Piektdien, 13. maijā, Augšdaugavas novada Naujenes pagastā, Slutišķu sādžā tika atklāta Eiropas Reģionālās attīstības fonda atbalstītā projekta “Rīteiropas vērtības” ietvaros restaurētā vecticībnieku sēta “Upāni”, kurā ir iekārtotas trīs Naujenes Novadpētniecības muzeja ekspozīcijas -- “Lūgšanu istaba”, „Galdnieka amats Latgalē 20. gadsimta 1. pusē” un “Lopkopība Latgalē 20. gadsimta 1. pusē”.
Katrā no ekspozīcijām ir definēta sava atmosfēra, kas palīdz izprast noslēgto vecticībnieku kultūru. Sadzīviskie un garīgie aspekti savijas vienā. Sētas ikdienas dzīve ir atspoguļota trīs varoņu -- Isaja, Feodosijas un ģimenes mīluļa jēriņa Astītes stāstos.
Sētas “Upāni” ekspozīciju satura atslēgas vārdi ir “noslēgtība”, “skarbums”, “pašizolācija”. Ekspozīciju dizainu ir veidojis dizaina birojs “H2E”, kurš ar savu darbību ir plaši pazīstams arī ārpus Latvijas.
Izveidoto ekspozīciju mērķis ir parādīt tautas koka būvniecības prasmes, iepazīstināt ar vecticībnieku nemateriālo un materiālo kultūras mantojumu, ievērojamiem novadniekiem un dzimtu stāstiem, kā arī radīt apmeklētājiem iespēju aktīvi līdzdarboties.
Vecticībnieki izsenis dzīvojuši ar dievpalīgu un vecticībnieku sētas tikušas iesvētītas. Lai sekmēto cilvēka garīgajai, tikumiskajai un fiziskajai attīstībai labvēlīgus apstākļus sētā, iesvētīti tika arī “Upāni”, to izdarīja Daugavpils Jaunbūves pirmās vecticībnieku draudzes mācītājs Domentians Žilko.
Savukārt mācītāja Georgijs Zamarajevs, norādot, ka brīdī, “kad mēs lasām svētos rakstus, mēs runājam ar Dievu,” dāvināja muzejam seno psalmu grāmatu.
Slutišķu sādža varēja nonākt zem ūdens
Pirmo reizi Slutišķu sādžas vārds plašāk izskanēja 1986. gadā, kad pie Daugavpils sākās Daugavpils HES būvniecība. Spēkstacijas uzbūvēšanas rezultātā tiktu appludināta vienā no skaistākajām Latvijas vietām -- Daugavas senleja, kur atrodas arī Slutišķu sādža.
Toreiz žurnālists Dainis Īvāns laikrakstā “Literatūra un māksla” publicēja rakstu “Par Daugavas likteni domājot”, kas izraisīja plašu rezonansi sabiedrībā, kā rezultātā aizsākās cīņa pret Daugavpils HES būvniecību. Toreiz kopīgiem spēkiem Daugavas senleju kopā ar Slutišķu sādžu izdevās nosargāt, radot platformu Latvijas Tautas frontes darbībai un Latvijas neatkarībai. Toreiz no iznīcības tika paglābta arī “Upānu” sēta. Tagad tā ir piedzīvojusi savu atdzimšanu.
Kultūras ministrijas Eiropas Savienības fondu departamenta Finanšu instrumentu attīstības nodaļas vadītāja Linda Krūmiņa, uzrunājot klātesošos, pauda gandarījumu par rezultātu, kā arī norādīja, ka šodienas kontekstā šis objekts liek domāt par draudzīgu un cieņpilnu līdzās pastāvēšanu un par kultūras mantojuma saglabāšanu. Viņa arī pasniedza Kultūras ministrijas Atzinības rakstus.
Pašvaldība sētu pārņēma bēdīgā stāvoklī
Augšdaugavas novada domes priekšsēdētājs Arvīds Kucins atzina, ka nonākt līdz šādam rezultātam nav bijis vienkārši. “Saņemot piedāvājumu nopirkt šo ēku un ieraugot stāvokli, kādā tā atrodas, bija šaubas par to vai šo ēku vispār var restaurēt. Taču celtnieki parādīja, ka ir lieli malači un viņu darba rezultāts to apliecina. Cerams, ka šī ēka nostāvēs vēl daudzus gadu desmitus,” pauda cerību pašvaldības vadītāja.
