25. marts Latvijā ir Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. 95 gadus vecā Augšdaugavas novada Salienas pagasta „Līdumnieku” viensētas iedzīvotāja Zelma Redzobe ir viena no tām, kura 1949. gada martā tika izsūtīta uz tālo Sibīriju, kur pavadīja gandrīz desmit gadus -- līdz 1957. gadam. Tur viņa satika savu mūža mīlestību un nodibināja ģimeni.
Nelūgtie viesi
Latvijā 1949. gada 25. martā par nevainīgiem represiju upuriem kļuva 42 tūkstoši cilvēku. Viņi tika deportēti uz attāliem toreizējās PSRS reģioniem -- Novosibirskas, Omskas, Tomskas, Irkutskas un Amūras apgabalu. Kopumā no Daugavpils rajona izsūtīja 1468 cilvēkus -- 412 ģimenes, tostarp 113 bērnus vecumā līdz septiņiem gadiem.
1957. gadā PSRS valdība pieņēma lēmumu par izsūtīto atbrīvošanu no īpašajām nometinājuma vietām. Daļa Latvijas iedzīvotāju atgriezās dzimtenē, citi palika uz dzīvi tālajā Sibīrijā, daudzi no viņiem šādi rīkojās ģimenes apsvērumu dēļ.
Zelma Redzobe piedzima 1927. gada 16. janvārī Salienas pagasta viensētā „Paozoli”. Viņas tēvam Krišjānim un mātei Matildei citu bērnu nebija. Zelmas māte nomira, kad meitenei bija tikai 9 gadi. Pēc kāda laika ģimenē ienāca pamāte Marta.
Līdz aresta dienai Zelma strādāja kolhozā un viņas dzīve būtu ritējusi savu ierasto gaitu, ja ne traģiskais likteņa pavērsiens.
Zelma Redzobe labi atceras 1949. gada 25. martu, kad pie mājas durvīm pieklauvēja bruņoti nelūgti viesi: “Mājās biju es un pamāte Marta. Atceros, kā vienu bruņotu zaldātu nolika pie ārdurvīm, acīmredzot, lai mēs neaizbēgtu, bet otrs iegāja mājā. Viņš teica, lai ņemam līdzi pēc iespējas vairāk mantu, jo var noderēt itin viss. Kamēr mēs kravājām mantas, Marta pat paspēja paēdināt zaldātu,” atceras Zelma.
Uz tālo Sibīriju
Vēlāk noskaidrojās izsūtīšanas iemesls – ģimeni sodīja tāpēc, ka, sākoties Lielajam Tēvijas karam, 1941. gada 22. jūnijā tēvu Krišjāni vācieši iesauca armijā un nosūtīja uz Salienas ciemu sargāt tiltu. Savukārt, ienākot padomju karaspēkam, Krišjāni arestēja par sadarbību ar fašistu armiju un notiesāja uz desmit gadiem cietumā. Vispirms viņu ieslodzīja Daugavpils cietumā, bet pēc tam nosūtīja uz Krasnojarskas apgabalu Sibīrijā.
Pēc aresta Zelmu un pamāti Martu kopā ar pārējiem aizturētajiem, tostarp kaimiņiem, nogādāja Kalkūnu dzelzceļa stacijā. Zelma Redzobe atceras: “Mēs ieraudzījām lopu vagonus. Tas vienlaikus gan satrauca, gan iepriecināja – tas nozīmēja, ka mūs nenošaus. Visus -- vīriešus, sievietes un bērnus sadzina vagonos un aizveda. Kurp – par to mums nebija ne jausmas. Apstākļi bija necilvēcīgi. Nebija iespējams ne pagulēt, ne nomazgāties, ne aiziet uz tualeti. Cilvēki bija saspiesti kā siļķes mucā.
Tikai ceturtajā dienā uz visiem iedeva spaini zupas. Katram tika viens kauss. Tā mēs braucām divas nedēļas, līdz nonācām Ļubino stacijā Omskas apgabalā.”
