Rit 20. diena kopš Krievijas karaspēka iebrukuma Ukrainā. Šajā laikā sīvās cīņās ir gājuši bojā ne tikai tūkstošiem militārpersonu, bet arī liels skaits civiliedzīvotāju, tai skaitā teju 100 bērnu. Lai paglābtos no kara briesmām, bēgļu gaitās ir devušies vairāk nekā miljons Ukrainas iedzīvotāju, lielākā daļa no tiem ir sievietes un bērni. Lielākais bēgļu skaita pieplūdums ir reģistrēts Ukrainas kaimiņvalstīs Polijā, Moldovā, Ungārijā, Rumānijā un Slovākijā. Pēdējās dienās aizvien vairāk bēgļu no Ukrainas ierodas arī Latvijā, tai skaitā Daugavpilī.
Kā vieni no pirmajiem Daugavpilī ir ieradušies jaunie ukraiņu hokejisti ar savām māmiņām un jaunākajiem brāļiem un māsām, kopumā 56 cilvēki. Ukrainas kara bēgļi ir izmitināti Daugavpils Medicīnas koledžas dienesta viesnīcā. Jaunie hokejisti jau ir atsākuši treniņus kopā ar saviem Daugavpils vienaudžiem. Patlaban tiek risināts arī ar bēgļu bērnu turpmāko izglītošanu saistīti jautājumi.
Pirmajā bēgļu grupā Daugavpilī ir ieradusies arī Kijevas iedzīvotāja ukrainiete Irina kopā ar savu dēlu Bogdanu, kurš trenējas Kijevas “Sokol” jauniešu komandā. Viņa piekrita dalīties ar “Latgales Laiku” savos pārdzīvojumos un izjūtās.
Paņēmām dokumentus, suni, bruņurupuci un izbraucām
-- Kara pirmajās dienās, kad blakus ielā tika notriekts bezpilota lidaparāts, mēs kopā ar vīru, bērnu un vecākiem paņēmām dokumentus, suni un bruņurupuci un izbraucām no Kijevas uz vecāku vasarnīcu pilsētas pievārtē. Tiem, kas nepaspēja izbraukt, pēc tam izkļūt no pilsētas bija grūtāk.
Atceros, ka ap pieciem no rīta piezvanīja draudzene un pateica, ka nu ir “sācies”. Vēlāk sākās sprādzieni, pēc tam bija viens ļoti spēcīgs sprādziens, sākās panika, cilvēki skrēja ārā no mājām. Ja nebūtu dzirdējusi šo spēcīgo sprādzienu līdzās, iespējams, nebūtu nekur braukusi.
Kara pirmajās stundās un minūtēs tu vienkārši nespēj noticēt notiekošajam, kad 21. gadsimtā visapkārt tiek iznīcinātas ēkas, bojā iet iedzīvotāji, tas šķiet kaut kas sirreāls.
Par patvēruma iespēju uzzinājām bumbu patvertnē
-- Daugavpilī esam ieradušies pēc Ukrainas hokeja federācijas piedāvājuma, kura sakarā ar karadarbības sākumu valstī pēc sazināšanās ar saviem Latvijas kolēģiem, ievietoja savā profilā “Facebook” sludinājumu ar piedāvājumu jaunajiem hokejistiem trenēties ārpus valsts, jo tieši bērni ir tā sabiedrības daļa, kas ir vismazāk aizsargāti pret notiekošo.
Par šo hokeja federācijas piedāvājumu uzzinājām, kad atradāmies bumbu patvertnē. Lai pieteiktos šai iespējai, bija jāaizpilda attiecīgs iesniegums. Pirms to aizpildīt, ilgu laiku sēdējām un domājām, vai kaut kas tāds vispār būtu jādara. Savukārt pēc iesnieguma aizpildīšanas raudājām un teju ik pēc pusstundas domājām, ka, varbūt, būtu jāatsakās no nodoma kaut kur braukt. Līdz pēdējam cerējām, ka apšaudes beigsies un bērni varēs atsākt trenēties. Taču apšaudes un uzlidojumi nebeidzās, turklāt izkļūt no valsts ar katru dienu kļuva aizvien sarežģītāk, tāpēc nolēmām doties projām no mājām.
