Augšdaugavas novada Salienas pagasta Faļtopu ciemā viensētā „Jabloņka” dzīvo Anna Koržeņevska, kurai ir ducis radu un tuvu cilvēku. Taču pensionāre savā skaisti iekārtotajā viensētā lielāko daļu laika pavada vienatnē, tomēr par bērnu un mazbērnu uzmanības trūkumu, kā arī par savu dzīvi nesūdzas. Un vēl Anna Koržeņevska vēlētos atgriezties pagātnē, bet ar pašreizējo prātu, gudrību un dzīves uztveri.
Māja trīs vējos
Anna pārcēlās uz Faļtopiem 1958. gadā kopā ar vecākiem – tēvu Ivanu Keziku, māti Lūciju un viņas brālēnu Alfonu no toreizējās Baltkrievijas Braslavas rajona Deruku sādžas. Anna bija vienīgais bērns ģimenē.
“Faļtopos tolaik bija klajš lauks bez dzīvības pazīmēm, tikai vējš svilpoja visapkārt. Sākumā dzīvojām kūtī ar mājlopiem un kūtsmēslu smaku, jo mums vienkārši nebija cita jumta virs galvas. Taču par dzīvi nesūdzējāmies un ticējām, ka viss būs labi,” atceras Anna.
Ģimene ar entuziasmu sāka iekārtoties jaunajā vietā, pirmām kārtām uzsākot divu māju būvniecību. Vienu – savai ģimenei un otru -- Alfonam, kurš palīdzēja celtniecībā. Mājokļi tika uzcelti gada laikā. Anna atceras, kā resni baļķi ar garenzāģiem tika sazāģēti dēļos -- tas bija ļoti smags fizisks darbs, kurš ne katram bija pa spēkam. Keziki savu viensētu nosauca par "Berezovku".
A. Koržeņevska apprecējās tieši gadu mijā (no 1961. uz 1962. gadu), kad, pēc Annas atmiņām, PSRS notika naudas maiņa, viņai tolaik vēl nebija 18 gadu. Par skaistās meitenes vīru kļuva ciema glaunākais puisis Ivans Koržeņevskis. 1963. gadā piedzima viņu dēls Ivans, bet nākamajā gadā -- meita Valentīna.
Priekos un bēdās
Annas mamma Lūcija strādāja laukkopības brigādē kolhozā „Strana Sovetov” (pēc saimniecību apvienošanas kolhozu nosauca „Iskra”). Kad Lūcija saslima, viņa sāka strādāt mājās -- gatavoja pusdienas praktikantiem – agronomiem, zootehniķiem un citiem speciālistiem, kas ieradās kolhozā, kā arī audzināja mazdēlu Ivanu.
Tagadējo māju – viensētu „Jabloņka” -- jaunlaulātie uzcēla uzreiz pēc kāzām un sāka tajā dzīvot.
Annas tēvam Ivanam Kezikam bija septiņi brāļi un viena māsa. Anna stāsta: “Viņi visi bija sava amata meistari. Tētis bija prasmīgs kalējs, otrs brālis -- galdnieks, trešais -- kurpnieks, cits – drēbnieks, ģimenē bija arī krāšņu mūrnieks. Tolaik tie bija “maizes” amati, un to pratēji vienmēr spēja nopelnīt iztiku.”
Sākumā Anna septiņus gadus strādāja toreizējā kolhozā „Iskra” par piena pieņēmēju, pēc tam par pārdevēju veikalā, ceturtdaļgadsimtu nostrādāja par pastnieci. Viņas dzīvesbiedrs Ivans savulaik bija kolhoza priekšsēdētājs, pēcāk -- brigadieris. Savukārt dēls Ivans strādāja tajā pašā saimniecībā par agronomu.
Annas Koržeņevskas kopējais darba stāžs ir gandrīz 40 gadi. Piecdesmit piecu gadu vecumā, nopelnījusi vien 25 rubļu pensiju, viņa devās pelnītā atpūtā un kopa savu piemājas saimniecību.
Savulaik tajā bija visi mājlopi -- zirgs, govs, sivēni, aitas un vistas, kā arī 10 hektāri zemes, tostarp seši hektāri aramzemes.
Viss gāja labi, līdz notika nelaime. Viņas dzīvesbiedrs Ivans, ar kuru viņi kopā nodzīvoja 37 gadus, nomira 67 gadu vecumā. Pārcietusi šīs bēdas, Anna atrada spēkus dzīvot tālāk: “Viens ir valkāt sēru lakatu un bezgalīgi skumt un liet asaras par mūžībā aizgājušo otro pusīti, un pavisam kas cits – darīt savus un vienlaikus arī vīrieša darbus mājsaimniecībā. Ir bērni, bet viņiem sava dzīve un problēmas. Kur liksies? Jārūpējas pašai par sevi, jo neviens cits to nedarīs. Tā arī dzīvoju visus šos gadus,” stāsta sarunas biedre, kura viensētā „Jabloņka” dzīvo viena pati jau gandrīz ceturtdaļgadsimtu.
