Augšdaugavas novada Kalkūnes pagasta viensētā „Zemdegas” draudzīgi dzīvoja suns un kaķis. Diemžēl viens no šī stāsta varoņiem jau ir citos medību laukos, bet otrs joprojām dzīvo turpat un pie tiem pašiem saimniekiem, taču bez sava uzticamā drauga.
Kopā ar saimniekiem
Pavisam nesen uz citiem medību laukiem devās vācu aitu suns Leja, sasniedzot šai šķirnei cienījamu vecumu – 12 gadus. Tas bija visuzticamākais, jaukākais un pateicīgākais suns, par kuriem mēdz teikt: "Gluži kā cilvēks -- visu saprot, tikai neprot runāt." Lejas vietā runāja viņas izteiksmīgās acis. Viņas saimnieku Gorkinu lielajā ģimenē visi ļoti mīlēja savu četrkājaino draugu.
Vācu aitu suņa kucēnu Vladimiram Gorkinam uzdāvināja dzimšanas dienā: „Tā bija smieklīga radība, līdzīga vilka mazulim. Nosaucu viņu par Leju. Mēs uzreiz nolēmām, ka kucēns dzīvos mājā kopā ar citiem ģimenes locekļiem un baudīs tādas pašas tiesības. Taču, tajā pašā laikā, jau kopš mazotnes tiks radināts sargāt mūsu mājokli.”
Tā aitu suns uzauga un dzīvoja mājā gadu no gada. Viņas klātbūtne it visos iedvesa mieru un pārliecību, ka māja tiek pienācīgi sargāta. Leja „nepinās” pa kājām, zināja savu vietu, centās palikt nemanāma, bet tajā pašā laikā viņa pamanīja visu, kas notiek mājā.
Tolaik vēl mazie dzīvesbiedru Vladimira un Natālijas mazbērni vizinājās, sēžot Lejas mugurā, rotaļājās kopā ar suni. Turklāt Leja neizrādīja ne mazākās dusmas vai neapmierinātību. Gluži pretēji, šķita, ka viņai patīk šī kņada un pastiprinātā uzmanība.
Par ko viņš domā?
Apstaigājusi telpas un pārliecinājusies, ka tur viss ir kārtībā un saimniekiem nekas nedraud, Leja devās ārā, kur modri sargāja mājokļa teritoriju. Jāpiebilst, ka milzīgā suņa izskats vien varēja piespiest atkāpties jebkuru ļaundari. “Visā mūžā neesmu redzējis labsirdīgāku suni. Dažkārt tas bija pat kaitinoši. Kas gan viņa par sargu, ja nerūc un neatņirdz zobus,” tolaik teica Vladimirs.
Pārsvarā Leja sēdēja mājas verandā vai uz lieveņa, no kurienes bija labi pārredzama saimniecības teritorija. Atbraucot ciemos pie Vladimira, es vienmēr sveicināju Leju, vieglītēm pabužinot skaustu. Suns uz to reaģēja ar labsirdīgu, saprotošu skatienu.
Tomēr gudrajam un disciplinētajam sunim bija viena vājība -- Lejai ļoti patika truša gaļa. Lai pie tās tiktu, iemanījās atvērt truša būri un izvilināt no turienes tā iemītnieku. Un tā vairākas reizes. Leja apēda trusi tā, ka saimniekiem par to palika vien atmiņas -- ne vilnas, ne kauliņu, gluži kā iznīcinot pēdas.
Un tad aitu suņa dzīvē ienāca kaķis, kuru saimnieki tā arī nosauca. Dzīvnieki ļoti sadraudzējās – šķita, ka tie nemaz nav suns un kaķis. Kur Kaķis, tur arī Leja, un otrādi. Itin visur staigāja kopā. Ja Kaķis iesaistījās kautiņos un viņam draudēja sakāve, Lejas parādīšanās acumirklī izklīdināja kaķu baru. Mājas mīluļi gulēja un ēda kopā.
Leja devās uz citiem medību laukiem laikā, kad bija ļoti karsts. Droši vien sirds neizturēja. Gorkinu ģimene apglabāja savu uzticamo mīluli netālu no mājas, kur viņa dzīvoja un kuru sargāja.
Ģimenes locekļi dažreiz aiziet pie Lejas kapa un noliek ziedus. Interesanti, ka arī Kaķis vienmēr seko cilvēkiem, un, kad tie dodas atpakaļ, paliek tur. Par ko viņš domā?
Komentāri