Uzņēma cilvēcīgi
Izsūtītie tika nogādāti Novaja Zarja ciemā Ļubinskas rajonā. “Kolhoza priekšsēdētājs aizveda sev līdzi pusi vagona izsūtīto. Vēršu pajūgos mūs nogādāja galamērķī – sādžā, kas atradās septiņus kilometrus no dzelzceļa stacijas. Bija marts, auksti, īpaši Sibīrijā. Mūs aizveda uz lauku klubu. Visiem piedāvāja nomazgāt rokas un aicināja pie galda. Iedeva zupas bļodu un maizi. Jau iepriekš mums bija izkurināta pirts. Pēc tam devāmies uz klubu, lai iekārtotos. Tajā palika četras ģimenes, tajā skaitā arī es un mana pamāte. Šeit mēs pavadījām nakti, guļot uz grīdas. Paldies vienkāršajiem cilvēkiem, kuri pret mums izturējās ļoti laipni un draudzīgi,” atceras Zelma Redzobe.
Nākamajā rītā ieradās kolhoza priekšsēdētājs. Viņš piedāvāja apmesties savā vecajā mājā, paskaidrojot, ka pats dzīvo jaunā mājā. Tajā pašā laikā viņš prasīja 10 rubļus no katra izsūtītā. Tie, kam bija tāda nauda, to atdeva, bet tie, kas nevarēja uzreiz samaksāt, varēja to izdarīt vēlāk, kad saņems algu.
Zelma ar pamāti Martu apmetās nelielā mājiņā. Zelma atceras, ka tā bija labā stāvoklī, bija arī kūts un šķūnis. Mājā bija krievu krāsns. Guļvietas ierīkoja paši deportētie. Tā sākās dzīve izsūtījumā.
Zelmu norīkoja darbā kolhoza "Novaja zarja" laukkopības brigādē: "Man bija jāstrādā ar vēršiem. Vienu dienu es ecēju lauku, bet nākamajā dienā graudu noliktavas pārzine palūdza kolhoza priekšsēdētājam divus palīgus. Uz turieni nosūtīja mani un vēl vienu sievieti. Mēs sijājām ar speciālu mehānismu graudus, lai atdalītu vērmeļu sēklas, mehānisms bija jāgriež ar roku, pēc tam bērām graudus maisos. Tas bija smags darbs, bet es tiku galā."
Kādu laiku Zelma palīdzēja noliktavas pārzinei viņas saimniecībā – uzkopa virtuvi un mazgāja traukus.
Citus jaunus vīriešus un sievietes nosūtīja vākt sienu. Vieni pļāva zāli, citi jau sagatavoto sienu iekrāva zirgu pajūgos un veda uz šķūņiem. Pēc tam Zelma strādāja citos objektos, vēlāk viņu pat iecēla par noliktavas pārzini, šajā darbā Zelma nostrādāja piecus gadus.
Ģimene
Ar savu nākamo vīru, novadnieku Ritvaldu Zelma bija pazīstama jau pirms izsūtīšanas uz Sibīriju. Viņus abus veda lopu vagonos, abi izcieta grūtības, iekārtojās jaunajā vietā un strādāja kolhozā: “Šeit mēs satuvinājāmies vēl vairāk. Redzēju, ka Ritvalds ir labs, jauks un uzticams cilvēks, ar kuru kopā var justies droši un mierīgi. Viņš mani aplidoja ļoti skaisti un pēcāk piedāvāja roku un sirdi. Protams, es piekritu."
1954. gadā Zelma un Ritvalds apprecējās – reģistrēja laulību ciema padomē un rīkoja kāzu mielastu.
Kolhoza priekšsēdētājs šajā dienā -- 8. augustā -- pat atcēla lauksaimniecības darbus un piešķīra jaunlaulātajiem kravas automašīnu, lai Zelma un Ritvalds varētu aizbraukt uz ciema padomi. Ņemot vērā akūto tehnikas trūkumu un stingro darba grafiku, šo saimniecības vadītāja rīcību var uzskatīt par drosmīgu, dāsnu žestu un viņa kāzu dāvanu.