Uzticīga vienam cilvēkam
Atbildot uz jautājumu, kāpēc savulaik skaista un arī tagad, savā vecumā, pievilcīga un sirsnīga sieviete palika viena un pat nemēģināja atkal izveidot ģimeni, Anna teic, ka ir uzticīga vienam cilvēkam.
Anna, neskatoties uz solīdo vecumu, malku skalda pati -- katru dienu vienu stundu cilā cirvi, lai saglabātu fizisko formu un slaidu augumu, kā arī izjustu gandarījumu par padarīto darbu un uzturētu labu garastāvokli.
Viensēta "Jabloņka", atbilstoši savam nosaukumam, atrodas skaistā un gleznainā vietā un izskatās gluži kā gleznā. Šķiet, ka piemājas teritorijas dizainu veidojusi vesela speciālistu komanda -- viss ir tik skaists un sakopts: “Ne jau es viena par to gādāju – vienatnē ar to netiktu galā. Palīgā nāk dēls Ivans. Protams, par kārtību mājā un puķu dobēm rūpējos es pati. Citādi neesmu radusi,” skaidro A. Koržeņevska.
Gadiem ritot, kopt govi un zirgu kļuva grūti – tā bija bezjēdzīga enerģijas tērēšana un naudas izšķiešana, tāpēc saimniece, lai arī ar nožēlu, atteicās no mājlopiem.
Tomēr viņa joprojām tur nelielu aitu bariņu un vistas. Aitas noēd zāli, tāpēc pagalms gandrīz nav jāpļauj. Savukārt suņi un kaķi, kas padara košāku Annas Koržeņevskas vientuļo dzīvi, sargā lauku sētu, ķer peles, bet, galvenais, palīdz saimniecei saglabāt dvēseles līdzsvaru, mieru un harmoniju.
Ja varētu atgriezties pagātnē…
Annu Koržeņevsku bieži apciemo bērni -- Ivans ar sievu un meita Valentīna ar vīru -- Annas znotu Vladimiru, kuri dzīvo Daugavpilī, kā arī mazdēli, mazmeitas un divas mazmazmeitas.
Visi kopā sapulcējas svētkos. “Noteikti Lieldienās, Ziemassvētkos vai Jaunajā gadā, dažkārt -- Līgo svētkos un ikdienā. Sēžamies pie kopīga galda, nogaršojam cienastus un dažādus ēdienus, runājamies par dzīvi. Es atceros savu jaunību, bērni stāsta par savu dzīvi, bet mazbērniem jau ir pavisam citas intereses,” stāsta Anna.
Anna atzīstas, ka, lai gan radinieki un tuvi cilvēki viņu neaizmirst, tomēr lielāko daļu laika viņa pavada vienatnē ar savām domām, atmiņām un pārdzīvojumiem, kas nekādi neliek mieru.
Turpinās viensētas "Jabloņka" labiekārtošana, šajos darbos palīdz znots Vladimirs. Pašlaik blakus zivju dīķim viņš būvē modernu pirti.
Atbildot uz jautājumu, kādus laikus Anna uzskata par labākajiem savā dzīvē, viņa teic: “Agrāk dažkārt galdā bija tikai katls ar vārītiem kartupeļiem un sālītu gurķu šķīvis, bet mēs bijām paēduši, priecīgi un apmierināti. Savukārt tagad ir viss, ko vien sirds vēlas, bet nez kāpēc prātā nāk drūmas domas un dvēselē iezogas smagums. Un reizēm pārņem skumjas... Izrādās, ka ne jau viss šajā dzīvē ir mērāms labklājībā un pārpilnībā. Tātad -- kaut kā pietrūkst."
Pirmām kārtām saimnieci satrauc kādreiz dzīvespriecīgu cilvēku pārpilnā Faļtopu ciema iespējamā izmiršana, no kura ar gadiem var palikt tikai atmiņas. Anna ar nostaļģiju atceras laikus, kad Faļtopu iedzīvotāji un viņu bērni gāja cits pie cita ciemos, kopā svinēja dzimšanas dienas, jaunieši gāja uz dejām…
Tāpēc Anna atklāj, labprāt atgrieztos pagātnē, kad viņa bija jauna, jautra un droša, bet gan ar pašreizējo prātu un gudrību. Šajā patiesajā vēlmē Anna Koržeņevska nav viena – to vēlētos daudzi cilvēki.
