Gubišče ir viens no populārākajiem ezeriem Daugavpilī. Tas atrodas divu lielu mikrorajonu – Ķīmiķu ciema un Jaunbūves -- teritorijā. Kādreiz tā krasti bija iedzīvotāju iecienīta atpūtas vieta, bet tagad tas ir gandrīz aizaudzis. Vai šai ūdenstilpei ir nākotne? Mēs centīsimies atbildēt uz šo jautājumu šajā publikācijā.
Gubiščes ezers jeb kā agrāk latviski to dēvēja par Gulbišķu ezeru (Gulbju ezeru) šajā teritorijā pastāvējis ļoti ilgu laiku. Pagājušā gadsimta 60. gadu sākumā sākās aktīvi Ķīmiķu ciema būvdarbi. Vispirms tapa divas lielas ražotnes – Pievadķēžu rūpnīca un Ķīmiskās šķiedras rūpnīca, pēcāk sāka būvēt daudzstāvu ēkas un citu infrastruktūru šo uzņēmumu strādniekiem. Nācās mazliet upurēt arī ezeru – daļu Gubiščes aizbēra un šajā vietā uzcēla dzīvojamo rajonu.
Gubiščes ezera pludmales
Vietējie iedzīvotāji aktīvi izmantoja ūdenstilpi. Vasarā šeit tika ierīkotas pludmales, bet ziemā ledus tika tīrīts, lai varētu slidot vai spēlēt hokeju. Jau tad cilvēki ievēroja, ka ezers pamazām sāk aizaugt. Kāda informācija liecina, ka vietējais gaļas kombināts tajā slepus izgāza savus atkritumus. Tomēr, neskatoties uz to, ūdens analīzes bija labas, un cilvēki turpināja izmantot ūdenstilpi atpūtai.
„Astoņdesmito gadu beigās mūsu ģimene dzīvoja vienā no Enerģētiķu ielas namiem, tolaik to vēl sauca par Enerģētiķu šķērsielu. Pagalmi bija bērnu pilni. Manuprāt, mūsu mammas atceras tos gadus ar šausmām. Vasara, svelme, bērniem brīvlaiks, pieaugušie darbā. Bet nopeldēties gribas… Un mēs, pārgalvīgie bērni, slepus skrējām uz pludmali, kura tajā laikā atradās tieši iepretī mājai Zeļinska ielā 11. Protams, mēs peldējāmies un nirām. Paldies Dievam, nekas slikts nenotika. Ja vecāki uzzināja par mūsu nedarbiem, dabūjām kārtīgu sutu, taču tas neatturēja atkal un atkal doties uz ezeru,” atceras daugavpiliete Ludmila.
Vēl viena pludmale atradās pie kapsētas, pie Stropu estrādes. Šo pludmali sauca arī par "Krustiem". Pats par sevi saprotams, kāpēc. Bērniem pat bija savs ticējums -- galvenais, nesarīties šo ūdeni, citādi naktīs sapņos rādīsies mironis.
Vairākas pludmales atradās Apavu kombināta mikrorajona (Jaunbūves) teritorijā. Viena bija Aizpilsētas parka krastā. Kādreiz tur atradās arī ebreju kapsēta, bet pēc Otrā pasaules kara tika nolemts to pārcelt uz citu vietu. Es kā 13. vidusskolas absolvents labi atceros, kā 80. gadu beigās mēs pastaigājāmies šajā parkā un periodiski atradām cilvēku kaulus, reiz uzgājām pat galvaskausu. Bija arī daudz iznīcinātu granīta un marmora pieminekļu. Cilvēki atpūtās piekrastes nogāzē -- peldējās, sauļojās. Ābolam nebija kur nokrist.
Iepretī atradās sala – arī tur iedzīvotāji bija iekārtojuši pludmali. Lai nokļūtu šajā pludmalē, bija jābrien pa seklāko vietu ezerā. “Nonākuši ezera krastā, zēni izmetās peldbiksēs, meitenes – peldkostīmos, un tad brida pa ūdeni, kas dziļākajā vietā pusaudžiem bija līdz krūtīm. Un tad baudīja atpūtu. Tie, kuri bija labi peldētāji, peldēja uz pretējo pludmali un atpakaļ, citi plunčājās pie krasta,” atmiņās dalās vietējais iedzīvotājs Vadims.
Tagad cilvēki šo laiku atceras ar skumjām. Mūsdienās gandrīz aizaugušajā ezerā uzdrošinās peldēties tikai paši drosmīgākie vai pārgalvīgākie.
Zivis ir joprojām
Cik gadus pastāv šis ezers, tikpat ilgi šeit sēž makšķernieki. Lai kāds būtu gadalaiks, laikapstākļi, viņi, bruņojušies ar makšķerēm, sēž un gaida, kad pieķersies zivs. Saprotams, ja nebūtu loma, tad šeit nebūtu arī makšķernieku. Vēl manā bērnībā no lazdām taisījām makšķerkātus, piestiprinājām makšķerauklu, atsvariņu, āķi, pludiņu un ķērām rotanus. Ezerā mitinājās arī līdakas, asari, karūsas. Ar ēsmu problēmu nebija, jo augsnē pie ezera krastiem vienmēr bija papilnam tārpu.
