situāciju un risinājumiem, valdībai derētu pakonsultēties ar lauku reģionu pašvaldībām un izglītības iestādēm, nevis tikai ar pilsētām, jo tieši lauku reģionos atklājas plašāks problēmu spektrs – elektronisko resursu pieejamība, medicīnas pakalpojumu pieejamība, sabiedriskā transporta pieejamība. Ņemot vērā šīs problēmas, būtu jāveido ne tikai vakcinācijas punkti, bet mobilās brigādes, kas brauks, piemēram, pa Biķernieku pagastu un sniegs vakcinācijas pakalpojumus. Tādā gadījumā situācija būs pilnīgi cita. Īpaši, ja brigādēs brauks cilvēki, kuri vienkāršā valodā paskaidros, kas ir šī vakcīna, kāpēc tā ir vajadzīga.”