Runājot ar citām māmiņām, kuras šurp atbraukušas, sapratu, ka nevienai lēmums atstāt dzimteni un doties bēgļu gaitās nav nācis viegli. Mēs visas ceram un ticam, ka karadarbība Ukrainā beigsies maksimāli ātri, mēs varēsim atgriezties savās mājās un bērni varēs atsākt treniņus savās komandās pie saviem treneriem, kuri, gatavojot audzēkņus, ielikuši viņos savu sirdi un dvēseli, bet tagad katrs ir spiests doties uz savu pusi. Kāds ir radis patvērumu pie saviem radiniekiem ārzemēs. Savukārt daudzas jauno sportistu ģimenes kopā ar mazākajiem brāļiem un māsām ir izmantojušas hokeja federācijas piedāvājumu un nonākušas Daugavpilī. Cik noprotu, tad arī Daugavpils mērs spēlē hokeju un arī viņš ir parūpējies par to, lai bēgļi varētu saņemt patvērumu jūsu pilsētā.
Mēs ar dēlu aizbraucām, vīrs un vecāki palika mājās
-- No Ukrainas bija organizēta centralizēta izbraukšana. Sākumā mēs ar savu mašīnu kopā ar dēlu devāmies līdz Ļvovai, vīrs un vecāki palika mājās. No Ļvovas hokeja federācijas autobuss mūs kopā ar pārējiem bēgļiem aizveda līdz robežai. To šķērsojot, pārsēdāmies jau Latvijas autobusā, kas atveda mūs uz Daugavpili.
Daļa bēgļu, kas nonākuši Daugavpilī, līdz Ļvovai no Kijevas stacijas brauca ar vilcienu. Aptuveni stundu pirms iesēšanās vilcienā stacijā nogranda sprādziens. Stāsta, ka tikusi notriekta lidojoša raķete. Sprādziena rezultātā tika bojāts siltumapgādes vads. Drīz pēc sprādziena vajadzēja sēsties vilcienā, kurš devies uz Ļvovu. Cilvēki bijuši ļoti nobijušies, jo nebija pārliecības, vai nebūs atkārtotu sprādzienu.
Federācija bija iedevusi bēgļiem biļetes, taču, kad viņi iekāpa vagonos, daudzas no norādītajām vietām jau bija aizņemtas -- tajās sēdēja citi cilvēki. Cilvēku vilciena vagonos bijis ļoti daudz. Tagad situācija jau ir daudz smagāka un izbraukt ir kļuvis vēl sarežģītāk. Cilvēki ir izbraukuši no Harkovas, Sumiem, Mariupoles. Man nav vārdu, lai aprakstītu, kas šobrīd notiek šajās pilsētās.
Prāts joprojām atsakās pieņemt, ka Ukrainā ir karš
-- Patiesībā ir ļoti smagi runāt par to, kas notiek mūsu dzimtenē, to redz visa pasaule. To, kas tagad notiek Ukrainā, nebija iespējams nosapņot pat visbriesmīgākajos sapņos. Un prāts joprojām daudz ko atsakās pieņemt un tu uztver notiekošo kā šausmu filmu, kas rit it kā paralēli tavai dzīvei. Lai pilnībā pieņemtu to, ka ir karš, ka cilvēki iet bojā, tiek sabombardētas mājas, skolas un slimnīcas, ka notiek tas, kas notiek, laikam ir nepieciešams laiks.
Irpiņa, Hostomeļa, no kuras cilvēkiem patlaban nav iespējas izbraukt, jo notiek apšaudes, ir tikai aptuveni 20 kilometru attālumā no mūsu mājām. Cilvēki no bombardēšanas slēpjas pagrabos, mājās nav elektrības, sakaru, pārtraukta gāzes un siltuma apgāde.