Zelma labi atceras interesantas detaļas: “Kravas mašīnā kā īsta līgava braucu kāzu kleitā ar plīvuru. Šis tērps man bija jau iepriekš atsūtīts no Latvijas. Plīvuram bija piešūti mirtes zariņi. Mana māte apprecējās ar manu tēvu šajā pašā kāzu kleitā. Es to nedaudz pāršuvu, un tā man bija īsti laikā.”
Kāzās, kuras pēc latviešu tradīcijām organizēja Zelmas Redzobes novadnieki, bija ap 30 cilvēki – laulāto tuvākie cilvēki un, protams, arī kolhoza priekšsēdētājs.
“Galdu klājām nevis pēc krievu, bet pēc latviešu tradīcijām -- ar šķīvjiem, dakšiņām, glāzēm, cienastam bija pagatavoti dažādi pieticīgi gardumi. Lai gan dzīvojām nabadzīgi, centāmies „turēt marku”. Ēdām nevis no kopējā katla, kā tas bija ierasts krieviem ikdienas dzīvē. Katram likām porciju atsevišķā šķīvī. Lai gan cienasts bija pieticīgs, visi ilgi atcerējās mūsu kāzas,” stāsta Zelma Redzobe.
Uz dzimto Latviju!
Vēl esot dekrēta atvaļinājumā, Zelma noliktavu nodeva citas sievietes ziņā, bet pati kļuva par brigadieri tajā pašā kolhozā, kur audzēja 3 hektārus tomātu un 2 hektārus gurķu.
Pēc laulībām, tieši deviņus mēnešus vēlāk, 1955. gada 3. oktobrī piedzima meita Velta. Savukārt 1957. gada 3. martā pasaulē nāca otra meita Ruta. Zelma Redzobe pastāstīja, ka izsūtījumā nodibināja ģimeni ne tikai viņi ar Ritvaldu, bet arī daudzi citi deportētie -- jauni vīrieši un sievietes tālajā Sibīrijā apprecējās ar vietējiem iedzīvotājiem. Daļa latviešu palika dzīvot Sibīrijā.
Līdz izsūtījuma beigām vēl bija palikuši 2 gadi
Ritvalds strādāja par šoferi neskartajās zemēs, par ko viņam tika piešķirta medaļa "Par neskarto zemju apgūšanu”. Tieši viņa priekšzīmīgais darbs un pelnītais apbalvojums veicināja to, ka Ritvaldam un Zelmai tika samazināts izsūtījuma termiņš. Šajā laikā ciemā „Novaja Zarja” no Krasnojarskas ieradās Zelmas tēvs un Martas vīrs Krišjānis. Visi dzīvoja kopā un gaidīja, kad varēs doties uz Latviju.
"Mājupceļam mēs gatavojāmies ar lielu prieku. Es nespēju noticēt, ka drīz redzēsim savu dzimto zemi. Neskatoties uz to, bija ļoti grūti atvadīties no mūsu daudzajiem draugiem un kaimiņiem – krieviem, ar kuriem kopā plecu pie pleca nodzīvojām daudzus gadus. Gadu gaitā mēs bijām ļoti satuvinājušies. Jo, pateicoties šiem spēcīgajiem un rūdītajiem sibīriešiem, mēs izdzīvojām aukstajā, skarbajā zemē. Šos cilvēkus atceros ar īpašu mīlestību. Tomēr mūs gaidīja tālā un tik mīļā Latvija, par kuru domājām katru minūti un par kuru sapņojām naktīs,” ar plaukstu noraušot asaras, saka Zelma.
Visa ģimene atgriezās savā vecajā mājā 1957. gada oktobrī un sāka iekārtoties uz dzīvi. Zelmas Redzobes turpmākā un pašreizējo dzīve aprakstīta nesen publicētajā materiālā "Ilga mūža pamatā – darbs”. Zelma Redzobe zina, ka 25. martā pie viņas noteikti viesosies Salienas pagasta pārstāvji, sirsnīgi uzrunās un pasniegs dāvanu. To pašu darīs arī Zelmas radi un draugi.