Augšdaugavas novada domes Kultūras nodaļas vadītāja Ināra Mukāne norādīja, ka Slutišķu sādža līdz šim vairākkārt ir bijusi uz dzīvības un iznīcības robežas, taču visas reizes tai ir izdevies izdzīvot.
Restaurētajā mājā ir iekārtota ekspozīcija “Lūgšanu istaba”, kura atspoguļo 20. gadsimta sākuma vecticībnieku dzīvojamās istabas interjeru – “Sarkano stūri”, kurā apskatāmi reliģiskā kulta un sadzīves priekšmeti, “Melno” jeb ķēķa kaktu ar krievu krāsni, plīti un virtuvē izmantojamiem priekšmetiem. Telpas centrā ir saimes galds un lauku sētas interjera priekšmeti. 20. gadsimta sākumā šajā mājā dzīvoja Isaja un Feodosijas Jermolajevu ģimene, un viņu pieci bērni. Istabā saimnieki svētdienās aicināja sādžas iedzīvotājus, visbiežāk gados vecus, slimus cilvēkus, arī bērnus, kuriem bija grūtības nokļūt līdz attālajam dievnamam uz kopējām lūgšanām. No šejienes arī ekspozīcijas nosaukums “Lūgšanu istaba”.
Restaurētajā šķūnī ir izveidota ekspozīcija „Galdnieka amats Latgalē 20. gadsimta 1. pusē”. Ekspozīcija iekārtota kā mājas saimnieka Isaja darbnīca, kura iepazīstina ar galdnieka amata prasmēm, izmantotajiem darbarīkiem, parāda kokapstrādes procesu, galdnieka radītos sadzīves priekšmetus un būvdetaļas. Katrs var pamēģināt radoši darboties ar logu būvdetaļām, vienlaikus klausoties Isaja stāstu par galdnieka ikdienu.
Atjaunotajā kūts ēkā ir iekārtota ekspozīcija “Lopkopība Latgalē 20. gadsimta 1. pusē”, kura iepazīstina ar lopkopības īpatnībām un izmantotajiem darbarīkiem. Centrālo vēstījumu veido 19. gadsimta beigu – 20. gadsimta pirmās puses kūts iekārtojums ar tai raksturīgo plānojumu. Kūts atmosfēru un sētā valdošo noskaņu raksturo ģimenes mīluļa jēriņa Astītes stāstījums.
“Upāni” restaurēti, maksimāli saglabājot autentiskumu
Kopš 2010. gada Slutišķu sādža ir iekļauta Latvijas valsts nozīmes arhitektūras pieminekļu sarakstā. “Upāni” ir viena no šī pieminekļa sastāvdaļām. Veicot restaurācijas darbus, īpaša uzmanība tika pievērsta arhitektoniski mākslinieciskajai inventarizācijai un kultūrvēsturiskajai izpētei un lauku kultūrvides saglabāšanai.
Mūsdienās Slutišķi ir Īpaši aizsargājamās dabas teritorijas “Augšdaugava” sastāvdaļa. Teritorija ir iekļauta UNESCO Latvijas nacionālajā sarakstā. Projekts “Rīteiropas vērtības” pavēra Augšdaugavas novada pašvaldībai iespēju uzsākt “Vecticībnieku kultūras mantojuma centra” veidošanu. Projekta mērķis ir saglabāt un attīstīt Latgalē nozīmīgu kultūras un dabas mantojumu ar augstu simbolisko vērtību un devumu vietējās, nacionālās un eiropeiskās identitātes stiprināšanai.
Sētas “Upāni” restaurācijas un ekspozīciju iekārtošanas budžets, kopā ar pašvaldības līdzfinansējumu, ir 336 243 eiro. Būvprojektu sētas atjaunošanai izstrādāja SIA “Arhitektes Ineses Caunītes birojs”, būvdarbus veca SIA “Vars plus”
