Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2022. gada 17. janvāris
Pirmdiena
Dravis, Tenis
-2.2 °C
apmācies

Viena problēma – pārāk maza pensija

Ilggadējais laikraksta "Latgales Laiks” lasītājs, 78 gadus vecais Augšdaugavas novada Bebrenes ciema iedzīvotājs Grigorijs Safonovs dzīvo viens un diezgan veiksmīgi tiek galā ar sadzīves problēmām un dzīves grūtībām. Viņš rod mieru makšķerēšanā un labprāt komunicē ar saviem uzticamajiem draugiem.

Uzauga pie sirmgalvjiem

Nesen abonēšanas kampaņas laikā, kad G. Safonovs ieradās Bebrenes pagasta pārvaldē, lai abonētu savu iecienīto izdevumu nākamajam gadam, viņš nekavējoties brīdināja, ka reportieris nevar cerēt uz ilgu un detalizētu sarunu, jo, noformējis abonementu, viņš kopā ar citiem aizrautīgiem makšķerniekiem dosies makšķerēt.

Grigorijs Bebrenes ciemā dzīvo kopš 1975. gada. Viņš ir dzimis Rietumbaltkrievijā: “Mēs dzīvojām mājā, kur bija ļoti daudz dažādu mūsu radinieku -- mani vecāki, onkuļi un tantes, viņu bērni – kopā 11. Tā bija liela un draudzīga ģimene. Viņi, protams, dzīvoja trūcīgi, bet nestrīdējās un savā veidā visi bija laimīgi. Mans tēvs vēlāk krita Kēnigsbergā.”

1938. gadā dzimusī Grigorija vecākā māsa tagad dzīvo Ādažos, bet viņa jaunākais brālis ir miris.

Grigorija liktenis izvērtās neparasts. Sakarā ar to, ka pēc postošā kara dzīve bija smaga un daudz kā pietrūka, vecākiem nācās dēlu atdot uzturēšanai un audzināšanai kādā Daugavpils sirmgalvju ģimenē. “Tēvs un māte neatteicās no manis, bet atdeva uz laiku, lai es varētu izdzīvot. Citas izejas nebija. Saskaņā ar vienošanos vecāki vienmēr varēja mani apciemot un pārbaudīt sadzīves apstākļus. Mani vecie aizbildņi bija labi un žēlsirdīgi cilvēki, bet es biju īpaši priecīgs par savu vecāku apciemojumiem un gaidīju viņus,” stāsta Grigorijs.

Sirmgalvji ne tikai paši mācīja Grigoriju, bet arī sūtīja skolā. Kādu laiku viņš dzīvoja Stropos, vēlāk, pēc skolas beigšanas, pārcēlās uz Kalkūniem un uzreiz iekārtojās darbā Kalkūnu ķieģeļu rūpnīcā par buldozeristu.

Sieva ar skaisto vārdu Ženija

1963. gadā Grigorijs pārcēlās uz dzīvi Aizkraukles rajonā, Sunākstē, kur satika savu pirmo mīlestību -- meiteni ar skaistu vārdu Ženija, un apprecējās. Jaunlaulātie dzīvoja Sunākstē no 1963. līdz 1975. gadam. Visu šo laiku Grigorijs strādāja par buldozeristu -- noņēma augšējo augsnes slāni, kas prasa īpašu prasmi un pacietību. Grigorijs bilst, ka tas bijis smags darbs.

Reiz pie dzīvesbiedriem iebrauca galvenais zootehniķis un pavēstīja, ka Bebrenē tiek celts jauns lopkopības komplekss un, lai nokomplektētu kadrus, ir nepieciešami dažādi speciālisti, tostarp slaucējas un traktoristi. “Mēs ar Ženiju apspriedāmies un nolēmām, ka man jāpārceļas tuvāk savai dzimtenei. Dzīvesbiedre neiebilda un es esmu viņai par to pateicīgs. Šeit mēs dzīvojām un iekārtojām savu dzīvi. Te līdz pat pensijai strādāju par traktoristu -- aru un sēju, kādu laiku strādāju ar iekrāvēju, savukārt sieva slauca govis. Mūsu darbs bija smags, bet mēs bijām jauni un laimīgi,” stāsta Grigorijs. Tā nu ir sanācis, ka viņiem nav mantinieku.

2003. gadā Grigorijs aizgāja pensijā. Viņš būtu varējis strādāt arī turpmāk, bet notika reorganizācija – Bebrenes sovhoztehnikums atdalījās no kolhoza un tā rezultātā samazinājās darba vietu skaits. Uzzinot, kāda ir Grigorija pensija, ko viņš saņem par smago traktorista darbu, atliek vien piebilst, ka tā ir nepieklājīgi maza.

2013. gadā mūžībā aizgāja viņa mīļotā Ženija, ar kuru kopā nodzīvoti 45 gadi, un Grigorijs palika viens – ne bērnu, ne tuvu radinieku. Tagad viņš dzīvo daudzdzīvokļu mājā ar krāsns apkuri. Grigorijs netaisās meklēt jaunu dzīvesbiedri un arī nevēlas runāt par šo tēmu: “Kāpēc man vecumdienās būtu jāprecas? Drīz būs 79 gadi. Vienā ziņā divatā ir jautrāk, bet, no otras puses, saejoties ar kādu negodīgu sievieti, iedzīvošos problēmās. Es esmu pats sev saimnieks. Ko gribu, to daru. Līdz šim pats tieku galā ar sadzīves rūpēm."

Pensionārs nekopj dārzu, ir tikai siltumnīca, arī mašīna, lai kopā ar draugiem aizbrauktu pamakšķerēt. Īpaši viņam patīk ziemas makšķerēšana, galvenokārt ķer zivis Berezovkas ezerā. Dažreiz Grigorijs dodas sēņot. Pensionāram ļoti patīk Bebrenē – pazīstama vieta, jauki iedzīvotāji, kuri viņu ciena. Grigorijs min tikai vienu problēmu – pārāk maza pensija.

Grigorijs Safonovs interesantās sarunas vidū norādīja uz pulksteni. Jābrauc makšķerēt...

Komentāri

17.12.2021 18:49
Adel..
Nu grigorij tada ir dzive un musu nabadzigaa valsts..bet raudat nevajag ja jau tev cauram dienam jaskrien majkskeret.tad badu nomirt nevar..gan paam sanak gan sasam pardod...a kam tev vel muza nogalee kadu bobu vajag kas tev nervus bendes..vislabak ir dzivot brivam un vienam ..iedzer vodku yzkod selodku un dzivo sveiks

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.