Cenas ir pieaugušas un vēl aizvien aug itin visam. Šodien raksts plašsaziņas līdzekļos un vēsta ziņās, ka cenas augs vēl, turklāt ievērojami. Elektroenerģija un gāze ir kļuvusi dārgāka, un tas, savukārt, sadārdzinās gan visas citas preces, gan pakalpojumus. Laikraksta "Latgales Laiks" reportiere jautāja garāmgājējiem Daugavpils ielās, ko viņi domā par cenu pieaugumu.
Vjačeslavs, atvaļināts jūrnieks: “Viss, kas notiek, notiek ne jau tāpat vien, tam ir kaut kāds iemesls. Daudz kas ir Dieva griba. Ja mēs būsim harmonijā ar sevi, tad spēsim daudz ko pārdzīvot. Mums atliek to tikai pieņemt un dzīvot saskaņā ar jaunajiem nosacījumiem. Ir nepatīkami, ka cenas pieaug, viss kļūst dārgāks, varam atļauties mazāk, īpaši mēs, pensionāri. Ievērosim diētu -- daudzi no mums to jau dara. Jūs uzdevāt sarežģītu jautājumu -- tas jāuzdod politiķiem, nevis pensionāriem vai nejauši sastaptiem cilvēkiem uz ielas."
Lilija, pensionēta bibliotekāre: “Cenas cēla un cels -- tā tas ir bijis vienmēr. Mēs turpināsim dzīvot, lūgt Dievu, pateikties viņam par to, kas mums ir. Ar laiku pie šādām cenām pieradīsim. Kaut kur lasīju, ka nākamgad paaugstinās minimālo darba algu. Pieļauju, ka ar laiku visi izlīdzināsies un mēs dzīvosim kā līdz šim. Es nedomāju par cenu pieaugumu, kāpēc lieki sevi satraukt. Aizeju uz veikalu, nopērku pirmās nepieciešamības preces, samaksāju par dzīvokli un viss ir kārtībā. Galvenais, lai ir veselība!"
Jurijs, celtnieks: “Ir slikti, ka cenas pieaug. Ļoti slikti! Tāpēc mēs dzīvojam ļoti pieticīgi. Savilksim jostu ciešāk. Ko mēs, parastie cilvēki, varam izdarīt? Neko, tikai klausīties un izpildīt. Vai mums kāds jautāja par cenu paaugstināšanu? Ar katru gadu dzīvot kļūst grūtāk, katru gadu izdomā kaut ko jaunu, bet iedzīvotājiem tas „jāizstrebj”.”
Elvīra, pensionēta grāmatvede: “Lai gan mana pensija nebūt nav maza, es jau vairākus gadus krāju ārstēšanai, bet vēl neesmu iekrājis pat pusi no nepieciešamās summas. Cenas ir pieaugušas -- tas ir slikti, skumji, bet ko es varu darīt? Kad nebija "kovida", es vadīju dekupāžas nodarbības, bet tagad viss ir apstājies, viss aizliegts. Nekur nevar aiziet -- tikai uz veikalu, savukārt pastaigā dodamies kopā ar uzticīgo večuku -- toiterjeru, viņam jau ir 15 gadi. Veciem cilvēkiem ir grūti, bet ko lai saka par jauniešiem, kuriem visa dzīve vēl priekšā?!"
Līga, sociālā darbiniece: “Cenas tika celtas arī agrāk, taču nemanāmāk. Tātad dzīvosim jaunos apstākļos. Mēs tāpat paši nespējam saražot elektroenerģiju, gāzi un citus produktus, būs jāmaksā par precēm un pakalpojumiem -- no tā nevar izvairīties. Mēs ar vīru domājam par savas mājas iegādi piepilsētā. Māja ar zemi maksā dārgi – nauda tai ir jāsakrāj. Labi ir tas, ka, dzīvojot ārpus pilsētas, nav jāmaksā lieli komunālie maksājumi, varam paši kaut ko izaudzēt, savākt meža veltes un sagatavot ziemas krājumus."