Arī mūsdienās šeit ir gana daudz makšķernieku. “Vairs nav tie gadi, lai brauktu makšķerēt kaut kur tālu, un te – pie mājām -- ir tāds ezers. Nekad neesmu palicis bez loma. Galvenokārt, protams, ķeras rotani, bet gadās arī citas zivis,” pastāstīja makšķernieks Aleksandrs.
Tajā pašā laikā viņam ir ļoti žēl, ka ezers tik ātri izzūd. Aleksandrs uzskata, ka tad, ja nekas netiks darīts, tad pēc pieciem gadiem no ezera vairs nebūs ne miņas.
Pēc 2003. gada ūdenstilpe sāka ļoti ātri aizaugt, bet ūdens līmenis -- strauji pazemināties. Daži vietējie iedzīvotāji vainoja uzņēmumu, kas darbojas ezera krastā. Taču vides speciālisti šo informāciju vairākkārt pārbaudīja, taču tā neapstiprinājās.
Savulaik situāciju komentēja Daugavpils Universitātes biologs Artūrs Škute. Viņaprāt, šis ir netipisks ezers. Tā ir sufozijas ieplaka, kas veidojusies starp kāpām, kurām blakus kādreiz bijusi jūra. Šāds ezers mūsu pilsētā ir vienīgais. Daudzus gadus to „uzturēja pie dzīvības” avoti un gruntsūdeņi. Taču pēdējā laikā to līmenis ir strauji krities, un tas ietekmējis arī ezeru.
Vai ezeru var glābt?
Šo jautājumu jau vairākus gadus mēģina atrisināt Komunālās saimniecības pārvaldes (KSP) darbinieki un pilsētas vadība. Ziemā šeit notika Daugavpils domes Pilsētas saimniecības un attīstības komitejas izbraukuma sēde, kurā deputāti pārrunāja daugavpiliešu iecienītās ūdenstilpes nākotni. Vai tā ir? Uz šo jautājumu atbildēja vietējās pašvaldības Pilsētas saimniecības un attīstības komitejas priekšsēdētājs Igors Aleksejevs.
– Vai pilsēta plāno glābt Gubiščes ezeru?
-- Gubiščes ezera pārpurvošanās problēma pastāv jau daudzus gadus. Un, protams, pašvaldība mēģina saglābt ūdenstilpi. Ir veikti divi ezera apsekojumi -- 2014. un 2017. gadā. Un tad pēc ekspertu ieteikumiem Komunālās saimniecības pārvalde pilnībā atbrīvoja no niedrēm ezera krastu, kas pieder pašvaldībai. Pārējā ezera piekrastes josla ir privāta teritorija, un, diemžēl, neviens nesteidzas sakārtot savu ezera daļu. Likās, ka pēc ūdenstilpes attālās daļas iztīrīšanas izdevās atvērt pazemes avotus, un ūdens līmenis pacēlās. Tomēr tā bija īslaicīga parādība.
Šī gada februāra beigās ierosināju Pilsētas saimniecības un attīstības komitejas izbraukuma sēdi. Atbildot uz jautājumu, kāpēc ūdens līmenis joprojām krītas, KSP vadītājs Aivars Pudāns izteica pieņēmumu, ka to daļēji varēja veicināt jaunas lietus ūdens sistēmas izbūve uz ceļa A13 (18. novembra ielā). Tā rezultātā, visticamāk, pazemes ūdeņi mainīja virzienu un sāka plūst uz Daugavu.
Pēc ekspertu domām, iespējamais glābiņš ir atrast finansējumu un ierīkot hidroizolāciju atlikušajai ūdenstilpes daļai. Taču kāds varētu būt efekts, nav zināms, tāpēc ezera tālākais liktenis joprojām ir neskaidrs. Turklāt ekspertu vidū ir arī tādi, kas jau saka: ezera izzušana ir dabiska procesa likumsakarīga sastāvdaļa, lai cik skumji arī ir to dzirdēt.
Minētajā sēdē tika nolemts, ka KSP atkal sadarbosies ar Daugavpils Universitātes speciālistiem un uzņēmumiem, kas tieši nodarbojas ar ūdens attīrīšanu, lai noskaidrotu, cik efektīvi tas var būt ezera glābšanas ziņā. Bez papildu izpētes tērēt naudu no budžeta, kas šogad jau tāpat ir vairāk nekā pieticīgs, nav lietderīgi.
-- Vai šiem mērķiem ir iespējams saņemt valsts vai Eiropas līdzfinansējumu?
-- Diemžēl par valsts atbalstu šeit nevar būt ne runas. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija var piešķirt finansējumu ūdenstilpes ķīmiskā vai bioloģiskā piesārņojuma gadījumā. Turklāt, kā jau es minēju, ievērojama daļa ezera pieder privātīpašniekiem, un šādos gadījumos valsts nevar nodrošināt finansējumu. Līdz ar to Gubiščes ezera jautājums tagad pilnībā ir pašvaldības ziņā, un tā ir liela atbildība.
Protams, ikviens vēlas, lai arī turpmāk šeit būtu dabas stūrītis, kur var lieliski pavadīt brīvo laiku jebkurā gadalaikā. Bet, atkārtoju, lai izvairītos no impulsīviem lēmumiem, ir jāizvērtē visi iespējamie varianti, ko šobrīd arī dara pašvaldības speciālisti.
Cerēsim, ka speciālisti spēs atrast variantus ūdenstilpes glābšanai. Būtu žēl zaudēt tik skaistu vietu vienā no mūsu jaukās Daugavpils rosīgākajām vietām.