Pazīstu kādu ģimeni, kas nodarbojās ar cilvēku ar ierobežotam iespējam sabiedrībā integrāciju, paši būdami invalīdu ratiņos, jauni un enerģiski. Viņi dzīvo Irpiņā, raksta postu sociālajos tīklos, ka nu ir palikuši vieni paši, bez jebkādas palīdzības un arī izbraukt nevar. Viņi vērsušies dažādās pasaules organizācijās ar lūgumu -- nevajag mūs atbrīvot, vienkārši glābiet mūs.
Kad braucām prom no mājām, sākumā gan nezinājām, kur nonāksim. Ja zinātu jau iepriekš, ka nonāksim tieši Daugavpilī, kura, kā izrādās, ir visai daudznacionāla pilsēta un kuras iedzīvotājiem ir dažādi viedokļi par Ukrainā notiekošo, neesmu pārliecināta, vai tam piekristu. Sākumā, kad uzzinājām, ka Daugavpilī daļa iedzīvotāju dzīvo citā informatīvajā laukā, bija nedaudz baisi.
Esmu pateicīga par to, ka jūsu valsts un Daugavpils ir devusi mums patvērumu, bet mūsu bērniem -- iespēju nodarboties ar sportu. Sporta nodarbības ļauj bērniem atslēgties no kara briesmām un neuzkrāt sevī šīs negācijas, jo katrs no viņiem šo stresu pārdzīvo atšķirīgi.
Ceram, ka drīzumā būsim mājās visi kopā
Neskatoties uz to, ka Krievijai ir milzīga armija, Ukrainas aizstāvji sīvi pretojas un pretinieks ik dienas zaudē desmitiem un simtiem kaujas tehnikas vienību un tūkstošiem karavīru. Mēs aizstāvam savu zemi un karš Ukrainā patiesībā notiek jau ne pirmo, bet gan astoto gadu.
Sākās viss ar eiromaidānu, pēc tam Krievija okupēja Krimu, vēlāk sākās karadarbība uz robežas ar pašpasludināto Luhanskas un Doņeckas republiku. Skaidrs, ka šī karadarbība nebūtu bijusi iespējama bez kaujinieku militārā atbalsta no Krievijas puses, jo kur tad viņi būtu ņēmuši ieročus.
Ir daudz puišu, kas ir zaudējuši savus dienesta biedrus. Ir daudz ģimeņu, kas ir palikušas bez tēva, brāļiem, dēliem. Ir daudz bērnu, kas ir dzimuši jau pēc tam, kad viņu tēvs ir gājis bojā karā. Līdz pēdējam nevarējām noticēt, ka lokālais militārais konflikts pāraugs pilna mēroga karā.
Mēģinot attaisnojot savu iebrukšanu Ukrainā, Krievija atrunājas ar to, ka devusies aizstāvēt savus tautiešus Ukrainā, jo tiem tiekot darīts pāri. Vēsture liecina, ka ir bijis gana daudz tādu vietu, kuras Krievija kādreiz ir devusies aizstāvēt. Taču mēs visi redzam un zinām, ar ko tas viss ir beidzies un kā šīs valstis patlaban dzīvo.
Arī tad, kad viņi atnāca atbrīvot Ukrainu no, kā viņi paši saka, neonacistiem, narkomāniem un vēl nezin kā, nez kāpēc nekur neviens ar puķēm viņus nesagaidīja. Tagad kaujas norit ap Harkovu un citviet, kur ir daudz krievu tautības iedzīvotāju, kur dzīvo daudz jaukto ģimeņu. Ir apdzīvotas vietas, kuras ir teju noslaucītas no zemes virsas. Ko viņi tur ir aizsargājuši vai atbrīvojuši?
Šis karš Ukrainā ir arī informatīvais karš. Lai arī katra no karojošajām pusēm pasniedz informāciju tā, kā tas katrai ir izdevīgi, ir taču veselais saprāts un arī pasaules valstu nostāja, no kurām tikai dažas ir nostājušās Krievijas pusē, kad visas pārējās karā atbalsta Ukrainu.
Regulāri uzturam kontaktus ar saviem tuviniekiem Ukrainā. Ļoti ceram, ka drīzumā varēsim atgriezties mājās un atkal būt visi kopā.
